Tiranozauru kanjons

Sestā nodaļa

Zvans atskanēja pulksten vienpadsmitos vakarā. Lai gan Melodija bija to gaidījusi, viņa salēcās, kad telefons pārtrauca tukšās laboratorijas klusumu.

Melodija? Kā veicas ar pētījumiem?

Lieliski, doktor Korvus, vienkārši lieliski. Viņa norija siekalas, sapratusi, ka spēcīgi elpo klausulē.

Joprojām strādā?

Jā, jā, strādāju gan.

Vai rezultāti jau gatavi?

Jā. Tie ir… tie ir satriecoši.

Pastāsti man visu!

Eksemplārs ir pilns ar irīdiju tieši ar to irīdija bagāti­nāšanas tipu, ko var atrast K-T robežslānī, tikai tur ir vēl vairāk. Gribu teikt, ka Šis paraugs ir pārbagāts ar irīdiju.

Kāda veida irīdijs tas ir?

Tas ir tieši tāds tips, ko identificēja asteroīda Čiksulubs triecienā.

Melodija gaidīja atbildi, bet tāda neatskanēja.

Šī fosilija, viņa turpināja, tā taču neatrodas Cretaceous-Tertiary robežvirsmā… vai ne?

Tā varētu būt.

Iestājās ilgs klusuma brīdis, un Melodija turpināja.

Ārējā formā, kas apņem paraugu, es atradu milzīgas kvēpu mikroelementārdaļiņu bagātības, tādas, kas rodas mežu ugunsgrēkos. Saskaņā ar nesenu rakstu ģeofizikas iz­pētes žurnālā vairāk nekā trešdaļa no pasaules mežiem sa­dega pēc Čiksuluba trieciena.

Es zinu par šo rakstu, atskanēja klusa Korvusa balss.

Tad jūs ari zināt, ka K-T robežvirsma sastāv no diviem slāņiem, pirmkārt, no irīdija bagātajiem sanesu iežiem, kas radās paša trieciena rezultātā, un tad no kvēpu slāņa, kurš radās no visas pasaules mežu ugunsgrēkiem. Viņa atkal mirkli vilcinājās, gaidot kādu reakciju, bet klausulē joprojām bija tikai klusums. Korvuss šķita to visu nesaprotam vai ari tomēr saprata? Man šķiet… Viņa gandrīz vai baidījās to sacīt. Mans secinājums ir tāds, ka šo dinozauru patiesī­bā nogalināja asteroīda trieciens, vai arī tas gājis bojā eko­loģiskajā sabrukumā, kas pēc tā sekoja.

Šis secinājums, kuram bija dinamīta sprādziena spēks, ne­izraisīja nekādu reakciju. Korvuss turpināja klusēt.

Man šķiet, ka tas arī izskaidrotu īpaši labo stāvokli, kādā fosilija saglabājusies.

Kā gan? atskanēja modrs jautājums.

Lasot to rakstu, pār mani nāca atklāsme, ka asteroīda trieciens, ugunsgrēki un atmosfēras sakaršana radīja unikā­lus apstākļus, lai notiktu pārakmeņošanās. Pirmkārt, nebū­tu maitēdāju, kas saplosītu ķermeņus un sagrauztu kaulus. Trieciens patiesībā sakarsēja visu zemi, veidojot atmosfēru tik karstu kā Sahāras tuksnesi, un daudzās vietās tempera­tūra sasniedza divu, pat trīs simtu grādu karstumu ideā­lu, lai ātri izkaltētu skeletu. Piedevām pie tā, visi putekļi mainītu gigantiskās laika sistēmas. Bezgalīgās uzliesmojuma straumes ātri vien apglabātu atliekas.

Melodija dziļi ievilka elpu un gaidīja kādu reakciju sa­traukumu, pārsteigumu, skepticismu. Joprojām nebija nekā.

Vai vēl kas? pajautāja Korvuss.

Nu, tad vēl ir arī Veneras elementārdaļiņas.

Veneras elementārdaļiņas?

Tā es saucu tās melnās daļiņas, ko jūs ievērojāt, jo zem mikroskopa tās izskatās nedaudz līdzīgas Veneras simbo­lam aplis ar krustu, kas iznāk no tā. Nu, jūs taču zināt, feministu simbols.

Feministu simbols, Korvuss atkārtoja.

Es izdarīju dažas pārbaudes. Tās nav nedz mikrokristāla formācija, nedz pārakmeņošanās artefakts. Daļiņa ir ne­organiska oglekļa lode; iekšā ir daudz nelielu elementu, ku­rus neesmu vēl izanalizējusi.

Skaidrs.

Tie visi ir tāda paša izmēra un formas, kas norāda uz bioloģisku pirmavotu. Šķiet, ka tie visi bijuši iekļauti dino­zaurā, kad tas gāja bojā un palika tajā pašā vietā nemainīgs sešdesmit piecus miljonus gadu. Tie ir… ļoti dīvaini. Man vēl jāveic daudz darba, lai saprastu, kas tie ir, bet es sāku prā­tot, vai tikai tās nav kādas infekcijas elementārdaļiņas.

Otrā līnijas galā bija dīvains klusums. Kad Korvuss bei­dzot ierunājās, viņa balss skanēja dobji. Viņš izklausījās uz­traukts.

Vai vēl kas, Melodija?

Tas ir viss. It kā ar to nepietiktu. Kas Korvusam bija lēcies? Vai tad viņš neticēja Melodijai?

Kuratora balss bija tik mierīga, ka tā šķita gandrīz vai spo­kaina.

Melodija, darbs, ko esat paveikusi, ir lielisks. Es jūs ap­sveicu. Tagad klausieties uzmanīgi: lūk, ko es vēlos, lai jūs darītu. Es gribu, lai jūs savācat visus diskus, visas parauga daļas, visu, kas atrodas laboratorijā un ir saistīts ar šo dar­bu, un es gribu, lai jūs to visu droši ieslēdzat jūsu paraugu skapī. Ja nu gadījumā kaut kas ir palicis datorā, izdzēsiet to, izmantojot pakalpojumu programmu, kas pilnībā izdzēš fai­lus no cietā diska. Un tad dodieties mājās un izgulieties.

Viņa neticēja savām ausīm. Tas bija viss, ko viņš varēja pateikt, ka viņai vajadzīgs izgulēties?

Vai varat to izdarīt, Melodija? atskanēja maiga balss. Visu aizslēdziet, iztīriet datoru, ejiet mājās, izgulieties, pa­ēdiet ko barojošu. Mēs parunāsim no rīta.

Labi.

Tātad norunāts. Klusums. Redzēsimies rit!

Nolikusi klausuli, Melodija sēdēja laboratorijā, juzdamās apstulbusi. Pēc visa viņas darba, apbrīnojamiem atklājumiem, kurus viņa Korvusam izstāstīja, viņš izturējās tā, it kā viņam būtu pilnīgi vienalga vai pat neticēja viņai. Es jūs apsveicu. Viņa bija izdarījusi vienu no pašiem svarīgākajiem paleonto­loģijas atklājumiem visā vēsturē, un Korvuss viņu tikai ap­sveica? Un pateica, lai viņa izguļas?

Melodija paskatījās uz pulksteni. Klik noskanēja minūšu rādītājs. Piecpadsmit minūtes pāri vienpadsmitiem. Viņa pa­lūkojās uz savu delnu, uz rokassprādzi, kas viņai uzzibsnī­ja, uz savām nožēlojami mazajām krūtīm, tievajām plauk­stām, apgrauztajiem nagiem, neglīti vasarasraibumainajām rokām. Te nu viņa bija, Melodija Krukšanka, trīsdesmit trīs gadus veca, joprojām tikai asistente bez štata vietas, tukša vieta zinātnē. Viņa sāka izjust pieaugošu aizvainojumu. Vi­ņas domas atgriezās pie sava stingrā tēva, universitātes pro­fesora, kura bieži vien izteiktais mērķis bija tāds, lai tikai viņa neizaug par "vēl vienu dumju sievišķi". Viņa pārdomā­ja to, cik ļoti bija mēģinājusi tēvam izpatikt. Un tad viņa at­cerējās māti, kura bija aizvainota par savu mājsaimnieces stā­vokli un gribēja izdzīvot savus nepiepildītos sapņus caur meitas panākumiem. Melodija bija mēģinājusi izpatikt arī vi­ņai. Viņa aizdomājās par visiem skolotājiem, kuriem bija mē­ģinājusi izpatikt, profesoriem, savu disertācijas konsultantu.

Un tagad Korvuss.

Un pie kā gan bija novedusi viņas piekrītošā izturēšanās un izpatikšana? Melodijas skatiens klejoja pa nomācošo pa­grabstāva laboratoriju.

Pirmo reizi viņa aizdomājās, kā gan Korvuss gatavojas izrīkoties ar viņu atklājumu. Un tas bija viņu atklājums viņš nebūtu varējis to paveikt viens pats. Viņš neprata tik labi apieties ar ierīcēm, viņš gandrīz vai neko nesaprata no datoriem, un viņš bija nekam nederīgs mineralogs. Viņa bija veikusi visas analīzes, uzdevusi pareizos jautājumus, viltīgi izvilkusi atbildes. Viņa bija sapratusi saistības, aprēķinājusi datus, attīstījusi teorijas.

Viņa sāka apjaust, kāpēc Korvuss vēlējās to visu paturēt tik lielā slepenībā. Tāds apbrīnojams atklājums uzsāktu nik­nas sacensības, intrigas un steigšanos iegūt atlikušo fosiliju. Korvuss viegli vien varētu zaudēt kontroli pār atklājumu un kopā ar to zaudēt nopelnus. Viņš saprata jēdziena slava vērtību. Zinātnes pasaulē tā nozīmēja skaidru naudu.

Slava. Slidens jēdziens, ja par to vairāk aizdomājās.

Melodijas prāts bija skaidrāks, nekā tas bijis vairāku mē­nešu garumā varbūt pat gadu. Varbūt tas bija izskaidro­jams ar to, ka viņa jutās nogurusi nogurusi no citu cilvēku vajadzību apmierināšanas, strādāšanas citu labā, nogurusi no šīs kapa lieluma laboratorijas. Viņas skatiens pavērās uz sa­fīra rokassprādzi. Viņa to noņēma un ļāva tai pamirdzēt acu priekšā, dārgakmeņiem pavedinoši vizuļojot. Korvuss bija paveicis vienu no savas karjeras labākajiem darījumiem, iedo­dot viņai šo dārglietu, domājot, ka ar to varēs nopirkt vi­ņas klusēšanu un biklu, sievišķīgu piekrišanu. Melodija rie­bumā iebāza to kabatā.

Viņa sāka saprast, kāpēc Korvuss bija tā izturējies, kāpēc bija tik nelaipns pat uztraukts pa telefonu. Viņa bija iz­pildījusi savu uzdevumu pārāk labi. Viņš bija satraucies, ka Melodija uzzinājusi pārāk daudz, ka viņa varētu uzdot šos atklājumus par savējiem.

Melodiju Krukšanku pārņēma atklāsme, viņa zināja, kas viņai jādara.