Tiranozauru kanjons

Septītā nodaļa

Melodija Krukšanka, lieliska savas profesijas speciāliste, no­pūtās un atvēra kolas kārbu. Viņa to iemalkoja, domīgi pa­vērdamās uz savu pagrabstāva laboratoriju. Mācīdamās Kolumbijas universitātē ģeofiziku un ģeoķīmiju, viņa bija sev iedomājusies pavisam citu karjeras ceļu kllšanu pa Kintanaroo lietus mežiem, meklējot Čiksuluba krāteri; vai apmeša­nos teltī pie Karstās Klints Gobi tuksnesī, kur izraktu dino­zauru olas; vai arī referāta lasīšanu ideālā franču valodā uzmanīgiem klausītājiem Dabas vēstures muzejā Parīzē. Ta­ču viņa atradās šajā pagrabstāva laboratorijā bez logiem, vei­cot trulus laboratorijas pētījumus neieinteresētiem zinātnie­kiem, kuri pat nepūlējās atcerēties viņas vārdu un kuriem vismaz daudziem intelektuālās attīstības koeficients bija uz pusi mazāks nekā viņai. Viņa bija pieņēmusi šo darbu, ka­mēr joprojām mācījās maģistrantūrā, iestāstot sev, ka tā ir tikai pagaidu pietura, līdz viņa pabeigs savu disertāciju un iegūs štata vietas amatu. Taču viņa bija pabeigusi mācības pirms pieciem gadiem un kopš tā laika bija izsūtījusi savu pieteikuma vēstuli uz simtiem tūkstošiem vietu, taču ne­bija saņēmusi nevienu piedāvājumu. Tas bija nežēlīgs tirgus, kurā katru gadu sešdesmit tikko mācības beiguši maģistranti dzinās pakaļ pusducim vakanču, tas atgādināja muzikālo krēslu spēli, kurā, kad mūzika pieklusa, vairums palika stā­vam kājās. Bija kļuvis pavisam bēdīgi, kad viņa pievērsās

Mineralogy Quarterly minēto mirušo sarakstam, taču viņa iz­juta cerības uzplaiksnījumu, izlasījusi, kā studentu iemīļots profesors, balvu un pagodinājumu ieguvējs, patiess savas jo­mas pionieris, bija priekšlaicīgi traģiski gājis bojā. Super!

Tomēr Melodija bija ari nelabojama optimiste un dziļi sa­vā būtībā juta, ka ir radīta kam dižākam, tā nu viņa turpināja izsūtīt simtiem vēstuļu un turpināja pieteikties jebkurām un visām vakancēm, kas atbrīvojās. Tikmēr tagadne bija cieša­ma: laboratorijā valdīja klusums, viņa šeit bija galvenā, un vie­nīgais, ko viņai vajadzēja darīt, lai aizbēgtu no īstenības, bija aizvērt acis un spert soli nākotnē, tajā plašajā un brīnišķīgajā zemē, kur viņa varēs izbaudīt piedzīvojumus, veikt brīnumai­nus atklājumus, pieņemt slavinājumus un iegūt štata vietu.

Melodija atkal atvēra acis un pavērās uz garlaicīgo pelnu krāsas laboratoriju ar tās neskaidro fluorescējošā apgaismo­juma dūkoņu un vienmērīgo saspiestā gaisa sistēmas šņāk­šanu, plauktiem, kas bija pilni ar uzziņu literatūru, un skap­jiem ar minerālu paraugiem. Pat miljons dolāru vērtais aprīkojums, kas reiz bija Melodiju sajūsminājis, jau sen viņai šķita vienaldzīgs. Viņa nemierīgi pārlaida skatienu pār kom­plicētajām, sarežģītajām aparatūrām visdažādāko pētījumu veikšanai un nodomāja: kāda no tā visa ir jēga, ja tev dod analizēt tikai garlaicīgas lietas?

Melodijas pārdomas iztraucēja kluss zvans, kas nozīmē­ja, ka viņas tukšajā laboratorijā kāds ienācis. Bez šaubām, tas bija kāds kuratora asistents ar lūgumu izanalizēt kārtējo pelēko akmeni pētniecības darbam, kuru neviens tāpat ne­izlasīs. Viņa gaidīja, kājas uzlikusi uz galda, ar kolu rokā, līdz iebrucējs parādīsies no stūra.

Drīz vien viņa izdzirdēja pašpārliecinātos soļus uz lino­leja grīdas, un parādījās slaids, elegants vīrietis, tērpies savā smalkajā, zilajā uzvalkā, doktors Ians Korvuss.

Melodija aši noņēma kājas no galda, nejauši ļaujot arī krēsla sēdeklim ar skaļu krakšķi nokrist zemākā līmenī. Viņa notrausa matus no piesarkušās sejas. Kuratori gandrīz nekad nenāca uz laboratoriju, nevēlēdamies pazemināt savu cieņu sa­skarsmē ar tehnisko personālu. Taču patlaban, par spīti jeb­kādai varbūtībai, šeit stāvēja pats Korvuss, diezgan iespaidīgs savā Savile Row uzvalkā un Williavis and Croft kurpēs un glīts, bet nezin kāpēc ar savu izskatu iedvesdams bailes.

Melodija Krukšanka?

Viņa bija pārsteigta, ka Korvuss zina viņas vārdu. Melo­dija ieskatījās vīrieša kalsnajā, smaidošajā sejā, palūkojās uz skaistajiem zobiem un matiem, kas bija melni kā nakts. Korvusam pakustoties, viņa uzvalks tik tikko pamanāmi nošvīkstēja.

Jā, viņa beidzot atbildēja, mēģinādama saglabāt vien­mērīgu balss toni. Tā esmu es, Melodija Krukšanka.

Esmu ļoti priecīgs, ka jūs sameklēju, Melodija. Vai es iztraucēju?

Nē, nē, nepavisam. Tāpat vien te sēžu. Viņa nosarka un jutās kā muļķe.

Es prātoju, vai drīkstētu patraucēt jūsu noslogoto die­nu. Vajadzētu izanalizēt vienu paraugu. Viņš pastiepa plast­masas maisiņu un ļāva tam šūpoties, smaidā zibinādams mir­dzošos zobus.

Protams.

Es piedāvāju jums nelielu… hmm… izaicinājumu. Vai vē­laties piedalīties?

Nu protams! Korvusam bija tāda reputācija, ka viņš ir atturīgs, pat iedomīgs cilvēks, taču pašreiz viņš šķita gluži vai rotaļīgs.

Tas ir kaut kas tāds, kam jāpaliek starp mums.

Melodija mirkli vilcinājās un tad piesardzīgi pajautāja:

Ko jūs ar to gribat teikt?

Korvuss pasniedza viņai paraugu, un Melodija to aplū­koja. Maisiņā bija ieslidināta etiķete, uz kuras ar roku bija uzrakstīts: Ņūmeksika, paraugs nr. 1.

Es vēlētos, lai jūs šeit izanalizētu šo paraugu bez jebkā­dām iepriekšējām zināšanām vai nojausmas, no kurienes tas nācis vai kas tas varētu būt. Pilnīga mineraloģiskā, kristalogrāfiskā, ķīmiskā un strukturālā analīze.

Labi.

Ir viens šķērslis. Es gribētu to paturēt noslēpumā. Ne­ko nepierakstiet, neko nesaglabājiet uz cietā diska. Izdarīju­si pētījumus, lejupielādējiet datus CD un pilnībā izdzēsiet visus datus no sistēmas. Visu laiku turiet CD ieslēgtu jūsu paraugu skapī. Nevienam nestāstiet, ko jūs darāt, neapsprie­diet savus atklājumus ne ar vienu. Ziņojiet tieši man. Kor­vuss raidīja viņai vēl vienu starojošu smaidu. Vai esat ar mieru?

Melodija Krukšanka izjuta satraukuma trīsas, ka Korvuss šajā pasākumā izvēlējies tieši viņu par savu uzticības personu.

Es nezinu. Kāpēc tāda noslēpumainība?

Korvuss pieliecās Melodijai tuvāk. Viņa sajuta tik tikko manāmu cigāru un tvīda auduma smaržu.

To, mana mīļā Melodija, jūs uzzināsiet pēc tam, kad būsiet veikusi analīzes. Kā jau teicu, negribu, lai jums būtu kādi iepriekš izveidojušies spriedumi.

Šī ideja Melodiju intriģēja pat ļoti satrauca. Korvuss bi­ja viens no tiem vīriešiem, kurš izstaroja varu, kurš izskatī­jās tā, ka varētu iegūt visu, ko vēlas, gluži vienkārši to pa­ņemot. Daudzi muzeja darbinieki no viņa mazliet baidījās un neizjūta lielas simpātijas pret viņu, un visa šī viltotā drau­dzības izpausme tikai apstiprināja Melodijas prātā to, ka šis vīrietis ir bezgodis tomēr šarmants un pievilcīgs.

Korvuss maigi uzlika roku viņai uz pleca.

Ko teiksiet, Melodija? Vai mums izdosies kopā slepus sa­darboties?

Nu labi. Pie velna, kāpēc gan ne? Viņa vismaz zināja, kur iesaistās. Vai ir kāds noteikts laika termiņš?

Cik driz vien iespējams. Bet neizlaidiet neko, dariet visu kārtīgi.

Viņa pamāja ar galvu.

Labi. Nevaru ne izteikt, cik tas ir svarīgi. Korvuss pa­rāva augšup uzacis, pielieca galvu un atkal pasmaidīja, re­dzot, kā viņa uzlūko paraugu. Ķerieties klāt! Apskatiet to tuvāk.

Melodija pievērsās paraugam ar pastiprinātu interesi. Tas bija apmēram trīs vai četrus simtus gramu smags brūns ak­mens. Viņa uzreiz saprata, kas tas ir. Tam bija tāda pavisam savāda struktūra. Viņa juta, kā pulss paātrinās, sirds sāk dau­zīties ātrāk. Ņūmeksika, paraugs nr. 1. Tas būs aizraujoši.

Viņa nolika maisiņu un sastapās ar Korvusa skatienu. Viņš dedzīgi vēroja Melodiju, un viņa pelēkās acis laboratorijas fluorescējošajā gaismā bija gandrīz vai bezkrāsainas.

Tas ir brīnišķīgs, viņa sacīja. Ja nekļūdos, tas ir…

Ak! Korvuss saudzīgi pielika pirkstu pie viņas lūpām un piemiedza ar aci. Mūsu mazais noslēpums. Viņš no­ņēma roku, piecēlās, gluži kā gatavotos doties projām, un tad pagriezās, it kā pārdomādams. Iebāzis roku žaketes ka­batā, viņš izvilka garenu samta kastīti un sniedza Melodijai. Neliela pateicība.

Melodija paņēma kastīti. Uz tās bija uzrakstīts TIFFANY.

ļā, kā tad, viņa nodomāja, ātri attaisīja kastīti un apmulsa no dārgakmeņu, zilo safīru starojuma. Melodija samirkšķi­nāja acis, tik tikko spēdama ko saskatīt. Zvaigžņu safīri. Pla­tīna rokassprādze ar zvaigžņu safīriem. Ieskatījusies ciešāk, viņa uzreiz saprata, ka tie ir īsti, nevis sintētiskie. Katrs no tiem bija citāds, katrs mazliet nepareizas formas, katrs ar savu krāsu, toni un raksturu. Viņa pastiepa kastīti pret gais­mu, vērodama, kā ikviena dārgakmens zvaigzne sakustas un kā gaisma vizuļo tās dziļumos. Melodija norija siekalas, pēk­šņi izjūtot kaklā iesprūstam kamolu. Neviens viņai nekad kaut ko tādu nebija dāvinājis. Nekad. Viņa sajuta acīs kar­stu kņudēšanu, no kuras acumirklī tika vaļā, šausmās atklā­jot, ka kļuvusi tik viegli aizkustināma.

Viņa nevērīgi atteica:

Jums ir jauka alumīnija oksīda kolekcija.

Es cerēju, ka jums patiks zilie safīri, Melodija.

Viņa atkal norija siekalas, nenovērsdama skatienu no ro­kassprādzes, lai Korvuss neredzētu viņas acis. Melodijai šķi­ta, ka viņai nekad nekas nav paticis vairāk par šo rokassprā­dzi. Šrilankas safīri, viņas iecienītie, katrs no tiem unikāls, no tālām zemes dzīlēm. Melodija zināja, ka ar viņu atklāti un bez­kaunīgi manipulē, tomēr nodomāja: kāpēc ne? Kādēļ lai viņa to nepieņemtu? Vai tad pasaulē viss nenotika tieši tā?

Viņa sajuta Korvusa roku uz sava pleca un to, cik maigi viņš to paspiež. Tas bija kā elektrisks šoks. Viņai par izmisu­mu, pasprukusi karsta asara notecēja pār vaigu. Melodija ātri samirkšķināja acis, nespēdama ierunāties, pateicīga, ka Kor­vuss stāv aiz muguras un to neredz. Tad viņš pieskārās arī otram Melodijas plecam un paspieda ari to, un viņa ar visu kvēli sajuta vīrieša klātesamību. Kā zibens viņai cauri izskrē­ja jutekliska strāva, un nosarkusi viņa viscaur nodrebēja.

Melodija, esmu ārkārtīgi pateicīgs par jūsu palīdzību. Es zinu, cik jūs esat laba savā darbā. Tāpēc arī uzticu jums šo paraugu un nevienam citam. Tāpēc arī iedevu jums ro­kassprādzi. Tas nav tikai kukulis lai gan nedaudz jau ir gan. Korvuss iesmējās, uzsitot viņai pa plecu. Tā ir ma­nas uzticēšanās izpausme, Melodija Krukšanka.

Viņa pamāja ar galvu, joprojām to turot aizgrieztu.

Korvusa rokas atkal paspieda, pamasēja un samīļoja viņas plecus.

Paldies, Melodija!

Jā, viņa nočukstēja.