Tiranozauru kanjons

Treša nodaļa

Vaimens Fords apstājās blakus akmens kolonnai un ieklau­sījās. Viņš bija tālumā dzirdējis automātiskā ieroča šāvienus, iespējams, tas bija MI6, kam sekoja divi dobjākas skaņas šā­vieni droši vien no lielāka kalibra ieroča. Šķita, ka skaņas nāca no attālā Velna kapsētas gala, kādu jūdzi uz ziemeļaus­trumiem.

Viņš nogaidīja un ieklausījās, taču pēc šiem šāvieniem viss bija kluss.

Fords pavirzījās dziļāk ēnā. Notika kaut kas neparasts. Ja viņš kaut ko CIP darbā bija iemācījies, tad to, ka izdzīvo­ja tas, kura rīcībā bija labāka informācija. Varēja aizmirst iero­čus, treniņus, augstās tehnoloģijas aprīkojumu. Cīņā tika uzvarēts pirmkārt un galvenokārt, ja bija informācija. Un tieši tās viņam tik ļoti pietrūka.

Fords pacēla blašķi, paskalināja ūdeni, noņēma vāciņu un iedzēra nelielu malku. Viņam bija atlicis mazāk par litru, un tuvākais drošākais ūdens avots atradās divdesmit jūdžu at­tālumā. Viņam neatlika nekas cits ko darīt, kā tikai doties tieši līdz ūdenim. Tomēr šāvieni bija skanējuši netālu, un pa­ietu tikai divdesmit minūtes, līdz viņš sasniegtu ieleju, no kurienes tie bija nākuši.

Fords apgriezās, nolēmis uzzināt, kas šeit notiek. Viņš so­ļoja pāri Velna kapsētai, pretim ieejai kanjonā ziemeļaustru­mu pusē, paejot garām zemām smilšu kāpām. Pārrāpies pāri vairākiem plakaniem akmeņiem, viņš nonāca pie sausas gult­nes un turpināja ceļu pa to.

Attālais Velna kapsētas gals bija vēl dīvaināks, nekā viņš to bija iedomājies. Kanjona nogāzes abās pusēs atkāpās, un smilšakmens slānis mainījās ar vulkānisko tufu. Kanjoni, kas veda strupceļā, papletās un atklāja skatienam neskaitāmas kailu akmens kupolu kaudzes. Tā bija sarežģīta un mulsino­ša zeme. Kaut kur šajā apkaimē bija atrodama dinozaura fosi­lija.

Fords nogrozīja galvu. Kāds gan viņš bija muļķis, ka turpināja domāt par dinozaura atrašanu. Viņam veiksies, ja tiks ārā no šejienes dzīvs.