Tiranozauru kanjons

11.nodaļa

Masago Izlēca no helikoptera, viņam virs galvas sāka no­rimt tā rotoru griešanās. Viņš šķērsoja nolaišanās vietu un pārskatīja apkārtni. Predator bija norādījis, ka uzbrukuma ob­jekti nokāpuši no plakankalnes šajā ielejā bez nosaukuma. Helikopters bija nolaidies ielejas vidū, centrālajā punktā, kuru ielenks četri vīri.

Hits pienāca viņam no muguras, un viņam sekoja pēdējie divi komandas locekļi, Govickis un Hiršs. Apgabals bija grūts un komplicēts, bet viņu mērķi bija vairāk vai mazāk iespros­toti ielejā, kuru norobežoja klintis. Četri vīri bija nolaisti vi­sos četros izejas punktos, un viņi jau bija sākuši vilkt cilpu ciešāku. Tagad Hitam un viņa diviem vīriem tikai atlika da­būt mērķus ārā. Nebija ne mazākās nekādas iespējas, ka viņi izbēgs.

Komandieris ar saviem diviem speciālistiem jau bija uzli­kuši pār plecu mugursomas un tagad darbojās ar saviem GPS, sarunājoties arī ar saviem komandas biedriem, kuri tik­mēr ietvēra spīlēs uzbrukuma objektus.

Izklīstiet! Masago deva pavēli.

Hits pamāja ar galvu, un pēc viņa rokas signāla pārējie divi vīri pavirzījās, lai izveidotu šaurleņķa trīsstūra formu. Masago, kā jau bija izlemts, palika simts jardus aiz viņiem, pleca makstī nesot līdzi savu ierasto ieroci, Beretta 8000 Cougar. Govickis un seržants Hits gāja pašā priekšā, Hiršs aiz viņiem, un kopā viņi piesardzīgi soļoja pa sauso kanjona gultni uz teritoriju, kur, saskaņā ar lidaparāta ziņoto, bija aizbēguši trīs medījuma objekti. Masago nopētīja smilšaino gultni, meklējot pēdu nospiedumus, bet tādus neieraudzīja. Taču tas bija tikai laika jautājums.

Viņi gāja pa kanjona gultni, līdz tā paplašinājās un sada­lījās. Tur viņi apstājās, kamēr Hits uzrāpās augstāk izlūkos. Pēc brīža viņš nokāpa, tikko manāmi pamājot ar galvu. Vēl pēc viena galvas mājiena viņi turpināja doties pretim sēnēm līdzīgai akmeņu rindai.

Netika izteikts neviens vārds. Viņi izklīda, kad gultne kļuva līdzena, un soļoja pretim dīvaina izskata akmeņiem, drīz vien nonākot ēnainā to ielokā.

Šeit ir pēdas, atskanēja Govicka balss, un te vēl da­žas.

Masago notupās. Pēdu nospiedumi bija svaigi, tos bija at­stājis vīrietis sandalēs mūks. Viņš papētīja apkārt un atra­da arī pārējos sievietes, kas bija mazāka izmēra, sestais vai septītais, un vīrieša, vienpadsmitais ar pusi vai divpadsmi­tais izmērs. Visi trīs bija kustējušies ļoti ātri. Viņi zināja, ka viņiem dzenas pakaļ.

Hits vadīja viņus dziļāk starp ēnainajiem akmeņiem. Ma­sago bija gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka bēgļi viņiem neuzbruks, jo tā būtu gluži vienkārši pašnāvība mēģināt ar pā­ris ieročiem, ja viņiem tādi pat bija, uzbrukt viņa puišiem. Viņi metīsies bēgt… un tiks panākti. Pirmais operācijas posms drīz būs galā.

Viņi sasniedza vietu, kur vairāki milzīgi akmeņi bija sa­krituši cits uz cita, un viņiem bija nepieciešams pieliekties un izrāpties pa spraugu zem tiem. Hits pagaidīja, līdz Ma­sago viņus panāca. Viņš norādīja uz dažām nošļūkātām vie­tām cietajās smiltīs. Te viņi bija līduši un pavisam nesen.

Masago pamāja ar galvu.

Hits izgāja cauri pirmais, nometies rāpus. Masago devās pēdējais. Pieceļoties viņš ieraudzīja, kā teritoriju iežogo no visām pusēm svelmainas klintis. Viņš apstājās, lai paskatītos kartē. Šķita, ka viņu medījums bija iegājis slazdā, strupceļā, no kura neviens no viņiem nespēs izrāpties.

Masago nomurmināja mikrofonā:

Man viņi ir nepieciešami dzīvi, līdz es dabūšu vajadzīgo informāciju.