Vailers un Ernandess traucās ziemeļu virzienā pa astoņdesmit ceturto šoseju. Tālumā pamazām izgaisa Espanjolas ugunis, priekšā sāka plesties tumšais, tuksnesīgais klajums. Bija gandrīz pusnakts, un Vailers bija bezgala nikns, ka tāds idiots kā Bailers izšķiedis tik daudz viņu dārgā laika.
Vailers izņēma no krekla kabatas cigaretes izsmēķi un pielika pie lūpām. Viņš it kā nedrīkstēja smēķēt patruļmašīnā, bet nu jau viņam bija pilnīgi vienalga.
Brodbents jau varētu būt pāri Kumbra pārejai, sacīja Ernandess.
Vailers ievilka plaušās dūmus.
Tas nav iespējams. Reģistrētas visas mašīnas, kas brauca pāri pārejai, un Bailera mašīnas to starpā nebija. Tā nav braukusi arī pa pāreju dienvidos no Espanjolas.
Viņš varbūt pameta mašīnu kādā Espanjolas stāvvietā un paslēpās kādā motelī.
To viņš varētu izdarīt, bet neizdarīja. Vailers vēl stiprāk uzspieda uz pedāļa. Spidometrs salēcās no simts desmit līdz simts divdesmit, mašīnai drebelīgi joņojot uz priekšu un tumsai skrienot garām.
Kā tev liekas, ko tad viņš izdarīja?
Man šķiet, ka viņš devās uz to kristiešu klosteri, lai apciemotu to mūku. Dosimies uz turieni arī mēs.
Kāpēc tev tā šķiet?
Vailers atkal ievilka dūmus. Parasti viņš novērtēja Ernandesa uzstājīgos jautājumus tie viņam palīdzēja visu apsvērt bet šoreiz viņš izjuta tikai un vienīgi aizkaitinājumu.
Nezinu, kāpēc man tā šķiet, bet tieši tā es domāju, viņš atcirta. Brodbents un viņa sieva ir tajā visā iejaukti, mūks arī ir iesaistīts un vēl kāda persona, slepkava, kurš arī tajā visā ir līdz ausīm. Viņi kaut ko tajos kanjonos ir atraduši un sākuši par to cīnīties uz dzīvību un nāvi. Lai kas tas arī būtu, tas ir kas ievērojams tik nozīmīgs, ka Brodbents tādēļ nepaklausīja policiju un nozaga mašīnu. Es gribu teikt, jēziņ, Ernandes, ir jāsāk sev jautāt, kas gan varētu būt tik svarīgs, ka tāds puisis riskētu ar desmit gadiem Santafē labošanas iestādē. Šim puisim taču viss jau ir.
-Jā.
Pat tad, ja Brodbents nav tajā klosterī, es gribu nedaudz aprunāties ar tā saucamo mūku.