Tiranozauru kanjons

Devītā nodaļa

Madokss izstiepa kājas biznesa klases kabīnē Continental 450 lidojumā no Lagvārdijas uz Albukerki, Ņūmeksikā. At­laizdams atpakaļ ādas sēdekli, viņš atvēra savu klēpjdatoru un iemalkoja Pellegrino, kamēr gaidīja, līdz tas ieslēdzas. Sa­vādi gan, Madokss nodomāja, viņš līdzinājās jebkuram ci­tam cilvēkam sev apkārt, kuri valkāja dārgus uzvalkus un arī tāpat rakstīja ar saviem datoriem. Būtu jautri, patiešām jautri, ja kāds viceprezidents vai rīkotājdirektors apsēstos vi­ņam blakus, lai paskatītos, ar ko viņš nodarbojas.

Madokss sāka pētīt kaudzīti ar roku rakstīto vēstuļu analfabētu sacerētas vēstules, kurās ieguldīts pamatīgs darbs, uz lēta līniju papīra ar neuzasinātu zīmuli, ar tauku traipiem un pirkstu nospiedumiem. Pie katras vēstules bija piestiprināta fotogrāfija ar neglīto kretīnu, kurš to bija uz­rakstījis. Kaudze neveiksminieku!

Viņš izņēma pirmo vēstuli, nogludināja to uz sava paplā­tes galdiņa blakus datoram un sāka lasīt.

Dargais mister Madokkss!

Esmu Londels Franklins Džeimss 34 gadus vecs Balts Ārie­šu vīrietis no Arandelas, Ark. Mans penis ir 9 collas garš ciets kā akmens viscaur un es meklē blondu sievieti nekādu resnu muldošu mauku lūdzu nē tikai sievieti kurai patīk 9 collas vis­caur plusesmu 6 pēdas divas tīri uzkačāti stingri muskuļi ar miroņa galvas tetovējumu uz labā trijstūra muskuļa un pūķis uz krūtīm Es meklē slaidu sievieti no Dziļajiem Dienvidiem nekādu nēģeru piegulētāju vai Ņujorkas ielenes tikai vecmo­dīgu Baltu āriešu Dienvidu Meiteni kas zina kā apmierināt vīrieti un gatavot vistu un kartupeļus Es sēžu piecus līdz piec­padsmit bruņota laupīšana apgabala advokāts meloja par atlai­dēm bet man būs apilācija pēc diviem gadiem 8 mēnešiem es gribu smuku sievieti kas mani gaida ārā gatava to dabūt līdz pat pašām iekšām.

Madokss pasmīnēja. Te nu bija kretīns, kurš pavadīs visu atlikušo mūžu cietumā ar "apilāciju" vai bez tās. Daži cil­vēki gluži vienkārši bija tam dzimuši. Viņš sāka rakstīt klēpjdatorā:

Mani sauc Lonijs F. Džeimss, un es esmu trīsdesmit čet­rus gadus vecs baltais vīrietis no Arandelas, Arkansas štatā, sēžu no pieciem līdz piecpadsmit gadiem par bruņotu laupī­šanu, atbrīvošana pret galvojumu gaidāma pēc nepilniem tri­jiem gadiem. Esmu ideālā fiziskajā formā, sešas pēdas divas col­las garš, 190 mārciņas smags, nopietni nodarbojos ar svaru celšanu un kultūrismu. Dāmas, esmu apveltīts ar labiem do­tumiem. Mana astroloģiskā zīme ir Mežāzis. Man ir miroņa galvas tetovējums uz labās rokas un uz krūtīm Svētais Džordžs, kas nogalina pūķi. Es meklēju neliela auguma blon­dīni ar zilām acīm, vecmodīgu Dienvidu skaistuli sarakstei, romantiskām un nopietnām attiecībām, ļums vajadzētu būt slaidai un formīgai, divdesmit deviņus gadus vecai vai jau­nākai, saldai kā piparmētras džulepam, tomēr arī sievietei, kura atpazīst īstu vīrieti, kad viņu ierauga. Man patīk kantri mū­zika, labs lauku ēdiens, profesionālais futbols un sadošanās rokās garām pastaigām pa lauku ceļiem miglainos rītos.

Te nu gan redzama iedvesma, nodomāja Madokss, pār­lasot vēstuli. Salda ka piparmētras džuleps. Viņš to vēlreiz pār­lasīja, izdzēsa gabaliņu par miglainajiem rītiem un saglabāja datorā. Tad viņš paskatījās uz fotogrāfiju, kas bija pievieno­ta vēstulei. Vēl viens neglīts ķēms šim bija lodes formas galva un acis tik cieši kopā, ka šķita kā ar skrūvspīlēm sa­spiestas. Tomēr viņš noskenēs šo bildi un aizsūtīs. Pieredze liecināja, ka izskatam nebija nozīmes. Nozīme bija tikai tam, ka Londels Franklins Džeimss bija tur, iekšā, nevis šeit, ārā. Tādējādi viņš piedāvāja īstajai sievietei ideālas attiecības. Sie­viete varēja viņam rakstīt, apmainīties ar seksa vēstulēm, dot solījumus, zvērēt mūžīgu mīlestību, runāt par bērniem un precībām, un nākotni un nekas no tā nemainīs faktu, ka viņš bija ieslodzījumā, bet viņa te, ārā. Viņai bija pilnīga kon­trole. Tas arī bija galvenais, kontrole, kā arī erotiskās sajū­tas, kas radās dažām sievietēm, ja viņas sarakstījās ar kādu krāpnieku, kurš atsēdēja nopietnu laiku par bruņotu laupī­šanu un kurš apgalvoja, ka viņam ir deviņas collas liels lo­ceklis. Jā, un vai kāds varēja pierādīt pretējo?

Viņš atvēra jaunu lapu un paņēma nākamo vēstuli.

Dārgais mister Madoks!

Es meklēju sievieti, kurai varu nosūtīt savu spermu, lai viņa var radīt man bērnu…

Madokss saviebās un šo vēstuli saburzīja, iemetot to priekšējā sēdekļa kabatiņā. Jēziņ, viņš vadīja iepazīšanās bi­roju, nevis spermas banku.

Garām slīdēja brūnās Ņūmeksikas ainavas, kamēr lidma­šīna tuvojās Albukerkei no austrumu puses. Pie Sandija kal­nu nogāzēm zeme pēkšņi bija tumša, klāta ar kokiem, tad negaidot balta klāta ar sniegu. Lidmašīna palidoja garām kalniem, un tad jau viņi lidoja pāri pilsētai, sākdami piezemeties. Madoksam pavērās skats uz visu ainavu upi, šose­jām, nelielajām mājām, kas pacēlās augšup kalnos. Viņu pār­ņēma nomāktība, redzot tik daudz bezjēdzīgu cilvēku dzī­vojam tik nožēlojami savās skudru mājiņās. Tas gluži vai līdzinājās dzīvei cietumā.

Nē, tā viņš nebija domājis. Gandrīz nekas nelīdzinājās dzī­vei cietumā.

Madoksa domas atgriezās pie pašreizējās problēmas, un viņš pēkšņi izjuta aizkaitinājumu. Brodbents. Šis vīrs laikam bija gaidījis īsto bridi Labirintā. Madokss bija paveicis visu darbu, nošāvis puisi, bet tad iejaucās Brodbents, paņēma pie­zīmju grāmatiņu un devās projām. Tas maita bija izbojājis ideālo nobeigumu.

Madokss dziļi ievilka elpu, aizvēra acis, pāris reižu klu­sībā noskaitīja savu mantru, mēģinādams meditēt. Nebija jē­gas satraukties. Problēma bija pavisam vienkārša. Ja Brod­bents turēja piezīmju grāmatiņu pie sevis mājās, Madokss to atradīs. Ja ne, tad Madokss atradīs veidu, kā izdabūt no Brodbenta tās atrašanās vietu. Tam vīrietim gluži vienkārši nebija ne nojausmas, ar ko viņš saskāries. Un, tā kā Brod­bents bija tajā visā iekšā līdz pašām ausīm, nebija ticams, ka viņš iesaistīs policistus. Tas tiks nokārtots abu starpā.

Viņš to bija parādā Korvusam. Jēziņ, Madokss viņam bija parādā savu dzīvību.

Viņš atslīga atpakaļ krēslā, līdz lidmašīna piezemējās, jauki un maigi skardama zemi. Madokss to uztvēra par zī­mi.