Tiranozauru kanjons

Astotā nodaļa

Ar katru sperto soli Toms arvien vairāk izjuta smilšu kar­stumu, kas spiedās cauri viņa itāliešu kurpju zolēm. Tulznas jau sen bija pārsprāgušas, un jēlās vietas berzējās ar katru soli. Bet, pieaugot slāpēm, šķita, ka mazinās viņa sāpes. Vi­ņi bija pagājuši garām vairākām tinajas, iedobumiem akme­ņos, kuros parasti bija atrodams ūdens. Tie visi bija sausi.

Viņš apstājās nelielā ēnā pret pārliekušos akmeni.

Piecu minūšu pārtraukums?

Ak jā!

Viņi apsēdās uz zemes, mēģinot, cik vien iespējams, at­rasties ēnā. Toms saņēma Sallijas roku.

Kā tu jūties?

Viņa pašūpoja galvu, papurinot savus garos, blondos ma­tus.

Viss ir kārtībā, Tom. Un tu?

Esmu izdzīvojis.

Viņa pārvilka ar pirkstu pār viņa "Kima kunga" uzvalku un mazliet pasmaidīja.

Vai tas nostrādāja?

Man nevajadzēja atstāt tevi vienu pašu.

Tom, beidz vainot sevi!

Vai tev ir kāda nojausma par to, kas ir tas vīrietis, kurš tevi nolaupija?

Viņš man par to izlielījās. Viņš ir algots slepkava, strā­dā kādam muzeja kuratoram Austrumos. Viņš varbūt nav iz­glītots, taču pilnīgi noteikti nav ari muļķis. Viņa atzvila at­pakaļ un aizvēra acis.

Tātad viņš nogalināja Vezersu, lai dabūtu piezīmju grā­matiņu, un tad devās medīt tevi. Jēziņ, man nevajadzēja braukt uz Tuksonu. Piedod…

Sallija uzlika Tomam uz pleca roku.

Pataupīsim atvainošanos līdz tam brīdim, kad tiksim ārā no šejienes. Viņa apklusa un pajautāja: Kā tev šķiet, vai viņš tiešām mums vairs neseko?

Toms neatbildēja.

Tu joprojām par viņu uztraucies, vai ne?

Toms pamāja ar galvu, skatoties uz kanjonu.

Man nepatīk tas, kā viņš tik pēkšņi nozuda. Tieši tas pats notika tajā pamestajā pilsētiņā.

Ir tā, kā tu teici. Viņš nomaldījās, mums sekojot.

Viņš zina, ka ar viņu ir cauri, ja mūs nenogalinās. Tas ir diezgan labs pamudinājums.

Sallija lēnām pamāja ar galvu.

Viņš nav no tiem, kas padodas. Viņa atkal atbalstīja galvu pret akmeni un aizvēra acis.

Es uzkāpšu augstāk, lai vēlreiz paskatītos.

Toms uzrāpās pa nogāzi, kur viņam pavērās skats atpa­kaļ. Bet tur nekā nebija, tikai tukši akmeņu džungļi. Viņi bi­ja vēl kādas divdesmit jūdzes no upes, bet Tomam bija tikai vāja nojausma par to, kur tieši abi atrodas. Viņš klusu nola­mājās, vēlēdamies, kaut līdzi būtu karte; nekad agrāk viņš nebija gājis tik dziļi iekšā plakankalnēs, un viņam nebija ne mazākās nojausmas, kas atrodas starp viņiem un upi.

Viņš norāpās atpakaļ lejā un kādu brīdi pastāvēja virs Sal­lijas, skatoties uz viņu, pirms pieskārās viņai. Sallija atvēra acis.

Labāk turpināsim ceļu.

Viņa ievaidējās, un Toms palīdzēja viņai piecelties. Viņi jau gatavojās uzsākt ceļu, kad atskanēja dobja dārdoņa, lī­dzīga pērkonam, un pārvēlās pāri zemei, dīvaini atbalsojo­ties kanjonos.

Toms paskatījās augšup.

Jocīgi. Debesīs nav neviena mākoņa.