Tiranozauru kanjons

Sestā nodaļa

Toms Sēdēja pie virtuves galda, atgāzies krēslā, un gaidīja, kad kafijas biezumi nogulsnēsies skārda kannā uz plīts. Jū­nija vēja brāzma ārā pluinīja kokvilnas krūmam lapas, no­raudama tā pogaļas, kas lidinājās garām kā sniega pārslas. Pāri pagalmam Toms redzēja zirgus stallī ar purnu bakstām timotiņu, ko Sallija agri no rīta bija lopiņiem iedevusi.

Viņa ienāca virtuvē, joprojām ģērbusies savā naktstērpā, un pagāja garām slīdošajām stikla durvīm, kurās atstarojās austošās saules gaisma. Vēl nebija pagājis ne gads, kopš vi­ņi precējušies, un viss vēl aizvien šķita neierasts. Toms vē­roja, kā viņa paceļ skārda kannu no plīts, ieskatās tajā, novaibstās un noliek to atpakaļ.

Nespēju noticēt, ka tu tā gatavo kafiju.

Toms ar smaidu sejā uzlūkoja Salliju.

Tu šorīt izskaties apburoša.

Viņa paskatījās augšup, atmezdama zeltainos matus no se­jas.

Esmu nolēmis ļaut Šeinam šodien tikt galā ar klīniku, sacīja Toms. Pieteikts vienīgi savārdzis zirgs Espanjolā.

Toms uzslēja zābakus uz ķebļa un nolūkojās, kā Sallija pa­gatavo savu izsmalcināto kafiju, saputodama pienu, pievie­nodama karoti medus un beigās pielikdama nedaudz sasmal­cinātas tumšās šokolādes. Tas bija viņas rīta rituāls, un Toms to varēja vērot nenoguris.

Šeins sapratīs. Es biju nomodā visu nakti, noņemdamies ar to… kas notika Labirintā.

Policijai nav nekādu teoriju?

Nevienas. Nav ķermeņa, nav motīvu, nav pazuduša cil­vēka tikai pāris spaiņu ar asinīm piesūkušās smiltis.

Sallija saviebās.

Ko tad tu gatavojies šodien darīt? viņa pajautāja.

Toms apsēdās taisni un, skaļi nobrīkšķinot krēslu atpa­kaļ uz visām četrām kājām, iebāza roku kabatā un izvilka nodriskāto piezīmju grāmatiņu. Viņš to uzlika uz galda.

Es gatavojos atrast Robiju, lai kur ari viņa būtu, un at­dot viņai šo te.

Sallija sarauca pieri.

Tom, man joprojām šķiet, ka vajadzēja to atdot policijai.

Es apsolīju.

Ir bezatbildīgi slēpt no policijas pierādījumus.

Viņš man lika apsolīt, ka nedošu to policijai.

Viņš droši vien bija iesaistīts nelikumīgos darījumos.

Varbūt, bet es devu solījumu mirstošam cilvēkam. Bez tam es gluži vienkārši nevarēju saņemties un atdot to tam detektīvam Vaileram. Viņš man nelikās pārāk gudrs.

Tu to apsolīji tāpēc, ka biji spiests tā darīt. To nevaja­dzētu uzskatīt par obligātu.

Ja tu būtu redzējusi izmisumu tā vīra sejā, tu saprastu.

Sallija nopūtās.

Kā gan tu domā atrast šo viņa noslēpumaino meitu?

Biju nolēmis sākt ar veikalu Sansetā, uzzināt, vai viņš tur nav iegriezies, lai nopirktu benzīnu vai pārtiku. Iespē­jams, izpētīšu pāris meža ceļu, pameklēšu viņa mašīnu.

Kurai piestiprināta piekabe zirgu pārvadāšanai.

Tieši tā.

Nelūgts Tomam prātā ienāca mirstošais vīrs. Tas bija skats, kuru viņš nekad nevarēs aizmirst; tas viņam atgādi­nāja paša tēva nāvi, izmisīgo cenšanos turēties pie dzīves pat pēdējos sāpju un baiļu pilnajos brīžos, kad visas cerības zu­dušas. Daži cilvēki gluži vienkārši nevarēja šķirties no dzī­ves.

Iespējams, aiziešu apraudzīt Benu Pīku, sacīja Toms. Viņš pavadījis vairākus gadus, klaiņodams pa tiem kanjo­niem. Viņam varētu būt kāda nojausma, kas tas vīrs bija vai arī kādus dārgumus viņš meklēja.

Tā ir laba doma. Vai tajā piezīmju grāmatiņā nav nekā derīga?

Nekā, tikai cipari. Neviena vārda vai adreses, tikai seš­desmit lapas, pilnas ar cipariem, un pāris milzīgu izsauku­ma zīmju pašās beigās.

Tev šķiet, ka viņš tiešām atradis kādus dārgumus?

Es to saskatīju viņa acīs.

Vīra izmisušais lūgums joprojām plosīja Toma ausis. Tas bija atstājis uz viņu dziļu iespaidu, varbūt tāpēc, ka paša tē­va nāve bija tik svaigā atmiņā. Viņa tēvs, varenais un bries­mīgais Maksvels Brodbents, arī bija dažādu mantu meklē­tājs kapu sirotājs, kolekcionārs un mākslas piederumu uzpircējs. Lai gan viņš bija tāds tēvs, ar kuru grūti sadzī­vot, viņa nāve bija atstājusi Toma psihē milzīgu tukšumu. Mirstošais bārdainais vīrietis ar savām caururbjošajām zila­jām acīm Tomam bija atgādinājis paša tēvu. Bija neprāts pat izdarīt šādu salīdzinājumu, bet kaut kāda iemesla dēļ Toms juta, ka nepazīstamajam vīram dotais solījums ir svēts.

Tom?

Toms samirkšķināja acis.

Tev acīs atkal ir tas noklīdušais skatiens.

Piedod!

Sallija izdzēra kafiju, piecēlās un izmazgāja izlietnē tasīti.

Vai atceries, ka tieši pirms gada mēs atradām šo vietu?

Biju aizmirsis.

Vai tev šeit joprojām patīk?

Te ir viss, ko es jebkad esmu gribējis.

Mežonīgajā Abikijas zemē Krama smailes pakājē viņi ko­pā bija atraduši dzīvi, par kādu bija sapņojuši mazu rančo ar zirgiem, dārzu, jāšanas laukumu bērniem un Toma vete­rināra praksi, lauku dzīvi bez pilsētas grūtībām, gaisa pie­sārņojuma un ilgajiem satiksmes sastrēgumiem. Veterinārār­sta darbā viņam veicās labi. Pat vecie, īgnie rančo īpašnieki bija sākuši viņam zvanīt. Darbs pārsvarā noritēja ārā, cilvē­ki bija lieliski, un Toms mīlēja zirgus.

Viņam gan bija jāatzīst, ka te bija nedaudz klusi.

Toma domas atkal pievērsās dārgumu meklētājam. Viņš ar savu piezīmju grāmatiņu bija daudz interesantāks par galona minerāleļļas grūšanu kaklā nepakļāvīgam dzīvniekam, kura īpašnieks Gilderhuss Espanjolā bija visiem zināms ar savu zirgu niķīgumu un viņa paša untumaino temperamen­tu. Viens no labumiem, kas radās kā priekšniekam, bija tas, ka varēja likt nepatīkamākos darbus veikt saviem padota­jiem. Toms to neizmantoja bieži, tāpēc nejutās itin nemaz vai­nīgs. Nu, iespējams, tikai nedaudz…

Viņš atkal nopētīja piezīmju grāmatiņu. Tur noteikti bija kāds šifrs, kas uz katras lapas bija uzrakstīts rindiņās un rindkopās ar fanātiski rūpīgu roku. Nebija neviena dzēsu­ma, nevienas pārrakstīšanās kļūdas, nekādu kricelējumu it kā viss būtu nokopēts no kaut kurienes, cipars pēc cipara.

Sallija piecēlās un aplika Tomam apkārt roku. Viņas mati noslīga pār Toma seju, un viņš ieelpoja to smaržu, atsvai­dzinošu šampūna un viņas cepto silto biskvītu smaržu.

Apsoli man tikai vienu, viņa sacīja.

Ko tad?

Esi uzmanīgs. Lai kādus dārgumus ari tas virs būtu at­radis, par tiem bijis vērts viņu nogalināt.