Tiranozauru kanjons

Divpadsmita nodaļa

Kristiešu klosteris atradās piecpadsmit jūdzes tālāk pa Ča­mas upi, dziļi Čamas mežonīgajā apgabalā, blakus milzīga­jai de 1os Vjehosas plakankalnei, kas iezīmēja augsto paugu­ru sākumu. Toms brauca pa klostera ceļu nebeidzami lēnām, ienīzdams to, ka jāpakļauj savs dārgais Chevy vienam no Ņūmeksikas ar sliktāko slavu apveltītajiem ceļiem. Tajā bija tik daudz bedru, ka tas izskatījās kā bumbu sadragāts, un tajā bija tādi posmi, kas draudēja izļodzīt katru automašīnas skrūvīti un nodauzīt viņa zobus līdz smaganām. Kā runāja, tad mūkiem tas patika.

Pēc ceļojuma, kas šķita veikts līdz pasaules galam, Toms ieraudzīja virs kadiķiem ķieģeļu baznīcas torni. Pamazām pa­rādījās ari pārējais benediktiešu klosteris grupiņa brūnu ķieģeļu māju, kas bija izkaisītas pie upes gultnes tieši tajā vie­tā, kur Galinas upe savienojās ar Čamu. Stāstīja, ka tas esot viens no attālākajiem kristiešu klosteriem visā pasaulē.

Toms novietoja automašīnu dubļainā stāvvietā un devās pa taciņu uz klostera veikalu. Viņš jutās neērti, prātodams, kā gan palūgs mūka palīdzību. Viņš sadzirdēja kluso dzie­dāšanu, kas nāca no baznīcas, un tā saplūda ar putnu čivi­nāšanu.

Veikals bija tukšs, bet, Tomam atverot durvis, iešķindējās zvaniņš, un no dibenistabas iznāca jauns mūks.

Sveicināti, sacīja Toms.

Esiet sveicināts! Mūks apsēdās uz augsta koka ķebļa aiz veikala letes. Toms neizlēmīgi mīņājās, aplūkodams vien­kāršos klostera produktus: medu, kaltētus ziedus, ar rokām darinātas kartītes, kokgrebumus.

Esmu Toms Brodbents, viņš sacīja, pastiepdams roku.

Mūks to paspieda. Viņš bija maza auguma, slaids un nē­sāja biezas brilles.

Patīkami iepazīties.

Toms noklepojās. Tas viss bija sasodīti neērti.

Esmu veterinārārsts, un pagājušajā gadā es šeit izārstēju slimu avi.

Mūks pamāja ar galvu.

Kamēr biju šeit, dzirdēju par mūku, kurš agrāk strādā­jis CIP.

Mūks atkal pamāja ar galvu.

Vai jūs zināt, par kuru es runāju?

Brālis Fords.

Skaidrs. Gribēju zināt, vai varētu ar viņu aprunāties.

Mūks paskatījās uz savu pulksteni, lielu sporta pulksteni

ar pogām un ciparnīcām, kurš šķita neiederamies uz mūka rokas, bet Toms pat nebija pārliecināts, kāpēc tieši. Pat mū­kiem vajadzēja zināt, cik ir pareizs laiks.

Dievkalpojums drīz beigsies. Iešu viņu pasaukt.

Mūks nozuda. Pēc īsa brīža Toms pārsteigts ieraudzīja gi­gantisku figūru soļojam viņa virzienā. Mūka milzīgās kājas bija ieautas smilšainās sandalēs, rokā viņš turēja garu koka nūju, un brūnais talārs kuļājās ap augumu. Pēc mirkļa dur­vis atlidoja vaļā, un brālis Fords ieslāja veikalā, talāram no­plivinoties vien. Bez apstāšanās viņš piegāja pie Toma un iekļāva viņa plaukstu milzīgās, bet pārsteidzoši maigās ro­kas spiedienā.

Brālis Vaimens Fords, nogranda balss, kas nepavisam neatbilda priekšstatam par mūku.

Toms Brodbents.

Brālis Fords bija pārsteidzoši neglīts vīrietis ar lielu gal­vu, raupju seju, kas daļēji atgādināja Ābrahamu Linkolnu un daļēji Hermanu Munsteru. Viņš neizskatījās īpaši godbijīgs, vismaz ārēji tas nebija pamanāms, un pilnīgi noteikti nelī­dzinājās tipiskam mūkam ar savu vareno sešas pēdas, piecas collas garo ķermeni, bārdu un nepaklausīgajiem melnajiem matiem, kas sniedzās pāri ausīm.

Iestājās klusums, un Toms atkal izjuta apmeklējuma neēr­tību.

Vai jums ir kāds bridis, lai aprunātos?

Patiesību sakot, mēs esam pakļauti klusēšanas zvēres­tam, sacīja mūks. Varbūt iesim pastaigāties?

Labi.

Fords ātrā gaitā devās pa taciņu, kas veda no veikala le­jā uz upi un gar upes krastu. Toms ar pūlēm turējās līdzi. Bija skaista jūnija diena, oranžie kanjoni zaigoja pret zilajām debesīm brīnišķīgos krāsu kontrastos, bet virs galvas pūkai­ni mākonīši slīdēja kā augsti kuģi jūrā. Kādas desmit minū­tes viņi soļoja klusēdami. Taciņa sāka vest augšup, līdz iz­beidzās stāva kalna virsotnē. Brālis Vaimens Fords atmeta atpakaļ talāru un apsēdās uz nokaltuša kadiķa celma.

Apsēdies viņam blakus, Toms vēroja kanjonu valsti pie­sardzīgajā klusumā.

Es ceru, ka neatrauju jūsu uzmanību no kaut kā svarīga, viņš sacīja, joprojām nebūdams pārliecināts, kā sākt sarunu.

Es kavēju ļoti svarīgu pasākumu. Viens no brāļiem gata­vojas zvērestam vakara dievkalpojumā. Viņš iesmējās.

Brāli Ford…

Lūdzu, sauc mani par Vaimenu.

Gribēju zināt, vai varbūt jūs esat dzirdējis par slepka­vību Labirintā pirms divām dienām.

Es jau sen esmu atmetis avīzes lasīšanu.

Vai zināt, kur atrodas Labirints?

To es zinu ļoti labi.

Pirms divām dienām tur nogalināja dārgumu meklētā­ju. Toms atstāstīja notikumu ar vīrieti, to, kā viņš atradis piezīmju grāmatiņu, un līķa pazušanu.

Fords kādu brīdi klusēja, vērodams upi. Tad viņš pagrie­za galvu un pajautāja:

Tātad… kāda ir mana loma tajā visā?

Toms izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu.

Tu to neatdevi policijai?

Es viņam biju devis solījumu.

Tu viņiem noteikti iedevi kopiju.

Nē.

Tas nebija prātīgi.

Policists, kas izmeklēja lietu, neizraisīja manī lielu uzti­cību. Un es devu solījumu.

Toms redzēja, kā mūka pelēkās acis viņu uzmanīgi vēro.

Kā es varu tev palīdzēt?

Toms pastiepa piezīmju grāmatiņu, bet mūks neizdarīja nevienu kustību, lai to paņemtu.

Esmu izmēģinājis visu, kas man ienāca prātā, lai varētu identificēt vīru un atdot šo te viņa meitai. Man nekas nav iznācis. Policijai nav ne jausmas, un viņi man teica, ka varot paiet nedēļas, pirms viņi atrod nogalināto. Vīrieša identitā­tes atbilde meklējama šeit esmu par to pārliecināts. Vienī­gā problēma ir tā, ka viss rakstīts, lietojot šifru.

Iestājās klusums. Mūks turpināja uzmanīgi vērot Tomu.

Kā dzirdēju, tad jūs CIP strādājāt par kodu atšifrētāju.

Jā, es biju kriptogrāfijas analītiķis.

Tātad? Varbūt pamēģināsiet atrisināt?

Fords palūkojās uz piezīmju grāmatiņu, bet joprojām tai nepieskārās.

Nu, paskatieties, aicināja Toms, to pastiepis.

Fords vilcinājās, taču tad sacija:

Nē, paldies.

Kāpēc ne?

Tāpēc, ka es izvēlos to nedarīt.

Toms izjuta aizkaitinājuma vilni, izdzirdot augstprātību, kas izskanēja atbildē.

Tas ir labam mērķim. Šā vīra meita droši vien pat ne­nojauš par viņa nāvi. Iespējams, ka viņa ir drausmīgi uztrau­kusies. Es devu solījumu mirstošam vīrietim, un es turēšu savu solījumu un jūs esat vienīgais, kurš, kā zinu, var man palīdzēt.

Man ļoti žēl, Tom, bet es nevaru tev palīdzēt.

Jūs nevarat vai to nedarīsiet?

Nedarīšu.

Vai jūs baidāties iesaistīties policijas dēļ?

Mūka raupjajā sejā parādījās atturīgs smaids.

Itin nemaz.

Tad kāpēc?

Es šeit ierados tādēļ, lai tiktu projām tieši no tādām lie­tām.

Neesmu pārliecināts, ka saprotu jūs.

Pēc nepilna mēneša es došu zvērestu. Būt par mūku no­zīmē ko vairāk nekā tikai tērpa valkāšanu. Tas nozīmē sākt jaunu dzīvi. Tā, viņš norādīja uz piezīmju grāmatiņu, būtu atgriešanās manā vecajā dzīvē.

Jūsu vecajā dzīvē…?

Vaimens Fords vēroja upi, saraucis savas kuplās uzacis.

Manā vecajā dzīvē.

Jums laikam tur pārāk labi neklājās, ja aizbēgāt uz klos­teri.

Fords sarauca uzaci.

Klostera garīgumam nav nekāda sakara ar bēgšanu no kaut kā, bet gan bēgšanu pretim kaut kam dzīvam Dievam. Bet… jā, viegli man negāja.

Kas notika? Ja neiebilstat, ka jautāju.

Iebilstu gan. Laikam esmu atradis no okšķerlgās ziņ­kāres, ko ārpasaulē uzskata par sarunu.

Tomu sāpināja pārmetums.

Es atvainojos. Pārkāpu robežu.

Neatvainojies. Tu dari to, ko uzskati par pareizu. Un es domāju, ka tas ir pareizi. Es gluži vienkārši neesmu tas vīrs, kas var tev palīdzēt.

Toms pamāja ar galvu, viņi abi piecēlās kājās, un mūks notīrīja smiltis no talāra.

Kas attiecas uz to bloknotu, neticu, ka tev būs grūtības atšifrēt kodu. Vairums no mājās veidotajiem kodiem ir kaut kas tāds, ko es saucu par muļķu kodiem tos veidojis muļ­ķis, un tos var atšifrēt muļķis. Cipari, kas aizstājuši burtus. Tev vienīgi nepieciešama angļu valodas burtu biežuma ta­bula.

Kas tā tāda?

Saraksts ar visbiežāk līdz vismazāk lietotajiem angļu va­lodas burtiem. Tos saskaņo ar visvairāk un vismazāk lieto­tajiem cipariem kodā.

Izklausās pietiekami viegli.

Tā arī ir. Varu saderēt, ka ātri vien kodu atšifrēsi.

Paldies!

Fords mirkli svārstījās.

Ļauj man tam ātri uzmest aci. Iespējams, ka varu to te­pat uz vietas atšifrēt.

Vai esat pārliecināts, ka neiebilstat?

Tas jau man neiekodīs.

Toms iedeva viņam piezīmju grāmatiņu. Fords to pāršķir­stīja, nesteidzīgi pievēršoties katrai lapai. Pagāja ilgas pie­cas minūtes.

Dīvaini, bet tas izskatās daudz sarežģītāks par vien­kāršu aizstājēja kodu. Kanjonos rietēja saule, applūdinot

ainavu ar spoži zeltainu gaismu. Apkārt lidinājās bezdelīgas, v un klinšu sienās atbalsojās to vidzināšana. Lejā šalkodama mutuļoja upe.

Fords skaļi aizcirta grāmatiņu.

Es pāris dienu to paturēšu. Šie cipari mani intriģē šeit ir visādas dīvainas sistēmas.

Tātad tomēr palīdzēsiet man?

Fords paraustīja plecus.

Tas palīdzēs tai meitenei uzzināt, kas notika ar viņas tēvu.

Pēc tā, ko jūs man izstāstījāt, es jūtos nedaudz neērti.

Fords pavicināja milzīgo roku.

Dažreiz es tomēr atļaujos tādas lietas. Nekas ļauns ne­notiks, ja ātri pamēģināšu. Viņš samiedza acis, skatoties saulē. Bet nu man jāiet atpakaļ.

Viņš satvēra Toma roku.

Es apbrīnoju tavu stūrgalvību. Klosterī nav telefona, bet mums ir interneta savienojums caur satelītu. Es tev uzrak­stīšu, kad to atšifrēšu.