Tiranozauru kanjons

Sestā nodaļa

Saule bija uzlēkusi pirms vairākām stundām, un ieleja bija pārvērtusies par mirušu zonu, akmeņiem atstarojot pulsējo­šo saules karstumu. Fords soļoja pa sauso gultni, prātojot, ka Velna kapsēta ir vēl vairāk piemērots nosaukums šai vie­tai dienas laikā, nekā bija licies iepriekšējā vakara krēslā.

Viņš apsēdās uz akmens, noņēma no pleca blašķi un iedzēra mazu malku. Tikai ar pamatīgām pūlēm viņš sevi apstādināja un vairāk neatļāvās. Aizskrūvējis vāciņu, viņš pacēla blašķi un izrēķināja, ka tajā palicis vēl aptuveni litrs. Uz līdzena akmens sev pie kājām viņš uzmanīgi atlocīja karti, kas locījuma vietā jau sāka plīst, un izņēma norakstīta zīmu­ļa galu. Mazliet uzasinājis zīmuli ar nelielu nazīti, viņš atzī­mēja vēl vienu četrstūri, kuru bija veltīgi pārbaudījis.

Viņa nojauta, ka atrodas jau tuvu fosilijas atklāšanai, bija sākusi izgaist skarbajā realitātē, kas atklājās, klejojot pa ap­kaimi jau kopš saullēkta. Trīs lieli kanjoni un daudzi mazāki saplūda kopā absolūtā akmens haosā neauglīga zeme, ko izpostījusi erozija, pārrāvuši milzīgie plūdi, iedragājušas la­vīnas. It kā Dievs šo vietu būtu izmantojis par Pasaules ra­dīšanas atkritumu glabātavu, kur izmestas visas pārpaliku­šās smiltis un akmeņi, ko viņš nekur citur nebija varējis izmantot.

Piedevām pie tā visa Fords nebija redzējis ne mazākās norādes par fosilijām pat ne mazākos pārakmeņojušos iežu gabalus, kas bija tik ierasti citur augstajos pakalnos. Tā bija nedzīva ainava visās šā vārda nozīmēs.

Viņš vēlreiz pakratīja blašķi, nodomāja pie velna! un, iedzēris vēl vienu malku, paskatījās pulksteni. Trīsdesmit pā­ri desmitiem. Viņš bija izmeklējis apmēram pusi ielejas. Vi­ņam vēl bija palikusi otra puse, kā ari vairāki sānu kanjoni un aizas, kas veda strupceļā, tas bija vismaz vēl vienas die­nas darbs. Bet viņam neizdosies to pabeigt, ja vien neatra­dis ūdeni; un bija diezgan skaidrs, ka šajā ellišķīgajā vietā ūdens nav. Ja viņš negribēja mirt no slāpēm, tad nāksies do­ties upes virzienā ne vēlāk kā nākamās dienas saullēktā.

Fords atkal salocīja karti, pārlika blašķi pār plecu un ātri pārbaudīja kompasu, izmantojot par orientieri smilšakmeni, kas bija atdalījies no kanjona un gulēja dīvainā leņķī. Fords atsāka ceļu pa smilšaino, līdzeno gultni, atrazdams vēl vie­nu sausu avotu un pasperdams ar sandalēm augšup balto solončaka virskārtu. Viņš iegāja atpakaļ iepriekšējā ritmā un paātrināja iešanu, paejot garām smilšakmenim un pagriežo­ties aiz pirkstam līdzīgās gultnes. Tajā rītā viņš bija ēdis ļoti maz pāris karošu auzu pārslu, ko bija uzvārījis konservu kārbā, un vēderā juta to tukšumu, kas tagad jau bija tik ierasts un norādīja uz kaut ko lielāku par gluži vienkāršu izsalkumu. Viņam sāpēja kājas, pēdas bija tulznās, acis bija sarkanas no smiltīm. Zināmā veidā Fords ar prieku pārcieta šo miesas pakļaušanu, ķermeņa komforta noliegšanu. No­žēla sniedza mierinājumu. Tomēr, no otras puses, bija punkts, kad diskomforts, ja tas pārkāpa zināmu robežu, pats kļuva par indulgenci. Tagad Fords jau bija nokļuvis bīstamajā zo­nā, vietā, kur nedrīkstēja atļauties nevienu negadījumu vai kļūdu. Salauzt kāju, pat izmežģīt potīti tas būtu nāves spriedums; ar tik nelielu ūdens devu viņš nomirtu, pirms kāds glābējs viņu atrastu. Bet tas nebija nekas jauns; dzīvē viņš bija uzņēmies daudz lielākus riskus.

Viņš turpināja ceļu, un viņu plosīja pretrunīgas izjūtas. Kanjons pagriezās spējā līkumā pret smilšakmens sienu, iz­veidojot dzegu kādas piecpadsmit pēdas augstu tādā kā pus­mēness formā. Fords kādu brīdi apstājās atpūsties. Netālu slējās vientulīgs kadiķis, pilnīgi nekustīgs, it kā būtu svelmē apmulsis. Fords ievilka pāris dziļu elpas vilcienu, cīnoties pret vēlmi atkal iedzert ūdeni. Augšā viņš redzēja vietu, kur bija iebrukuši daļa no kanjona sienas, veidojot gigantiska lie­luma akmeņu kaudzi.

Tajā akmeņu kaudzē Fords kaut ko ieraudzīja. Viena no akmens gludajām virsmām bija pavērsta tieši pareizajā leņ­ķī, lai uz to kristu slīpā saules gaisma. Un tur, ieskicēts ide­ālā skaidrībā, bija nepārprotams dinozaura pēdu nospiedu­mu pāris milzīga dinozaura kāju pirksti ar masīviem nagiem, kas acīmredzot reiz bija šķērsojuši seno līdzenumu. Fords atlika atpakaļ savu blašķi un devās pie kaudzes ma­las, izjuzdams elektrisku enerģijas strāvu, viss viņa nogu­rums bija izgaisis. Viņš devās pareizajā virzienā burtiskā un pārnestā nozīmē. T.Rex bija šeit, kaut kur šajā akmeņu labi­rintā un, Dievs vien to zināja, tie varēja būt tieši viņa pēdu nospiedumi.

Tajā brīdī Fords izdzirdēja tik tikko sadzirdamu troksni plašajā tuksneša klusumā, kas valdīja viņam visapkārt. Viņš apstājās, paskatījās augšup, bet starp augstajām kalnu grē­dām bija redzama tikai daļa debess. Skaņa kļuva skaļāka, un Fords secināja, ka tā ir nelielas lidmašīnas vāja rūkoņa. Skaņa izgaisa, pirms viņš varēja noteikt, kur tā atrodas zila­jās debesīs. Viņš paraustīja plecus un uzkāpa augšā pa sakritušo akmeņu kaudzi, lai tuvāk izpētītu pēdu nospiedumus. Akmens bija apakšā sašķēlies, atklājot viļņainu virsmu, kas bija gandrīz vai melna salīdzinājumā ar sarkanajām virsmām augšā un zem tā. Fords to nopētīja un izsekoja tā turpināju­mam, tumšai līnijai, kas veda cauri blakus formācijām, tas bija apmēram četras collas biezs. Ja tie bija T.Rex pēdu no­spiedumi un tie noteikti pēc tādiem izskatījās -, tad tum­šais slānis bija kā zīme, kas norādīja uz slāni, kurā droši vien bija atrodams T.Rex.

Fords nokāpa lejā un turpināja ceļu pa mazo kanjonu, bet pēc pāris pagriezieniem tas noveda kalnu ielokā, un viņam nācās griezties atpakaļ. Tajā brīdī viņš atkal izdzirdēja ma­zās lidmašīnas troksni, tikai nu jau tas bija skaļāks. Viņš pa­skatījās augšup, samiegdams acis pret spilgto, karsto sauli, un ieraudzīja tās gaismas uzliesmojumu pret mazu lidaparā­tu, kas palidoja gandrīz vai tieši viņam virs galvas. Viņš pie­lika roku pie acīm, taču tas nozuda spilgtajā gaismā. Fords paņēma binokli un nopētīja debesis, galu galā to atrazdams.

Fords bija pārsteigts. Tas bija mazs, balts lidaparāts bez logiem, apmēram divdesmit piecas pēdas garš, ar apaļu pur­nu un dzinēju aizmugurē. Fords to uzreiz pazina MQ-1A Predator.

Viņš vēroja to ar binokli, prātodams, ko gan, pie velna, darīja CIP vai Pentagons, lidojot ar tik slepenu lidaparātu pāri visiem pieejamai zemei. Fords zināja, ka Predator ir ope­ratīvā versija tam, kas Forda darba laikā CIP bija tikai plā­nošanas stadijā; tas bija veidots, izmantojot NDKV tehnolo­ģiju, neatkarīgu datora kontrolētu vadīšanas sistēmu, kas ļāva lidaparātam darboties, kaut ari tas uz kādu laiku nebi­ja kontaktā ar pilotu, kurš atradās kaut kur citur. Tas ļoti samazināja nepieciešamību pēc personāla, kas vadītu šo lid­aparātu, un ļāva, lai to vada trīs cilvēku komanda uz zemes ar pārvadājamu staciju, nevis ierastais trīsdesmit pēdu lie­lais treileris un divdesmit vīru komanda. Fords ievēroja, ka Predator ir līdzi arī pāris Hellfire C lāzera vadītu raķešu.

Viņš vēroja, kā tas palido garām rietumu virzienā. Tad, apmēram piecus kilometrus no vietas, kur atradās Fords, tas slinki pagriezās un lidoja atpakaļ viņam pretim. Tas zaudēja augstumu un kāpināja ātrumu arvien ātrāk. Ko gan tas da­rīja? Fords apstulbis turpināja to vērot ar binokli. Tas šķita uzsācis simulētu uzbrukumu.

Pēkšņi no tā izlauzās mutulis, un Predator šķita palecamies uz augšu tas tikko bija iedarbinājis vienu no raķetēm. Tas bija neticami: kurš vai kas gan varēja būt mērķis? Pēc īsa brī­ža Fords ar neaprakstāmām šausmām saprata, kurš bija mēr­ķis.

Viņš pats.