Tiranozauru kanjons

7.nodaļa

Māja, mazs bungalo, atradās patīkamā vietā netālu no ceļa Mārfas pilsētā, Teksasas štatā. Pāri mauriņam, kuru iekļāva balta mietu sēta, slējās milzīgas sikomores lāsumainā ēna. Pa­galmā stāvēja tūkstoš deviņi simti astoņdesmit devītā gada Ford Fiesta un pie garāžas karājās ar roku izveidota zīme, uz kuras bija rakstīts "STUDIJA".

Toms un Sallija novietoja mašīnu uz ielas un piezvanīja pie durvīm.

Es esmu šeit, atskanēja balss no garāžas.

Viņi piegāja pie garāžas, kuras durvis atvērās, atklājot iek­šā iekārtotu patīkamu mākslas studiju. Parādījās sieviete, tēr­pusies vīriešu kreklā, kas bija viņai dažus izmērus par lielu un notraipīts ar krāsu, viņas sarkanie mati bija sasieti augšā ar auduma strēmeli. Viņa bija neliela auguma, mundra un pievilcīga, ar mazu, uzrautu degunu, puicisku seju un strī­dīgu dabu.

Kā varu palīdzēt?

Es esmu Toms Brodbents. šī ir mana sieva Sallija.

Sievietes seja atplauka smaidā.

Skaidrs. Robija Vezersa. Liels paldies, ka atbraucāt.

Viņi sekoja Robijai apbrīnojami patīkamajā studijā. Baltās

sienas bija pilnas ar gleznām. No dīvaina izskata akmeņiem, laika apbružātiem koku zariem, veciem kauliem un sarūsē­jušām tērauda plāksnēm bija izveidotas skulptūras, kas stāvē­ja uz galdiem pie attālās sienas.

Apsēdieties! Vai vēlaties tēju? Vai kafiju?

Nē, paldies!

Viņi apsēdās uz paklāja, kas bija saritināts, lai to varētu izmantot par dīvānu, un pagaidīja, līdz Robija Vezersa no­mazgāja rokas un noņēma savu matu apsēju, pakratot cir­tainos matus. Brīdi valdīja neērts klusums.

Tātad, viņa ierunājās, skatoties uz Tomu, jūs esat tas cilvēks, kas atrada manu tēvu.

Heši tā.

Es gribu, lai jūs man izstāstītu visu, kas ar to saistīts, kā jūs viņu atradāt, ko viņš sacīja visu.

Toms sāka viņai stāstīt, atceroties, kā bija dzirdējis šāvie­nus, kā aizjājis, lai noskaidrotu, kas notiek, un kā ieraudzī­jis viņas mirstošo tēvu guļam zemē kanjonā.

Viņa pamāja ar galvu, un viņas seja kļuva drūma.

Kā viņš bija… nokritis?

Uz sejas. Viņam vairākas reizes bija iešauts mugurā. Es viņu apgriezu, izdarīju mākslīgo elpināšanu, un viņa acis at­vērās.

Vai viņš būtu varējis izdzīvot, ja būtu laikus dabūts no turienes prom?

Ievainojumi bija letāli. Viņam nebija ne mazākās iespē­jas palikt dzīvam.

Skaidrs. Robijas pirkstu locītavas bija kļuvušas baltas, tik cieši viņa bija satvērusi krēsla atzveltni.

Viņš stingri turēja rokā piezimju grāmatiņu. Viņš man teica, lai to paņemu un nododu jums.

Kādi bija viņa vārdi?

Viņš sacīja, tā ir Robijai… manai meitai… apsoli, ka atdosi to viņai… viņa zinās, kā atrast… dārgumus…

Dārgumus, Robija, nedaudz pasmaidīdama, atkārtoja, tā viņš mēdza runāt par savām fosilijām. Viņš nekad ne­lietoja vārdu "fosilija", jo viņam bija paranoja, ka viņa at­klājumus kāds gribēs piesavināties. Tāpēc viņš mēdza tēlot pustraku dārgumu meklētāju. Bieži vien viņš nēsāja sev lī­dzi viltotu paslēptu dārgumu karti, lai cilvēki domātu, ka viņš ir sajucis prātā.

Tas izskaidro vienu lietu, par ko es ilgi prātoju. Lai nu kā, es paņēmu viņa doto piezīmju grāmatiņu. Viņš bija… tu­vu nāvei. Darīju, ko varēju, bet viņam nebija ne mazākās iespējas. Viņa vienīgās rūpes bijāt jūs.

Robija noslaucīja asaru.

Viņš sacīja tas ir viņai… Robijai. Nodod to viņai… nevie­nam citam… nevienam, it īpaši policijai ne… Jums vajag… man to apsolīt. Un tad viņš sacīja pasakiet viņai, ka mīlu viņu.

Viņš tā patiešām teica?

Jā. Toms nepiebilda to, ka Vezersam nebija izdevies pateikt pēdējo vārdu nāve bija atnākusi par ātru.

Un tad?

Tie bija viņa pēdējie vārdi. Viņa sirds apstājās, un viņš nomira.

Robija pamāja ar galvu, to noliekdama.

Toms izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu un pasnie­dza to viņai. Robija pacēla galvu, noslaucīja asaras un paņē­ma to.

Paldies!

Viņa pagrieza grāmatiņas otru pusi, pāršķirstīja tukšās la­pas, apstājās pie divām izsaukuma zīmēm un caur asarām pasmaidīja.

Es zinu vienu: no tā brīža, kad viņš atrada dinozauru, līdz tam, kad tika nošauts, viņš noteikti bija pats laimīgā­kais cilvēks uz zemes.

Robija lēnām aizvēra piezīmju grāmatiņu un paskatījās ārā pa logu uz saules pielieto Teksasas dienvidu ainavu un lēnām turpināja.

Māte mūs pameta, kad man bija četri gadi. Kurš gan varēja viņu vainot? Viņa bija apprecējusies ar vīru, kurš mūs vilka cauri visiem Rietumiem, no Montānas līdz Teksasai, pa visiem štatiem, kas bija pa vidu. Viņš vienmēr meklēja ko lielu un nozīmīgu. Kad es pieaugu, viņš gribēja, lai braucu viņam līdzi, lai mēs būtu komanda, bet… Es negribēju tajā iesaistīties. Es negribēju dzīvot teltīs tuksnesī un meklēt fo­silijas. Gribēju palikt vienā vietā un iegūt draugu, ar kuru draudzība ilgtu vairāk par sešiem mēnešiem. Es visā vaino­ju dinozaurus. Es ienīdu dinozaurus.

Robija izņēma kabatlakatiņu, atkal noslaucīja asaras un nolika to klēpī.

Es nevarēju vien sagaidīt, kad sākšu mācīties universi­tātē. Man bija pašai par mācībām jāmaksā tēvam nekad nebija pat divi centi. Mēs sastrīdējāmies. Un tad viņš pirms gada man piezvanīja un sacīja, ka esot uz pēdām kam nozī­mīgam dinozauram, kas lielāks par visiem pārējiem dino­zauriem, un viņš to atradīšot man. Es jau to biju agrāk dzir­dējusi un sadusmojos. Pateicu šo to tādu, ko man nevajadzēja teikt, un tagad man vairs nekad nebūs iespēja to labot.

Telpu piepildīja gaisma un pēcpusdienas klusums.

Es tā vēlētos, kaut viņš vēl būtu šeit, viņa skumji no­teica un tad apklusa.

Viņš jums kaut ko uzrakstījis, Toms pavēstīja, izņem­dams sainīti. Mēs to atradām apglabātu metāla kārbā smil­tīs netālu no dinozaura.

Robija ar drebošām rokām paņēma vēstules.

Paldies!

Sallija sacīja:

Smitsona institūta jaunajā laboratorijā, kuru viņi uzcēla speciāli T.Rex Ņūmeksikā, notiks dinozaura izstādes atklā­šana. Viņi to nokristīs. Vai nevēlaties turp aizbraukt? Mēs ar Tomu tur būsim.

Nu… es neesmu pārliecināta.

Man šķiet, ka jums vajadzētu… Viņi to nosauks jūsu vārdā.

Robija strauji pacēla galvu.

-Ko?

Tieši tā, atteica Sallija. Smitsona institūts vēlējās to nosaukt jūsu tēva vārdā, bet Toms viņus pārliecināja, ka jū­su tēvs būtu vēlējies to nosaukt par "Robiju" jūsu dēļ. Bez tam šis dinozaurs ir sieviešu kārtas T.Rcx. Tiek apgalvots, ka viņas bijušas lielākas un niknākas par vīriešu kārtas di­nozauriem.

Robija pasmaidīja.

Tēvs būtu viņu nosaucis manā vārdā, vai nu man tas patiktu vai ne.

Un? Toms pajautāja. Vai jums tas patīk?

Iestājās klusums, un tad Robija vārgi pasmaidīja.

Jā. Šķiet, ka patīk gan.