Tiranozauru kanjons

Desmita nodaļa

Lans Korvuss, gaidot taksometrā pretim muzejam, beidzot ieraudzīja Melodijas slaido, meitenīgo figūru iznākam no muzeja pa apkalpojošā personāla durvīm. Viņš paskatījās pulkstenī: pusnakts. Viņa nebija steigusies. Korvuss vēroja, kā viņas trauslais augums pagriežas pa kreisi uz Centrālā parka rietumiem, nebija šaubu, ka viņa dodas atpakaļ pil­sētā uz kādu drūmu augšējās Vestsaidas dzīvokli.

Korvuss atkal nolamājās par savu stulbumu. Jau gandrīz tūlīt abu tā vakara sarunā viņš bija sapratis milzīgo kļūdu, ku­ru pieļāvis. Viņš bija iemetis Melodijai rokās vienu no visu lai­ku svarīgākajiem zinātniskajiem atklājumiem, un viņa to bija satvērusi un metusies prom. Tā kā viņš bija pieredzējis zināt­nieks, viņa vārds, bez šaubām, rakstos parādīsies pirmais, bet liela daļa atzinības tiks arī viņai, un nevienu nevarēs apmuļ­ķot. Melodija aptumšos, ja ne pilnībā nomāks viņa slavu.

Laimīgā kārtā šai problēmai bija vienkāršs risinājums, un Korvuss apsveica sevi, ka to iedomājās, pirms bija par vēlu.

Viņš nogaidīja, līdz Melodija bija nozudusi Centrālā par­ka nomācošajā rietumu pusē, pameta piecdesmitnieku tak­sistam un izkāpa no mašīnas. Aizslājis pāri ielai uz ieeju mu­zejā, viņš iegāja iekšā, izmantojot savu karti un pamājot ar galvu sargam, un pēc desmit minūtēm bija Mineraloģijas la­boratorijā, stāvot pie aizslēgtā paraugu skapja. Viņš izman­toja savu mūķīzeri un, atvēris skapi, atvieglots ieraudzīja kaudzīti ar CD-ROM un sagatavotajām parauga daļām, kas bija rūpīgi saliktas katra savā vietā. Korvusu pārsteidza tas, cik daudz viņa bija paveikusi tikai piecu dienu laikā, cik daudz informācijas ieguvusi no parauga, informāciju, kuru mazāk talantīgs zinātnieks spētu dabūt vesela gada laikā ja vispār tas izdotos.

Viņš paņēma diskus, katram no tiem bija etiķete un sava kategorija. Šajā gadījumā tas, ka viņam ir CD un paraugi, bija vairāk nekā deviņas desmitdaļas likumīgi tas viss bija liku­mīgi. Viņa pat neuzdrīkstēsies iedomāties, ka varētu piesavi­nāties jebkādus nopelnus. Bija tikai pareizi, ka viņš iegūs vi­su slavu. Galu galā viņš bija tas, kurš ar visu riskēja pat savu brīvību -, lai pieprasītu tiranozaura fosiliju muzejam. Viņš bi­ja tas, kurš bija to izrāvis no melnā tirgotāja žokļiem. Viņš bi­ja tas, kurš bija pasniedzis Melodijai iespēju uz sudraba pa­plātes. Ja viņš nebūtu tā riskējis, Melodijai nebūtu nekā.

Viņai nāksies samierināties ar to, ka viņš piesavinās iz­pēti, kāda gan cita iespēja viņai atlika? Sākt ar viņu cīnī­ties? Ja Melodija iedomāsies darīt ko tādu, neviena univer­sitāte viņu nekad nepieņems darbā. Tas nebija zagšanas jautājums. Tas bija jautājums par atzinības parametru izlabo­šanu, viņa pienācīgās daļas iegūšanu.

Korvuss uzmanīgi ielika visus materiālus savā portfelī. Tad viņš piegāja pie datora, ievadīja datus un pārbaudīja vi­sus Melodijas failus. Nekā. Viņa bija darījusi, kā viņš bija li­cis, un iztīrījusi pilnīgi visu. Korvuss pagriezās un gatavojās iet projām, bet pēkšņi viņam ienāca prātā kāda doma. Viņam bija jāpārbauda ierīču reģistri. Ikvienam, kurš izmantoja labo­ratorijas dārgās ierīces, bija jāreģistrē darbalaika sākums, bei­gas un iemesls, un viņš prātoja, kā Melodija bija tikusi galā ar šo rīkojumu. Viņš aizgāja atpakaļ uz SEM telpu, atvēra reģistru un izpētīja to. Atvieglots viņš ieraudzīja, ka pat šeit Melodija bija rīkojusies tieši tā, kā viņš bija licis, ierakstot savu vārdu un laikus, taču melojot par iemesliem, nodēvē­jot tos par dažādiem darbiem kuratoru uzdevumā.

Lieliski.

Savā stingrajā, slīpajā rokrakstā Korvuss pievienoja reģistra ierakstos savu vārdu. Pie "Parauga" viņš uzrak­stīja: Plakankalnes/Čamas upe, Ņūmeksikā, T.Rex. Tad pie "Komentāriem" viņš pierakstīja: Trešā apbrīnojamā T.Rex skriemeļa fragmenta izpēte. Lieliski! Tas ieies vēsturē. Viņš parak­stījās, pievienojot datumu un laiku. Pāršķīris lapas atpakaļ un atradis pāris tukšu līniju iepriekšējo lapu apakšā, pie­vienoja divus līdzīgus ierakstus attiecīgajos datumos un lai­kos. To pašu Korvuss izdarīja ar citiem augsto tehnoloģiju ierīču reģistriem.

Jau gatavodamies doties projām no SEM telpas, viņš pēk­šņi izjuta vēlēšanos paskatīties uz pašu paraugu. Viņš atvē­ra savu portfeli, izņēma kasti, kurā paraugs atradās, un vēl vienu ar zīmoglaku. Tad ieslēdza aparātu, nogaidīja, līdz tas iesilst, un nolika vienu no parauga posmiem uz mikro­skopa pamatnes. Pēc īsa brīža viņš skatījās uz dinozaura kaulaudiem, šūnām un nervu centriem. Viņam aizrāvās el­pa. Viņam atkal bija jāapbrīno Melodijas spējas. Attēli bija skaidri, gandrīz vai ideāli. Korvuss palielināja tos divtūk­stoš reižu, un acu priekšā izlēca viena vienīga šūna, piepil­dot ekrānu. Viņš tajā varēja saredzēt vienu no elementārda­ļiņām, to, kurai Melodija bija devusi Veneras vārdu. Kas, pie velna, tā bija? Diezgan dumja izskata lietiņa, kad sāka to pē­tīt tuvāk, lode ar īpatnēju caurulei līdzīgu veidojumu, kas no tās izstiepās, ar krustu galā. Viņu pārsteidza tas, cik svai­ga daļiņa izskatījās, nekas nebija nodrupis, nebija neviena bojājuma, kā varētu gaidīt.

Korvuss pakratīja galvu. Viņš bija mugurkaulnieku pale­ontologs, nevis mikrobiologs. Daļiņa bija interesanta, taču tā bija tikai saistīta ar galveno ar pašu dinozauru. Ar di­nozauru, kurš patiesībā bija gājis bojā no asteroīda Čiksuluba trieciena, šī doma viņam uzdzina drebuļus. Viņš atkal mē­ģināja apvaldīt savu satraukumu. Bija vēl daudz jāpaveic, pirms fosilija būs droši paglabāta muzejā. Piedevām viņam bija vajadzīga tā sasodītā piezīmju grāmatiņa citādi viņš var pavadīt visu mūžu, klejojot pa tām plakankalnēm un kan­joniem. Izjuzdams saltas trīsas, Korvuss noņēma paraugu no mikroskopa un izslēdza aparātu, tad uzmanīgi ieslēdza CD un paraugus savā portfelī un vēlreiz apstaigāja laboratoriju, pārbaudot, vai nekas, pat ne mazākais pierādījums, nav pa­licis. Apmierināts viņš uzvilka mēteli un devās projām no la­boratorijas, nodzēšot gaismu un izgājis aizslēdzot durvis.

Priekšā pletās blāvais pagraba gaitenis, kas bija apgais­mots ar vairākām četrdesmit vatu spuldzēm, un gar tā sie­nām stiepās mitras ūdens caurules. Drausmīga vieta, kur strādāt, Korvuss prātoja, kā gan Melodija to spēj izturēt? Pat kuratoru asistentiem bija logi viņu piektā stāva kabine­tos.

Pirmajā gaiteņa pagriezienā Korvuss apstājās, pēkšņi juz­damies neomulīgi, it kā viņu kāds vērotu. Viņš pagriezās, bet drūmais gaitenis aiz viņa bija tukšs. Sasodīts, Korvuss nodomāja, viņš jau sāka izturēties tikpat nervozi kā Melo­dija.

Viņš devās prom pa gaiteni, garām citām laboratorijām, kas visas bija cieši aizslēgtas, pagriezās ap stūri un apstājās. Viņš varēja zvērēt, ka sev aiz muguras dzirdējis vieglu kurpju švīkstoņu uz cementa. Viņš nogaidīja vēl brīdi, kamēr kāds apies ap stūri, bet nekas nenotika. Korvuss klusībā nolamā­jās; tas droši vien bija sargs, kurš izgājis apgaitā.

Cieši turēdams portfeli, viņš gāja uz priekšu, tuvodamies dubultajām durvīm, kas veda uz plašo dinozauru kaulu noliktavu, bet apstājās pie durvīm, jo viņam likās, ka aiz se­vis dzirdējis vēl kādu skaņu.

Vai tā esi tu, Melodija? Viņa jautājums skaļi un neda­biski atbalsojās gaitenī.

Nekādas atbildes.

Korvuss izjuta aizkaitinājumu. Nebūtu jau pirmā reize, kad viens no doktorantūras studentiem vai pagaidu kura­toriem tiek noķerts slaistāmies apkārt, lai notvertu kāda ci­ta uzzināto informāciju. Iespējams, kāds dzinās pakaļ viņa datiem kāds, kurš bija dzirdējis par T.Rex. Varbūt Melodi­ja bija izpļāpājusies. Pēkšņi viņš jutās apmierināts, ka pare­dzējis dažādas iespējamības un nolēmis pats parūpēties par paraugiem un datiem.

Viņš nogaidīja ieklausīdamies.

Klausies, nezinu, kas tu tāds esi, bet es necietīšu to, ka man seko, Korvuss asi teica. Viņš paspēra soli uz priekšu, lai aizietu atpakaļ ap stūri un satiktos ar sekotāju aci pret aci, bet viņa nervi neizturēja. Viņš atklāja, ka baidās.

Tas bija absurds. Viņš pavērās apkārt un ieraudzīja spī­dīgās dinozauru kaulu velvetās telpas metāla durvis. Viņš piegāja pie tām un, cik vien klusu iespējams, iebāza savu at­slēgas karti magnētiskajā nolasītājā. Drošības gaismiņa nomirgoja no sarkanās uz zaļo, un durvis viegli atvērās. Viņš tās pastūma vaļā, iegāja iekšā un aizvēra ciet, dzirdot, kā masīvās elektroniskās bultas sakabinās.

Durvīs bija mazs lodziņš ar stiepļu tīklu stiklu, caur kuru viņš varēja saredzēt gaiteni. Tagad viņš varēs identificēt to, kurš viņam sekoja. Viņš iesniegs sūdzību pret to, kurš tā rī­kojās; šāda veida intriga bija neizturama.

Pagāja minūte, un tad pār lodziņa rūti pārlaidās ēna. Pro­filā parādījās seja, un tad tā ātri pagriezās un pavērsās pret logu.

Salecoties Korvuss steidzīgi atkāpās noliktavas tumsā, bet zināja, ka ir pamanīts. Viņš nogaidīja, ietinies absolūtās tum­sas apmetnī, un skatījās uz vīrieša seju. Tā bija no aizmugu­res apgaismota un daļēji ēnā; bet viņš tik un tā varēja sare­dzēt vīrieša sejas galvenās kontūras, ādu, kas bija cieši ap­spīlēta ap izteiksmīgiem vaigu kauliem, tumši melno matu biezokni, mazu, ideāli veidotu degunu un lūpas. Viņš neva­rēja saredzēt acis; tikai divas apēnotas dzelmes zem uzacīm. Tā nebija seja, ko viņš pazītu. Tas nebija nedz muzeja darbi­nieks, nedz kāds no doktorantūras studentiem. Ja viņš bija viesos atbraucis paleontologs, viņam tiešām jābūt pavisam nezināmam, lai Korvuss viņu nepazītu nozare bija maza.

Korvuss tik tikko elpoja. Pilnīgais miers, ko pauda vīrie­ša sejas izteiksme, Korvusu biedēja, arī pelēkās, blāvās lū­pas. Vīrietis kavējās pie loga un nekustējās. Tad atskanēja viegla skaņa, švīkstoņa, viegls klikšķis. Iekšējo durvju rok­turis lēnām par ceturtdaļu pagriezās, pēc tam lēnām atgrie­zās sākotnējā pozīcijā.

Korvuss nespēja tam noticēt: tas maita mēģināja tikt iek­šā. Kā tad! Tikai pusducim cilvēku bija pieeja dinozauru no­liktavai, kur bija miljoniem dolāru vērti eksemplāri, un šim vīrietim noteikti nebija atļauja šeit ienākt. Korvuss zināja, ka durvis ir no diviem ceturtdaļcollas bieziem nerūsošā tērau­da slāņiem ar titāna poraino pildījumu un atslēgu, kas bija tehniski neiespējami uzlaužama.

Vēl viens viegls skrāpējuma troksnis, klikšķis, tad atkal klikšķis. Drošības gaisma durvju iekšpusē turpināja mirgot sarkana kā jau Korvuss bija paredzējis. Viņš gandrīz vai gribēja skaļi iesmieties, paņirgāties un pakaitināt nabadzi­ņu, taču vīrieša uzstājība viņu pārsteidza un uztrauca. Pie velna, ko viņš gribēja?

Korvuss pēkšņi iedomājās par muzeja telefonu noliktavas dziļumā, kur atradās mācību galdi. Viņš piezvanīs apsardzei, lai arestē šo tipu. Viņš pagriezās, taču bija tik ļoti tumšs un telpa bija tik plaša un piebāzta ar plauktiem un dinozauriem, ka viņš saprata pie telefona nav iespējams tikt, neieslēdzot gaismu. Bet, ja viņš ieslēgs gaismu, vīrietis metīsies bēgt. Viņš izņēma no mēteļa mobilo telefonu, taču tik zemu lejā nebija zonas. Vīrietis, mēģinādams tikt iekšā, joprojām dar­bojās ap rokturi, bija dzirdamas dažādas klikšķēšanas un skrapstēšanas skaņas. Tas bija neticami.

Vēl dažas klusas skaņas, asāks klikšķis un tad Korvuss vairs neticēja savām acīm.

Drošības gaisma pie durvīm tikko bija iemirgojusies zaļa.