Tiranozauru kanjons

15.nodaļa

Bobs Bailers ieslēdza radio piecdesmit septītā gada Chevy un sāka spaidīt pogas, cerēdams atrast iemīļoto veco dzies­mu radiostaciju Albukerkē, bet atkal jau vienīgais, ko viņš uztvēra, bija šņākoņa un buldurēšana. Viņš izslēdza radio un mierinājumam iedzēra malku no Jim Beam, kas gulēja uz pasažiera sēdekļa. Pašmaukstinājis viņš savilka lūpas aiz baudas un aizmeta pudeli atpakaļ uz sēdekļa ar dobju trok­sni, pārvilka roku pār rugājiem klāto zodu un pasmīnēja par savu veiksmi.

Bailers bija atmetis domu izprast dīvaino atgadījumu pie uzpildes stacijas. Kāds bija nozadzis viņa Dodge un atstājis Chevy, atslēgām šūpojoties aizdedzē, un tā bija vismaz des­mit reizes vērtīgāka mašīna par viņa veco krāmu. Varbūt vi­ņam vajadzēja izsaukt policiju, bet bija tikai prātīgi, ja kāds nozog viņa pikapu, tad viņš tā vietā dabū zagļa mašīnu. Bez tam viņš jau bija ielicis savās iekšās pinti Jim Beam un nebija tādā stāvokli, lai runātos ar policiju. Tas bija viņa pikaps, kurš tika nozagts, un nebija jāziņo par zagtu automašīnu, ja tā bija tava, vai ne?

Pēkšņa labās puses riteņu nodārdināšanās pagriezienā lika Baileram strauji paraut stūri pa kreisi, gandrīz vai no­braucot lejā no ceļa, viņš atguvās, dzirdēdams riepas vārgi nošvlkstam, un beidzot pikaps bija atkal uz līdzena ceļa. Pun­ktētā dzeltenā līnija veda taisni un tieši tumsā, un viņš stū­rēja mašīnu tieši pa to, jo bija labāk tai sekot. Nekādu pro­blēmu, viņš varēs saredzēt tuvojošās mašīnas priekšējo luktu­ru gaismu miljons jūdžu attālumā un būs pietiekami daudz laika, lai pavirzītos malā. Bailers apbalvoja savu koncentrēša­nos ar vēl vienu Jim Beam malku, lūpām apmierināti nošmakstot, kad viņš atņēma pudeli no mutes.

Bija jau pāri desmitiem, un viņš tiks Espanjolā apmēram pusvienpadsmitos. Jēziņ, viņš bija pārguris, tas bija garš brauciens no Doloresas, tikai lai apciemotu meitu un viņas bezjēdzīgo vīru bezdarbnieku. Ja vien viņš varētu sameklēt to veco dziesmu staciju no Albukerkes nedaudz Elvisa tie­šām uzlabotu viņa noskaņojumu. Bailers ieslēdza radio, iz­mēģināja visas stacijas, apstājās pie vienas, kas šķita norā­dām uz mūziku šņākujošanas dēļ, un atstāja to. Varbūt, kad viņš piebrauks tuvāk, uztvere kļūs skaidrāka.

Tālumā ieraudzījis ugunis, viņš iebrauca savā joslā. Ga­rām aiztraucās policijas mašīna, un viņš vēroja to samazinā­mies, tālajām sarkanajām gaismām izgaistot visaptverošajā tumsā. Tad viņš uztraukts ieraudzīja, ka sarkanās gaismas pēkšņi iemirdzas spilgtāk policists bija nospiedis bremzi un sekoja īss mirgojums, bet tad atspīdēja spilgtāka baltā priekšējo lukturu gaisma, jo mašīna bija apgriezušies.

Pie velna! Bailers pagrūda Jim Beam nost no sēdekļa un spēcīgi ar papēdi paspēra zem tā. Mašīna atkal novirzījās no joslas, un viņš ātri pievērsa uzmanību ceļam, mašīnai sašū­pojoties pēc gaitas izlabošanas. Velns, būs labāk, ja viņš sa­mazinās ātrumu un brauks kā maza, veca lēdija. Skatiens pie­vērsās no ceļa uz spidometru, pēc tam uz aizmugures spoguli. Viņš brauca vienmērīgi, ar piecdesmit piecām jū­dzēm stundā un bija diezgan pārliecināts, ka brīdī, kad po­licists aizšāvās garām, viņa ātrums nebija vairāk kā sešdes­mit jūdzes stundā, tikai piecas virs atļautā braukšanas ātruma. Bailers, kā jau daudzi dzērāji šoferi, nekad nepār­kāpa braukšanas ātrumu. Pēc dažām satraukuma pilnām mi­nūtēm, sirdij dauzoties, viņš sāka atslābināties. Policists ne­bija ieslēdzis savas bākugunis un nebija sācis braukt ātrāk, lai viņu panāktu, tikai sekoja tajā pašā tempā varbūt kādu ceturtdaļjūdzi aiz viņa, jauki un viegli, acīmredzot viņš bija tikai kāds štata dežurējošais policists. Bailers satvēra stūri desmit un divi pozīcijā un, pievērsis skatienu ceļam tieši priekšā, saglabāja vienmērīgas piecdesmit piecas jūdzes.

Velns, nebija iespējams braukt labāk par viņu.