Tiranozauru kanjons

Ceturta nodaļa

Melodija Krukšanka gāja pa Septiņdesmit devīto ielu, un vi­ņai priekšā draudīgi iezīmējās muzejs, tā augšējo stāvu ap­gaismojumam mirdzot agrajā rītausmā. Viņa nebija varējusi gulēt un bija pavadījusi lielāko nakts daļu, staigājot pa Brodvejas rosīgo daļu un nespējot nomierināties. Viņa bija apstā­jusies, lai apēstu burgeri kādā diennakts kafejnīcā netālu no Taimskvēra, un vēlāk iedzērusi tēju ēdnīcā blakus Linkolna centram. Tā bija gara nakts.

Viņa nogriezās uz piebrauktuvi, kas veda lejā uz darbi­nieku ieeju, un paskatījās pulkstenī. Bija bez piecpadsmit mi­nūtēm astoņi. Viņa jau bija agrāk pietiekami bieži negulējuši visu nakti, kad bija rakstījusi disertāciju, un bija pie tā pie­radusi, taču šoreiz tas šķita citādi. Viņas prāts bija neparasti skaidrs un ass vairāk nekā apskaidrots. Viņa piespieda zvana pogu pie nakts ieejas, un izslidināja savu muzeja caur­laidi pa kartes nolasītāju.

Iegājusi pa centrālo rotondu, Melodija devās cauri vairā­kām milzīgām izstāžu telpām. Viņa vienmēr bija izjutusi sa­traukumu, ejot pa tukšo muzeju agrā rīta stundā, pirms kāds cits ieradies, vitrīnas bija tumšas un tukšas, vienīgo skaņu radīja viņas papēži, klaudzot pret marmora grīdu.

Viņa devās pa savu ierasto īsāko ceļu cauri Izglītības no­daļai, izslidināja karti, lai atbrauktu lifts, nogaidīja, līdz tas noklabināja lejā pie viņas, un izmantoja karti otro reizi, lai vadītu to uz pagrabstāvu.

Durvis atvērās vaļā, un viņa izkāpa pagrabstāva gaitenī. Šeit bija vēss un kluss, gluži kā alā, un Melodija vienmēr te izjuta bailes. Gaiss bija sastindzis un šķita izplatām vāju beig­tas gaļas smaku.

Viņa paātrināja soli uz Mineraloģijas laboratorijas pusi, paejot garām durvīm, aiz kurām glabājās fosilijas: triasa, juras un krīta perioda dinozauri, oligocēna zīdītāji, eocēna zīdītāji. Tā bija kā soļošana cauri visai evolūcijai. Vēl viens pagrieziens, un viņa jau atradās laboratorijas gaitenī, kur spīdīgas nerūsoša tērauda durvis veda uz dažādām labora­torijām zīdītāju, rāpuļu, entomoloģijas izpētes vietām. Viņa sasniedza durvis, uz kurām bija uzraksts "Mineraloģija", ielika atslēgu, atvēra durvis un iekšā pie sienas sataustīja elektrības slēdzi. Drebelīgi iedegās fluorescējošā gaisma.

Melodija apstājās. Cauri paraugu plauktiem viņa redzēja, ka Korvuss jau ir šeit aizmidzis pie mikroskopa, ar port­feli pie sāniem. Ko gan viņš te darīja? Bet atbilde radās, tik­līdz viņa bija uzdevusi šo jautājumu: Korvuss bija atnācis ag­rāk, lai pats pārbaudītu viņas darbu lai gan bija svētdienas rīts.

Viņa piesardzīgi paspēra soli un noklepojās. Viņš nepa­kustējās.

Doktor Korvus? Viņa paspēra vēl vienu soli, nu jau drošāk. Kurators bija aizmidzis pie galda, galvu uzlicis uz saliektas rokas. Viņa pietipināja tuvāk. Viņš bija skatījies uz paraugu zem mikroskopa uz trilobītu.

Doktor Korvus? Melodija piegāja pie galda. Atbildes joprojām nebija. Melodija sāka izjust nelielu trauksmi. Vai viņu būtu ķērusi sirdstrieka? Neticami, viņš bija tam par jau­nu. Doktor Korvus? viņa atkārtoja, un viņai neizdevās ierunāties skaļāk par čukstu. Melodija piegāja pie galda otras puses un noliecās, lai ieskatītos Korvusa sejā. Neapzināti viņa ieelsās un pielika roku pie mutes.

Kuratora acis bija plaši atvērtas, blenžot vienā punktā.

Korvusu bija ķērusi sirdstrieka. Melodija grīļīgi paspēra soli atpakaļ. Viņa zināja, ka var pieliekties un pārbaudīt pul­su, darīt kaut ko, varbūt mākslīgo elpināšanu, taču doma par pieskaršanos viņam Melodijai šķita pretīga. Tās acis… nebija nekādu šaubu, ka viņš ir miris. Viņa atkāpās vēl soli, pastiepa roku un pacēla muzeja telefona klausuli un tad apstājās.

Kaut kas nebija kārtībā. Viņa skatījās uz mirušo kurato­ru, kas bija noliecies pār mikroskopu, atbalstījis galvu uz ro­kas tā, it kā būtu to nokāris aiz noguruma un gluži vienkār­ši aizmidzis. Viņa juta, ka situācija nav pareiza, un tas viņai uzdzina drebuļus. Un tad viņa saprata: Korvuss skatījās uz trilobītu.

Melodija pacēla fosiliju un to pārbaudīja. Parasts trilobīts no kainozoja ēras, tāds, kuru var jebkurā iežu veikalā nopirkt par pāris dolāriem. Muzejā tādu bija papilnam. Korvuss, kurš bija atradis pašu lieliskāko gadsimta paleontoloģijas atklājumu, šajā brīdī bija izvēlējies pētīt parastu trilobītu?

Nekādā ziņā.

Melodiju pārņēma bailes. Viņa piegāja pie paraugu ska­pīša, ievadīja savu kodu un atrāva to vaļā.

CD un paraugi, ko viņa pusnaktī tur ieslēdza, bija nozu­duši.

Viņa paskatījās apkārt un pamanīja Korvusa portfeli. Vi­ņa pastūma to nost no Korvusa rokas, kura nokarājās viņam gar sāniem, uzlika uz galda, attaisīja un pārbaudīja saturu.

Nekā.

Visi ieraksti par dinozauru bija nozuduši. Visi viņas pa­raugi, CD izgaisuši. It kā tie nekad nebūtu vispār eksistē­juši. Un tad Melodija atcerējās vēl kādu nelielu faktu: kad viņa bija iegājusi laboratorijā, gaisma bija nodzēsta. Ja Kor­vuss bija aizmidzis strādājot, tad kurš gan bija izslēdzis gais­mu?

Tā nebija nekāda sirdstrieka.

Melodijai bija tāda sajūta, it kā viņas vēderā būtu sausa ledus gabals. Tas, kurš bija nogalinājis Korvusu, iespējams, dzinās pakaļ ari viņai. Šajā situācijā viņai bija jārīkojas ļoti uzmanīgi un piesardzīgi.

Viņa pacēla muzeja telefona klausuli un uzgrieza apsar­dzes tālruņa numuru. Atbildēja laiska balss.

Šeit doktore Krukšanka, zvanu no Mineraloģijas labo­ratorijas. Es tikko ierados, un doktors Ians Korvuss ir šeit, un viņš ir miris.

Pēc īsa brīža, atbildot uz neizbēgamo jautājumu, viņa ar lielu apdomu sacīja:

Izskatās, ka sirdstrieka.