Tiranozauru kanjons

Ceturta nodaļa

Lans Korvuss, stāvēdams pie loga, izdzirdēja iezvanāmies telefonu uz sava galda un to, kā viņa sekretāres balss paziņo:

Misters Varmuss no Zemes pārvaldības biroja zvana pa pirmo līniju.

Korvuss ātri piegāja pie galda, pacēla klausuli un ierunā­jās cik iespējams draudzīgā balsī:

Mister Varmus, kā jums klājas? Vai jūs saņēmāt manu iesniegumu?

Saņēmu gan, profesor. Tas man stāv tieši uz galda.

Rietumu sausiņa akcents kairināja Korvusa ausis. Profesors.

Kur gan viņi atrada šos cilvēkus?

Vai ir kādi sarežģījumi?

Patiesībā ir gan. Esmu pārliecināts, ka tā ir gluži vien­kārši nejauša kļūda, bet es šeit neredzu nekādas norādes par vietu.

Tā nav nejauša kļūda, mister Varmus. Es neiekļāvu šo informāciju. Šis ir īpaši vērtīgs eksemplārs, ļoti jāuzmana no nolaupīšanas.

Es to novērtēju, profesor, no tāluma atskanēja gari stiepti vārdi, taču plakankalnes ir ļoti plaša teritorija. Mēs nedrīkstam izdot muzejam fosilijas kolekcionēšanas atļauju, ja mums nav informācijas par tās atrašanās vietu.

Šis eksemplārs ir miljoniem dolāru vērts melnajā tirgū. Šīs informācijas izpaušana pat Zemes pārvaldības birojam ir risks, kuru es nevēlētos uzņemties.

Es to saprotu, ser, taču šeit, ZPB, mēs turam visu ar at­ļaujām saistīto informāciju cieši aiz atslēgas. Tas ir pavisam vienkārši: nav atrašanās vietas, nav atļaujas.

Korvuss dziļi ievilka elpu.

Mēs jums noteikti varētu pateikt vispārējas koordinā­tas…

Nē, ser, ZPB vīrs viņu pārtrauca. Mēs pieprasām de­talizētu rajonu, rādiusu, segmentu un GPS koordinātas. Bez tā mēs nevaram uzsākt procesu.

Korvuss dziļi ieelpoja un mēģināja saglabāt mierīgu balss toni.

Esmu norūpējies, jo pagājušajā gadā Meikonas apgaba­lā, Montānas štatā, kā jūs varbūt atceraties, pirmās šķiras diplodocus tika nočiepts tieši pēc tam, kad tika izdota atļauja.

Nočiepts?

Nozagts.

Nazālā balss nenogurdināmi turpināja:

Neesmu Montānas štata apgabala ZPB, tāpēc es neko nezinu par nočieptu diplodocus. Šeit, Nlūmeksikā, mēs piepra­sām atrašanās vietas koordinātas, lai varētu izdot kolekcio­nēšanas atļauju. Ja mēs nezinām, kur atrodas eksemplārs, kā gan mēs varam izsniegt atļauju to savākt? Vai arī novērst, lai kāds cits to paņem? Vai mums vajadzētu izsludināt mo­ratoriju uz visu bezpeļņas fosiliju kolekcionēšanu plakankal­nē, līdz jūs iegūstat savu eksemplāru? Nedomāju vis.

Es saprotu. Cik vien drīz iespējams, es jums nosūtīšu informāciju par atrašanās vietu.

Dariet gan tā. Un vēl kaut kas.

Korvuss nogaidīja.

-Šeit nav nevienas fotogrāfijās vai izpetes materialu, kas būtu pievienoti anketai. Tam vajadzētu būt pielikumam A. Tas ir ļoti skaidri uzrakstīts noteikumos un reglamentos: "Prasītājam jāpievieno fosiliju atrašanās vietas zinātniska iz­pēte kopā ar zondēšanas materiāliem, ja tādi eksistē, kā ari noteikto eksemplāru fotogrāfijas."

Atklājums ir nesens, un vieta ir ļoti attāla. Mēs neesam varējuši atgriezties, lai veiktu izpēti. Galvenais ir tas, ka es gribēju pārliecināties, lai tiek noteikta priekšrocība, ja nu neti­camā kārtā tiktu iesniegts vēl viens pieprasījums uz to pašu fosiliju.

Atskanēja birokrātisks kunksts.

Priekšrocība tiek dota pirmajam oficiālajam muzejam vai universitātei, lai izsniegtu likumīgu atļauju. Man jums jāsa­ka, profesor, ka jums nav minēts pietiekami daudz faktu, lai jums būtu priekšrocība.

Korvuss sāka griezt zobus.

Noteikti taču ir jābūt veidam, kā iegūt tiesības uz priekš­rocībām bez tiešu koordināšu sniegšanas.

Klausulē bija jaušama ilga un pārāka vīpsnāšana. Korvuss juta, kā viņam sāk pulsēt deniņi.

Kā jau teicu, kad jūs sakārtosiet savus dokumentus, mēs izdosim atļauju. Pirms tam ne. Ja kāds cits pieprasa atļauju uz to pašu fosiliju nu, tā nav mūsu problēma. Tā tiek pir­majam.

Sasodīts, jēziņ, cik pilnīgi saglabājušos T.Rex gan vēl va­rētu atrast?

Rāmāk, profesor!

Korvuss pielika lielas pūles, lai nomierinātos, šis bija pē­dējais cilvēks pasaulē, kuru viņš drīkstēja atļauties noskaņot pret sevi. Varmuss bija birokrāts, kuram bija vara dot atļau­ju savākt fosiliju no federālās zemes. Viņš varēja tikpat labi un viegli to atdot tam sasodītajam Mērčisonam no Smitsona institūta.

Es atvainojos, ka tik asi izteicos, mister Varmus. Es jums nosūtīšu vajadzīgo informāciju, cik vien drīz būs iespējams.

Nākamajā reizē, Varmuss mainīja balss toni, kad jūs pieprasāt fosiliju kolekcionēšanas atļauju, pavadiet pietieka­mi daudz laika, lai rūpīgāk uzrakstītu anketu. Tas padara mūsu darbu vieglāku. Tikai tas vien, ka jūs esat lielā Ņujor­kas muzejā, nenozīmē, ka jums nav jāievēro noteikumi.

Vēlreiz no visas sirds atvainojos.

Lai jums jauka diena!

Korvuss sasprindzis uzmanīgi nolika klausuli. Viņš dziļi ieelpoja, ar trīcošu roku noglauda atpakaļ matus. Iedomīgais kretīns! Viņš paskatījās augšup: bija tikai pieci, tas nozīmēja to, ka Ņūmeksikā bija trīs. Madokss nebija zvanījis pēdējo četrdesmit astoņu stundu laikā, pie velna viņu! Pēdējo reizi, kad viņi runāja, bija šķitis, ka viss ir kārtībā, taču divu die­nu laikā daudz kas varēja mainīties.

Viņš soļoja šurpu turpu pa kabinetu, pagriezās pret logu un apstājās, lai palūkotos ārā. Laivas tikko atgriezās no iz­brauciena, un viņš pieķēra sevi, ka meklē tēvu ar dēlu. Bet, protams, viņu tur nebija, kāpēc gan lai viņi atkal būtu brau­kuši? Pietika ar vienu reizi.