Tiranozauru kanjons

Sešpadsmita nodaļa

Doktors lans Korvuss piegāja pie sava kabineta vienīgā lo­ga, kas pavērās uz Centrālo parku. Viņš redzēja parka dīķi, spožu metālisku virsmu, kurā atspīdēja pēcpusdienas saule. Kamēr viņš vēroja, pa ūdeni lēnām slīdēja laiva tēvs ar dēlu bija devušies kopējā izbraucienā, katram rokā pa airim. Kor­vuss vēroja, kā airi lēnām iegrimst, kamēr laiva pavirzās uz priekšu, šķita, ka mazais dēlēns cīnās ar savu airi, un pēk­šņi tas tomēr izlēca no savas vietas un, iekritis ūdenī, aiz­peldēja. Tēvs piecēlās kājās un dusmīgs žestikulēja, un tas viss notika klusā, attālā pantomīmā.

Tēvs un dēls. Korvuss juta, ka viņam kļūst nelabi. Mazā, apburošā ainava viņam atgādināja paša tēvu, Britu muzeja darbinieku, Anglijā pazīstamu biologu. Kad tēvam bija trīs­desmit pieci gadi, tikpat, cik pašlaik Korvusam, viņš jau bija Karaliskās biedrības loceklis, Crippen medaļas ieguvējs un iekļauts karalienes dzimšanas dienas sarakstā, lai saņemtu K.C.B.E. Korvuss izjuta apslāpēto dusmu trīsas, atceroties tē­va ūsaino seju, dzīslainos vaigus un militāro izturēšanos, to, kā viņa plankumainā roka vienmēr bija aptvērusi glāzi, kas pilna ar viskiju un sodu, un to, kā skanēja viņa balss, sar­kastiski izlabojot Korvusa izteikumus. Vecais kretīns bija no­miris pirms desmit gadiem no sirdstriekas, nokritis kā beigta makrele, izmetot ledus gabaliņus pāri paklājam viņu mājā Viltonkrescentā, Londonā. Protams, Korvuss bija mantojis pamatīgu kaudzīti naudas, bet ne tā, ne ari tēva vārds nebi­ja palīdzējis viņam iegūt darbu Britu muzejā, vienīgajā vie­tā, kur viņš vēlējās strādāt.

Tagad viņam bija trīsdesmit pieci gadi, un viņš vēl jopro­jām bija tikai kuratora palīgs Paleontoloģijas nodaļā, ar cepu­ri rokā gaidot štata vietu. Bez štata vietas viņš bija tikai da­ļēji zinātnieks patiesībā tikai daļēji cilvēks. Kuratora palīgs. Viņš gandrīz vai varēja saost neveiksmes smaku, kas to apvi­ja. Korvuss nekad tā arī nebija saradis ar amerikāņu sirmo zinātnieku pūli, kas vienmēr atradās kustībā; viņu vidū Kor­vuss nebija iecienīts biedrs. Korvuss zināja, ka ir ass, sarkas­tisks un nepacietīgs. Viņš nebija pievienojies viņu spēļu lau­kuma rotaļās. Pirms trim gadiem viņš bija izvirzīts štata vietai, bet lēmums tika atlikts; viņa paleontoloģijas izpētes braucie­ni uz Tungnora ieleju nebija veiksmīgi. Pēdējos trīs gadus viņš bija pavadījis kā muša, kas bezjēdzīgi riņķo. Līdz šim.

Viņš paskatījās pulkstenī. Laiks doties uz sasodīto tikša­nos.

Muzeja direktora doktora Kušmana Pīla kabinets atradās ēkas dienvidrietumu pusē, un no tā pavērās plaša ainava uz muzeja parku un Ņujorkas Vēstures biedrības neoklasicisma stila ēkas fasādi. Pīla sekretāre ieveda Korvusu iekšā un klu­sinātā balsī pieteica viņu. Stāvot pretim cēlajam cilvēkam ar maigo, liekulīgo smaidu sejā, Korvuss prātoja, kāpēc gan cil­vēki vienmēr čukst karaļu un kretīnu klātbūtnē?

Pīls piecēlās no krēsla, apgāja ap rakstāmgaldu, devās pie Korvusa, stingri un vīrišķīgi paspieda viņam roku, ar otru roku satverdams viņa elkoni, un tad apsēdināja viņu antīka stila krēslā pie marmora kamīna salīdzinājumā ar Korvusa kabinetu šis kamīns darbojās. Tikai pārliecinājies, ka Korvuss jūtas ērti, apsēdās arī pats vecmodīgas pieklājības izpausmē. Ar savām baltajām, lauvai līdzīgajām krēpēm, kas bija atsukātas atpakaļ, ogļmelno uzvalku un lēno, vecmodīgo runas veidu, Pīls, kā šķita, bija dzimis, lai kļūtu par muzeja direk­toru. Korvuss zināja, ka tā visa ir izrāde: zem izsmalcinātās ārienes slēpās vīrietis, kam piemita seska smalkums un jūtī­gums.

Ian, kā jums klājas? Pīls atslīga atpakaļ krēslā, ar pirk­stiem izveidodams telti.

Ļoti labi, paldies, Kušman, sacīja Korvuss un, sakrus­tojot kājas, nogludināja bikšu vīli.

Labi, labi. Vai varu jums ko piedāvāt? Ūdeni? Kafiju? Heresu?

Nē, paldies.

Es gan izbaudu nelielu heresa glāzi pulksten piecos. Tas ir mans vienīgais netikums.

Kā tad! Pīla sieva bija trīsdesmit gadus par viņu jaunāka, kura ņirgājās par viņu, satiekoties ar jaunu arheoloģijas ku­ratoru, un, ja tēlot prātu izkūkojošu veci nebija gluži neti­kums, tad apprecēšanās ar sievieti, kas jaunāka par paša mei­tu, tas nu gan bija.

Sekretāre uz sudraba paplātes ienesa mazu kristāla glā­zi, pildītu ar dzintara krāsas šķidrumu. Pīls to paņēma un steidzīgi izdzēra.

Sešdesmit pirmā gada Graham, dzeltenbrūnais. Dievu nektārs.

Korvuss nogaidīja, saglabādams neitrālu, patīkamu sejas izteiksmi.

Pīls nolika glāzi.

Ian, es nerunāšu aplinkus. Kā jau zināt, jūs atkal esat izvirzīts štata vietai. Departaments uzsāks pārrunas nākamā mēneša sākumā. Visi jau zinām, kā tas notiek.

Protams.

Šī ir jau otrā reize, kā jūs zināt. Nodaļa prasa man reko­mendāciju. Teorētiski man pieder pēdējais vārds, lai gan des­mit gadu laikā, ko esmu bijis muzeja direktora amatā, nees­mu ne reizes iebildis nodaļas lēmumam un nedomāju ari tagad mainīt savu nostāju. Es nezinu, kā nodaļa izlems par jums. Neesmu ar viņiem par to runājis un netaisos. Bet došu jums padomu.

Jūsu padoms, Kušman, vienmēr ir gaidīts.

Mēs esam muzejs. Mēs esam pētnieki. Mums veicies, ka neesam universitāte, kas noslogota ar studentu bara izglī­tošanu. Mēs varam simtprocentīgi nodoties izpētei un pub­likācijām. Tādēļ nav nekāda attaisnojuma vājai publikāciju atskaitei.

Pīls apklusa, viegli saraucot uzaci, it kā uzsvērdams teikto.

Viņš pacēla papīra lapu.

Šeit man ir jūsu publikāciju saraksts. Jūs šeit esat jau de­viņus gadus, un es kopā saskaitu vienpadsmit rakstus. Sa­nāk apmēram viens gadā.

Galvenais ir kvalitāte, nevis kvantitāte.

Es nepārzinu jūsu nozari, es esmu entomologs, tāpēc piedodiet, bet nevarēšu komentēt kvalitāti. Esmu pārlieci­nāts, ka tās ir lieliskas publikācijas. Neviens nekad nav ap­šaubījis jūsu rakstu kvalitāti, un, mēs visi zinām, ka tā bija gluži vienkārši neveiksme, ka ekspedīcija Tungnora ielejā ne­izdevās. Tomēr vienpadsmit? Mums te ir kuratori, kuri publicē vienpadsmit rakstus gadā.

Jebkurš var kaut ko uzkricelēt. Publikācijas tikai publi­kāciju dēļ. Es labāk pagaidu, līdz man ir patiešām kas sa­kāms.

Nu, Ian, jūs taču zināt, ka tā nav taisnība. Jā, es atzī­šos, ka te dažreiz vērojamas situācijas "publikācija vai nā­ve". Bet mēs esam Dabas vēstures muzejs, un vairums no tā, ko mēs šeit darām, ir augstākās klases. Taču es novirzos no temata. Ir jau pagājis gads, kopš jūs kaut ko esat publi­cējis. Iemesls, kāpēc es jūs šeit uzaicināju, es pieņemu, ka jūs strādājat pie kā svarīga.

Uzacis izliecās, norādot, ka tas ir jautājums.

Korvuss pārkrustoja kājas. Viņš juta muskuļus ap muti sa­springstam, viņam cenšoties smaidīt. Pazemojums bija gan­drīz vai neizturams.

Patiesībā es tiešām strādāju pie kā svarīga.

Vai drīkstu pajautāt, pie kā?

Pašlaik tas ir diezgan delikāts projekts, bet nedēļas vai divu nedēļu laikā es varēšu par to pastāstīt jums un štata vietas komisijai konfidenciāli, protams. Tam pilnībā vaja­dzētu atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem.

Pīls kādu brīdi uz viņu skatījās un tad pasmaidīja.

Tas ir brīnišķīgi, Ian. Galvenais ir tas, ka es jūs uzskatu par lielisku mūsu muzeja darbinieku, un, protams, jūsu cie­nījamais vārds, kas saistīts ar jūsu slaveno tēva uzvārdu, arī mums ir svarīgs. Es jums to visu jautāju tikai tādēļ, lai varē­tu dot labāku padomu. Mēs ņemam pie sirds, ja kāds no mū­su kuratoriem nedabū štata vietu, mēs to uztveram kā mū­su neizdošanos. Pīls piecēlās, plaši smaidīdams, un pastiepa roku. Lai jums veicas.

Korvuss izgāja no kabineta un devās projām pa garo piek­tā stāva gaiteni. Viņu bija pārņēmis tāds apslāpēts niknums, ka viņš tik tikko varēja paelpot. Taču viņš turpināja smaidīt, mādams ar galvu pa labi un kreisi, nomurminot sveicienus kolēģiem, kuri, beidzoties darbadienai, kā ganāmpulks de­vās atpakaļ uz savām rindu mājām Amerikas neizteiksmīga­jās piepilsētās Konektikutā vai Ņūdžersijā, vai Longailendā.