Tiranozauru kanjons

9.nodaļa

Fords pirmais sasniedza kanjona malu un paskatījās lejup. Satrūcies viņš ieraudzīja, ka viņi ir apmetuši riņķi un nonā­kuši Velna kapsētas attālajā galā. Viņš bija pārsteigts, ka pat ar savu pieredzi mežonīga apgabala un tuksneša pārzināša­nā, šī apkārtne bija tik komplicēta, ka bija viņu apmānījusi. Fords izņēma savu karti, pārbaudīja to un ieraudzīja, ka viņi tikko ieradušies no ziemeļrietumiem.

Viņš pavērās apkārt, gaidīdams, ka ikkuru brīdi pie ho­rizonta parādīsies melns punkts un viņš izdzirdēs pazīsta­mo lidaparāta tuvošanos.

Savā mūžā Fords bija piedzīvojis pietiekami daudz grūtu situāciju, bet neko tādu, kas līdzinātos šai. Pirms tam viņa rīcībā bija informācija; tagad viņš rīkojās gluži kā akls. Viņš zināja tikai to, ka paša valdība bija mēģinājusi viņu nogali­nāt.

Fords nogaidīja, līdz Toms un Sallija viņu panāk. Viņi bi­ja apbrīnojami izturīgi, ņemot vērā to, ka abi ievainoti, pār­guruši un līdz pēdējam izslāpuši. Kad viņi sasniegs galējo robežu, ar viņiem būs cauri. Tas pat varēja notikt no pār­kāršanas, no hipertermijas, kad ķermenis zaudēja savu spē­ju saglabāt dabisko temperatūru. Fords to bija redzējis Kam­bodžas džungļos; kāds no viņa vīriem pēkšņi vairs nesvīda, viņam sākās tik spēcīgas konvulsijas, ka nolūza zobi un pēc piecām minūtēm viņš jau bija miris.

Fords samiedza acis, skatoties spilgtajā gaismā. Kalni bi­ja piecpadsmit jūdžu attālumā vienā pusē, upe divdesmit jūdzes otrā pusē. Viņiem bija atlikusi mazāk nekā pinte ūdens, un karstums bija neciešams. Pat ja viņiem nedzītos pakaļ, viņi būtu pamatīgā ķezā.

Fords paskatījās uz klinti ar pieaugošu baiļu sajūtu.

Te ir ceļš, pa kuru mēs varētu tikt lejā, sacīja Toms, stāvot pie tā malas.

Fords piegāja pie biedējoši vertikālās plaisas. Neskaidra skaņa ieurbās ausīs. Viņš apstājās, paskatījās apkārt un ierau­dzīja punktu divu, varbūt trīs jūdžu attālumā. Viņam pat nevajadzēja izmantot binokli viņš zināja, kas tas ir.

Iesim!