Tiranozauru kanjons

epilogs

Furgons lēkāja pa izdangāto ceļu, lidojot kā bulta pāri pla­šajam Ņūmeksikas Jornada del Muerto tuksnesim. Apkārtne bija līdzena un tukša kā okeāns, vienīgais, kas izcēlās, bija melnu kalnu grēda tālumā. Viņi atradās raķešu poligona "Baltās Smiltis" apkārtnē. Tas bija trīs tūkstošus kvadrātjū­džu liels izmēģinājumu lauks valsts tehnoloģiski progresī­vākajiem ieročiem. Tuvojoties melnajiem kalniem, tie ieguva skaidrākas aprises. Centrālais, vulkānisks izdedžu konuss, bija virsotnē noklāts ar radiotorņiem un mikroviļņu taustek­ļiem.

Esam gandrīz klāt, sacīja Melodija Krukšanka, sēžot priekšā blakus vadītājam militārpersonai.

Viņi pabrauca garām grupiņai apdegušu, ar dēļiem apšū­tu ēku, kuras iekļāva divkārša perimetra sēta; aiz tās slējās jauna, spīdīga celtne ar titāna paneļiem, kuru apjoza atse­višķa augstas drošības sēta.

Šeit kādreiz bijusi kaut kāda ģenētiskās inženierijas laboratorija, stāstīja Krukšanka, bet slēgta pēc uguns­grēka. Smitsona institūts vienojās, ka viņi var daļu no tās izīrēt. Tā kā reiz tā jau bijusi ceturtā līmeņa biodrošības iestāde, daudz mums nepieciešamā jau varēja tur atrast vis­maz izolācijas un drošības ziņā. Tā būs ideāla vieta, kur pētīt dinozauru, to apsargā, taču tā ir pieejama. Kopumā lielis­ka vienošanās.

Izskatās pēc vientuļas vietas, kur dzīvot, sacīja Robija Vezersa.

Nepavisam ne! Krukšanka iesaucās. Tuksnesim pie­mīt dzenbudismam līdzīgs miers. Un šis ir apbrīnojams ap­vidus, kur ir tik daudz interesanta, ko apskatīt, senas in­diāņu drupas, lavas straumes, alas ar miljoniem sikspārņu. Mums ir staļļi un baseins. Es mācos jāt ar zirgiem. Te no­teikti ir labāk par laboratoriju pagrabā bez logiem Ņujorkā.

Furgons piebrauca pie sarga, kurš viņiem pamāja, lai tur­pina ceļu. Viņi novietoja mašīnu grantētā stāvvietā ēkas priekšā, tur jau bija pilns ar mašīnām, televīzijas furgoniem ar satelītu šķīvjiem, džipiem, kā arī dažādiem militārā trans­porta līdzekļiem.

Izskatās gluži kā viesībās, sacīja Fords.

Man stāstīja, ka atklāšanā būs gandrīz tikpat daudz ap­meklētāju kā Pasaules kausa izcīņā miljards cilvēku.

Fords iesvilpās.

Viņi izkāpa no furgona un nokļuva tveicīgā Ņūmeksikas dienvidu jūlija karstumā. Tas viļņiem cēlās no zemes, it kā tā iztvaikotu.

Viņi šķērsoja stāvvietu un devās titāna ēkas virzienā. Sargs atvēra durvis, un viņi iegāja milzīgā iekšējā pagalmā, kurā netrūka gaisa kondicionētāju. Formas tērpā ģērbies vī­rietis ar divām zvaigznēm uz uzpleča pienāca ar pastieptu roku.

Ģenerālis Millers, viņš sasveicinājās ar visiem. "Balto Smilšu" komandieris. Esiet sveicināti! Viņš pamāja Tomam. Mēs jau agrāk tikāmies, bet jūs tobrīd bijāt pamatīgi ap­strādāts.

Atvainojiet, diemžēl jūs neatceros.

Ģenerālis pasmaidīja un paspieda viņam roku.

Tagad jūs izskatāties mazliet labāk.

Grupa žurnālistu, kas bija gaidījuši malā, pieskrēja pie vi­ņiem, zibspuldzēm uzliesmojot, pabāzuši kameras un mik­rofonus viņiem zem deguna.

Doktore Krukšanka! Doktore Krukšanka! Vai tas ir rie­sa, ka… Viņu jautājumus apslāpēja trokšņu jūra, visiem sa­pulcējoties tuvāk.

Krukšanka pacēla rokas.

Dāmas un kungi, tagad nekādu jautājumu. Pēc atklāša­nas būs preses konference.

-Jautājums Vezersas jaunkundzei!

Pataupiet to preses konferencei, Robija atsaucās, kamēr viņi izspraucās pa durvīm laboratorijā un pašā kom­pleksā garā, baltā gaitenī, kura abās pusēs bija nerūsoša tērauda durvis. Apgājuši ap stūri, viņi devās pie milzīgām dubultdurvīm gaiteņa galā. Tās veda uz tādu kā konferences telpu ar krēsliem, kas bija pavērsti pret garu, baltu priekš­karu vienā galā. Telpa bija pārpildīta ar zinātniekiem labo­ratorijas uzsvārčos, valdības cilvēkiem pelēkos uzvalkos un militārām personām; mediji stāvēja aiz virves otrā telpas pusē un bija acīm redzami par to sarūgtināti.

Tas ir aiz tā? pajautāja Robija, norādot uz balto aiz­karu.

Tieši tā. Laboratorija tika veidota tā, lai mēs varētu strādāt pilnīgā drošībā, bet atklāti, nevis slepenībā. Tas ir gal­venais. Rezultāti tiks publicēti internetā, lai visi tos var aplū­kot. Tāds atklājums… nu… tas ir svarīgs, lai neteiktu vairāk.

Melodija sasveicinājās ar vairākiem cilvēkiem. Turpināja ierasties dažādas nozīmīgas personas, un tad, uzklausījuši aicinājumu, visi sāka apsēsties.

Man jārunā, teica Melodija.

Iestājās klusums, kad viņa uzkāpa uz paaugstinājuma un nervozi izklāja pusduci katalogu. Bija ieslēgta vesela straume televīzijas kameru, un viņai bija pāris reižu jāsamirkšķina acis.

Esiet sveicināti, Melodija sacīja, Smitsona institūta jaunajā Tuksneša paleontoloģijas izpētes centrā.

Sekoja aplausu vētra.

Es esmu doktore Melodija Krukšanka, direktora palī­dze, un laikam jau jūs visi zināt, kāpēc esam šeit sapulcēju­šies. Viņa, mazliet uztraukta, pāršķirstīja katalogus. Mēs esam šeit ieradušies, lai atklātu un kristītu to, kas, bez šaubām, ir nozīmīgākais paleontoloģijas atklājums, kāds jeb­kad izdarīts. Daži to sauktu par visu laiku svarīgāko pale­ontoloģijas atklājumu.

Bet, pirms mēs turpinām, es gribētu veltīt brīdi, lai pie­minētu cilvēku, kurš atrada šo apbrīnojamo eksemplāru nelaiķi Mārstonu Vezersu. Jūs jau visi zināt par Vezersa at­klājumu un viņa nogalināšanu. Taču tikai daži zina to, ka Vezerss droši vien bija labākais dinozauru meklētājs kopš Bārnuma Brauna un Roberta Stērnberga laikiem, kaut arī vi­ņa metodes varētu šķist nedaudz neparastas. Viņu šeit pār­stāv viņa meita Roberta. Robija? Lūdzu, piecelies!

Izcēlās aplausu vētra, kad Robija nosarkusi piecēlās, pa­mādama ar galvu.

Ir vēl daži cilvēki, kuriem es vēlētos pateikties. Tomam un Sallijai Brodbentiem pirmkārt, kā arī Vaimenam Fordam, bez kura palīdzības šis dinozaurs tā arī nebūtu ieraudzījis dienas gaismu.

Atkal sekoja vētraini aplausi. Toms pavērās uz Fordu. Viņš vairs nebija tērpies mūka brūnajā talārā un sandalēs. Tagad viņam mugurā bija labs uzvalks, bārda apcirpta īsa, nevaldāmie mati kārtīgi sasukāti atpakaļ. Viņa seja ar liela­jiem vaigu kauliem bija joprojām iedegusi no tuksnesī pava­dītā laika un tikpat neglīta. Tomēr viņš jutās kā savā elemen­tā, brīvi un ērti.

Melodija turpināja pateikties visiem cilvēkiem, kas bija vi­ņas sarakstā, un pūlis sāka kļūt nemierīgs. Taču tad viņa ap­klusa, atkal papētīja savus katalogus un nervozi pasmaidīja. Telpā iestājās klusums.

Masačūsetsas tehnoloģijas institūta fiziķis Filips Morisons reiz norādīja, ka dzīvība ārpus kosmosa vai nu pastāv vai ari ne un ka jebkura no šīm iespējām ir prātam neap­tverama. Tagad mēs šeit stāvam, zinot atbildi uz lielāko no zinātnes jautājumiem. Dzīvība ārpus kosmosa tiešām pastāv.

Svešas dzīvības atklājums ir bijis vairāku gadsimtu ilgs pieņēmumu un zinātniskās fantastikas temats, tas ir aprak­stīts neskaitāmās grāmatās un attēlots filmās. Un tagad tas ir noticis. Un, protams, atklājums notika pilnīgi negaidīti svešas dzīvības mikrobs bija apglabāts fosilijā. Zinātniskās fantastikas rakstnieki ir izdomājuši visus iespējamos veidus, kā varētu notikt šis nozīmīgais atklājums, tomēr ne šo. Vēl viens pierādījums it kā mums tas vispār būtu vajadzīgs -, ka mūsu lielajā, skaistajā pasaulē vēl ir pietiekami daudz pār­steigumu, ko piedzīvot.

Šeit, Tuksneša paleontoloģijas izpētes centrā, mēs varē­sim izpētīt šo jauno dzīvības formu drošībā bet atklāti, da­loties savos atklājumos ar pasauli visas cilvēces labā. Nebūs nekādu noslēpumu, nekādu iespēju, ka šis atklājums tiks iz­mantots nepareiziem mērķiem, tas būs tikai cilvēces labā. Ne tikai tas, bet pati fosilija mums izstāstīs ļoti daudz par di­nozauriem, it īpaši par tiranozauru viņu anatomiju, šūnu bioloģiju, kā viņi dzīvoja, ko viņi ēda, kā viņi vairojās. Un, visbeidzot, mēs uzzināsim daudz vairāk par to nozīmīgo no­tikumu pirms sešdesmit pieciem miljoniem gadu, kad mūsu planētā ietriecās asteroīds Čiksulubs, izraisot visu laiku lie­lāko dabas katastrofu. Mēs jau zinām, ka šie noslēpumainie svešie mikrobi, šīs Veneras elementārdaļiņas, nonāca uz Ze­mes ar asteroīdu, un tās izplatījās trieciena rezultātā, jo tā paša asteroīda fragments tika atrasts uz Mēness Apollo-17 mi­sijā.

Šie svešie mikrobi bija pēdējā nagla dinozauru zārkā. Ja kādi dinozauri pārcieta triecienu, viņus nogalināja pandēmi­ja, sērga, kas pārspēja visas sērgas. Ja dinozauri nebūtu pil­nībā izmiruši, zīdītāji nebūtu varējuši attīstīties lielāki par žurku, un cilvēki vispār nekad nebūtu eksistējuši. Tātad va­rētu teikt, ka šīs elementārdaļiņas atbrīvoja mums ceļu. As­teroīds un epidēmija sāka milzīgo evolūcijas ķēdi, kas no­veda pie cilvēku rašanās.

Krukšanka apklusa un dziļi ieelpoja.

Paldies!

Telpu piepildīja aplausi. Smitsona institūta direktors Hovards Mērčisons piegāja pie paaugstinājuma, vienā rokā nes­dams pudeli šampanieša, un paspieda Melodijas roku. Tad viņš pagriezās pret kamerām un apmeklētājiem un plati pa­smaidīja.

Vai varu palūgt Robiju Vezersu?

Robija uzsmaidīja Tomam un Sallijai un piegāja pie paaug­stinājuma. Direktors satvēra viņas roku un iespieda tajā pu­deli šampanieša.

Gaismu, lūdzu!

Aiz viņa uzliesmoja gaisma, apspīdot smagos aizkarus.

Ļaujiet man iepazīstināt jūs ar Robiju Vezersu, dinozau­ra atradēja Mārstona Vezersa meitu. Mēs viņai palūdzām no­vadīt kristīšanas ceremoniju.

Atkal atskanēja aplausu vētra.

Mēs nedrīkstam sašķaidīt šampanieša pudeli virs dino­zaura, bet mēs vismaz varam pacelt mūsu glāzes tam par go­du. Un kurš gan to varēs izdarīt labāk? Viņš pagriezās pret Robiju. Vai jūs vēlētos teikt pāris vārdu?

Robija pacēla pudeli.

Tas ir par godu tev, tēti!

Aplausi.

Bungas, lūdzu! uzsauca direktors.

Skaļruņos atskanēja bungu dārdoņa, un tajā brīdī tika at­vērts priekškars, atklājot spoži izgaismotu laboratoriju aiz biezas stikla sienas. Uz vairākiem masīviem metāla galdiem laboratorijā bija izlikta apbrīnojama fosilija, daļēji vēl iekļauta matricē. Gatavotāji jau bija atklājuši lielāko daļu dinozaura galvaskausa un atvērtos žokļus, sašķiebto kaklu, nagus un pēdas. Tas vēl vairāk nekā jebkad radīja priekšstatu, ka di­nozaurs cenšas izkārpīties no akmens.

Direktors pacēla roku, un bungošana apklusa.

Laiks attaisīt pudeli, Robija!

Robija cīnījās ar aizbāzni, grozot to turp un atpakaļ. Ar paukšķi tas pārlidoja pār pūli, no kakliņa izplūda šampanie­tis. Atskanēja aplausi un uzmundrinājuma saucieni. Mērčisons ar savu glāzi noķēra daļu plūsmas, pacēla to pret lie­lisko fosiliju un sacīja:

Es tevi kristīju par Robiju, tiranozaur!

Atskanēja vētraini aplausi. Parādījās viesmīļi un devās cauri pūlim, nesot sudraba paplātes, pilnas ar šampanieša glāzēm.

Tostu! Tostu!

Telpu pildīja čalu, smieklu un šķindošu glāžu skaņas, kad visi uzsauca tostu milzīgajam nezvēram. Bija dzirdami sau­cieni: "Par Robiju! Par T.Rex!" un atskanēja Džona Viljamsa melodija filmai "Juras laikmeta parks".

Pēc brīža Melodija pievienojās Tomam un viņa grupiņai. Viņi saskandināja glāzes.

Tas būs tik jauki atklāt tās fosilijas noslēpumus, sacī­ja Melodija.

Tas laikam ir mūža sapnis, atteica Fords.

Melodija iesmējās.

Es vienmēr esmu bijusi sapņotāja, bet pat neprātīgāka­jos sapņos kaut ko tādu nevarēju iedomāties.

Dzīve ir pilna pārsteigumu, vai ne? jautāja Fords, pie­miegdams aci. Kad es pieteicos klosterī, es nekad nebūtu uzminējis, ka tas mani novedīs šeit.

-Jūs nemaz nelīdzināties mūkam, sacīja Melodija.

Fords iesmējās.

Es neesmu, nekad neesmu tas bijis un tagad jau arī nekad vairs nebūšu. Šā dinozaura meklēšana man lika sa­prast, ka nespēju veltīt savu mūžu apcerei. Klosteris bija pa­reizs pareizajā laikā, taču ne visam mūžam.

Ko tu tagad darīsi? pajautāja Toms. Atkal atgriezī­sies CIP?

Fords papurināja galvu.

Es pagādāšu sev privātā izmeklētāja praksi.

Ko? Privātdetektīvs? Ko gan abats par to teiktu?

Brālis Henrijs to atbalsta. Viņš jau pašā sākumā esot zinājis, ka es nekad nekļūšu par mūku, bet man pašam tas bija jāatklāj. Un es to arī izdarīju.

Par kādu detektīvu? jautāja Sallija. Dzīsies ar foto­aparātu pakaļ vīriem, kas krāpj sievu?

Fords iesmējās.

Nepavisam ne. Korporatīvā un starptautiskā spiegoša­na, kriptogrāfija, zinātne un tehnoloģija. Kaut kas līdzīgs tam, ar ko es nodarbojos CIP Es meklēju sev partneri. Viņš pamirkšķināja ar aci Tomam. Ko teiksi?

Kurš es? Ko gan es zinu par spiegošanu?

Neko. Un tieši tā arī vajadzētu būt. Es zinu tavu rak­sturu ar to pietiek.

Es par to padomāšu.

Turpinājās ovācijas, kad direktors atvēra vēl vienu pudeli un palaida to žurnālistu vidū, piepildot viņu glāzes un klau­soties viņu žēlabās.

Fords pamāja uz dinozaura galvu ar tā robotajiem zobiem un dobajām acīm.

Tas tiranozaurs liktenīgajā naktī nepadevās tik mierīgi.

Niknums, niknums par gaismas izdzišanu, nomurmi­nāja Melodija.

Fords iemalkoja šampanieti.

Kamēr jūs teicāt savu runu, Melodija, man iešāvās prātā savāda doma.

Kāda tad?

Fords paskatījās uz dinozauru un tad uz Melodiju.

Ļaujiet man pajautāt: kāpēc jūs domājat, ka Veneras ele­mentārdaļiņas ir dzīvas?

Melodija pasmaidīja un papurināja galvu.

Nu, jums taisnība, ka formāli tas neatbilst mūsu kritē­rijiem par to, kas ir dzīvība, jo nav ar DNS pamatots. Taču atbilst visam pārējam tajā ziņā, ka tās var apaugļoties, augt, adaptēties, baroties, pārraidīt enerģiju un izvadīt liekos pro­duktus.

Ir vēl viena iespēja, ko jūs varbūt neesat apsvērusi.

Kāda?

Ka Veneras elementārdaļiņa ir mehānisms.

Mehānisms? Kā nanomehānisms? Bet kādam nolū­kam?

Lai nodrošinātu dinozauru izmiršanu. Iespējams, ka tā ir mehānisms, kas radīts, lai manipulētu vai vadītu evolūci­ju, to uzlika uz asteroīda, kas devās Zemes virzienā, iespē­jams, asteroīds pat tika pagrūsts Zemes virzienā.

Bet kāpēc?

Jūs pati to pateicāt. Lai radītu ceļu cilvēces evolūcijai.

Iestājās neliels klusuma brīdis, un tad Melodija neveikli

iesmējās.

Tā ir oriģināla doma. Tikai bijušais mūks ir spējīgs ko tādu sagudrot.