Tiranozauru kanjons

Piektā nodaļa

MadOkSS, Nezāle, veikalā Seligman's Trīsdesmit ceturtajā ielā nopirka zilu zīda jaku, zīda apakšveļu un pelēkas bikses, kā arī baltu T kreklu, zīda zeķes un itāliešu kurpes un turpat ģērbtuves kabīnē to visu uzvilka. Samaksājis ar American Express karti savu pirmo likumīgo karti, uz kuras tieši virsū bija uzdrukāts Džimsons A. Madokss, 2005. gads, viņš izgāja uz ielas. Apģērbs izklīdināja daļu no nervozitātes, kuru iz­raisīja drīzā tikšanās ar Korvusu. Dīvaini gan, kā jaunas drē­bes lika justies pavisam citam cilvēkam. Viņš sasprindzināja muguras muskuļus un sajuta, kā audums padodas. Nu jau bija labāk, daudz, daudz labāk.

Noķēris taksometru, viņš pateica adresi un tika aizvizi­nāts uz galamērķi.

Pēc desmit minūtēm Madokss jau bija doktora Iana Korvusa kabinetā. Tas bija ar paneļiem apšūts un milzīgs. Sārta marmora kamīns rotāja vienu stūri, un no logu rindas pavē­rās skats uz Centrālo parku. Jaunais brits stāvēja pie sava galda, nemierīgi šķirstīdams dokumentus.

Madokss pie durvīm bridi vilcinājās, žņaudzīdams rokas un gaidīdams, ka viņu ievēros. Korvuss, kā vienmēr, bija sa­traukts, plānās lūpas bija cieši sakniebtas, zods izstiepts kā laivas priekšgals, melnie mati atsukāti uz aizmuguri, un Ma­dokss minēja, ka tas droši vien ir pēdējais Londonas modes kliedziens. Ģērbies viņš bija elegantā ogļmelnā uzvalkā un spodri tīrā Turnbull and Asser kreklā, ko paspilgtināja asinssarkana zīda kaklasaite.

Madokss nodomāja, ka te nu ir vīrs, kam ļoti noderētu meditācija.

Korvuss pārtrauca papīru šķirstīšanu un palūkojās pāri brillēm.

Nu, nu, vai tikai tas nav Džimijs Madokss, atpakaļ no frontes līnijas. Korvusa britu akcents likās stiprāks nekā agrāk. Viņam bija apmēram trīsdesmit gadu, gandrīz tikpat, cik Madoksam, taču abi vīrieši atšķīrās viens no otra, it kā būtu no divām dažādām planētām. Dīvaini gan, bet viņus kopā bija savedis tetovējums.

Korvuss pastiepa roku, un Madokss to satvēra, sajuzdams spēcīgo spiedienu, kas nebija ne par ilgu, ne par īsu, ne par vāju, ne par agresīvu. Madokss apslāpēja emociju vilni.

Šis vīrs bija palīdzējis viņam tikt ārā no Pelikānu līča.

Korvuss saņēma Madoksu aiz elkoņa un aizveda pie krēs­la nelielajā atpūtas stūrītī kabineta tālākajā galā, pretim ka­mīnam, kas bija noslēgts un netika lietots. Korvuss piegāja pie durvīm, kaut ko pateica sekretārei, aizvēra durvis un aiz­slēdza, un tad nosēdās pretim Madoksam, nemierīgi sakrus­todams kājas, vairākas reizes tās pārlikdams, līdz šķita jū­tamies ērti. Viņš paliecās uz priekšu, un šķita, ka viņa seja pāršķeļ gaisu gluži kā mežstrādnieka cirvis, viņa acis spīdēja.

Cigāru?

Atmetu.

Prātīgi darīts. Vai neiebilsti?

Pie velna, protams, nē.

Korvuss izņēma vienu no kastītes, nogrieza galu un aiz­dedzināja. Jūsmīgi pagaidīja, līdz cigārs kārtīgi aizdegas, tad palieca to sāņus un paskatījās uz Madoksu caur dūmu mā­koni.

Patīkami tevi redzēt, Džim.

Madoksam patika tas, kā Korvuss vienmēr pievērsa viņam visu savu uzmanību, runādams ar viņu kā līdzīgs ar līdzīgu, kā ar lielisko vīru, kāds viņš arī bija. Korvuss bija darījis visu iespējamo un neiespējamo, lai dabūtu Madoksu laukā no cietuma, un varēja ar vienu pašu telefona zvanu iesēdināt viņu atpakaļ. Šie divi fakti izraisīja spēcīgas un pretrunīgas izjūtas, kuras Madokss tā īsti vēl nebija izpra­tis.

Tātad, sacīja Korvuss, atzveldamies krēslā un izpūz­dams dūmu mutuli.

Kaut kas Korvusā vienmēr lika Madoksam satraukties. Viņš izvilka no kabatas karti un pasniedza to Korvusam.

Šo te es atradu tā vīra kabatā.

Korvuss, saraucis pieri, paņēma karti un atlocīja. Madokss gaidīja uzslavas vārdus. Taču Korvuss tikai piesarka. Ar ašu kustību viņš uzmeta karti uz galda. Madokss paliecās, lai to paceltu.

Nepūlies, atskanēja asa iebilde. Tai nav nekādas vēr­tības. Kur ir piezīmju grāmatiņa?

Madoksa atbilde bija izvairīga.

Bija tā… Es sekoju Vezersam augstajos pakalnos, bet viņš tika no manis vaļā. Nogaidīju divas nedēļas, līdz viņu atkal ieraudzīju. Tad es vairs nevilcinājos un viņu novācu.

Gaisā valdīja elektrizēts klusums.

Tu viņu nogalināji?

Jā. Vai tad jūs gribētu, lai tas vīrs skraida apkārt pie policistiem un izstāsta visiem, kā tiek pieprasītas tiesības uz viņa atradumu vai kā to sauc? Klausieties, ticiet man, viņam bija jāmirst.

Iestājās ilgs klusums.

Un piezīmju grāmatiņa?

Tur jau tas āķis. Es neatradu piezīmju grāmatiņu. Tikai karti. Un šo te. Viņš izņēma metāla kasti ar slēdžiem un

LED ekrānu no somas, kuru bija paņēmis līdzi, un nolika to uz galda.

Korvuss uz to pat nepaskatījās.

Tu neatradi piezīmju grāmatiņu?

Madokss norija siekalas.

Nē. Neatradu.

Tai vajadzēja būt viņam līdzi.

Nebija. Es nošāvu Vezersu no kanjona augšas, un man nācās nosoļot piecas jūdzes, līdz tiku lejā. Tas prasīja gan­drīz divas stundas. Kad es tiku pie viņa, kāds tur jau bija nokļuvis pirms manis, vēl viens sekotājs, cerēdams tikt pie sava labuma. Kāds vīrs uz zirga, viņa pēdas bija visur. Es pārbaudīju Vezersu, viņa ēzeli, pārbaudīju pilnīgi visu. Tur nebija piezīmju grāmatiņas. Es paņēmu visu, kam vien kāda vērtība, apraku viņu un notīrīju to vietu.

Korvuss novērsa skatienu.

Pēc Vezersa apglabāšanas mēģināju sekot pa tā vīra pēdām, bet nozaudēju viņu. Par laimi, viņa vārds nākamajā dienā parādījās avīzēs. Viņš dzīvo rančo ziemeļos no Abikijas, kāds lopu dakteris, vārdā Brodbents. Madokss apklusa.

Tas Brodbents ir paņēmis piezīmju grāmatiņu, mono­tonā balsī konstatēja Korvuss.

Man arī tā šķiet, un tāpēc es izpētīju, kas zināms par viņu. Viņš ir precējies, pavada daudz laika, jājot pa kanjo­niem. Visi viņu pazīst. Runā, ka viņš esot bagāts, lai gan pēc viņa izskata to nevarētu pateikt.

Korvuss paskatījās Madoksam tieši acīs.

Es dabūšu jums to piezīmju grāmatiņu, doktor Korvus. Bet kā ir ar karti? Gribu teikt…

Karte ir neīsta.

Atkal iestājās mokpilns klusums.

Un metāla kaste? pajautāja Madokss, norādīdams uz priekšmetu, ko bija izņēmis no ēzeļa seglu somas. Izska­tās, ka tur iekšā ir dators. Varbūt uz cietā diska…

Tas ir Vezersa paša pagatavots radara aparāts. Tam nav cietā diska informācija ir piezīmju grāmatiņā. Tāpēc arī es gribēju piezīmju grāmatiņu nevis nevērtīgu karti.

Madokss novērsās no Korvusa ciešā skatiena un, iebāzis kabatā roku, izņēma no tās akmeni un nolika uz stikla galda.

Vezersam kabatā bija arī šis.

Korvuss blenza uz akmeni, un viņa sejas izteiksme pār­vērtās. Viņš izstiepa zirnekļa taustekļiem līdzīgo roku un saudzīgi pacēla akmeni no galda. Izņēmis no atvilktnes lu­pu, viņš pievērsās akmenim. Pagāja ļoti ilga minūte un tad vēl viena. Beidzot viņš pacēla skatienu augšup. Madokss bija pārsteigts, ieraugot pārmaiņas, kas bija notikušas Korvusa sejā. Bija nozudusi stingā izteiksme un spīdums acīs. Viņa seja bija kļuvusi gandrīz vai cilvēcīga.

Tas ir… ļoti labi. Korvuss piecēlās kājās, piegāja pie galda un, paņēmis aizlokāmo plastmasas maisiņu, ar vislie­lāko rūpību ielika tajā akmeni, it kā tas būtu neredzēts dār­gums.

Tas ir paraugs, vai ne? jautāja Madokss.

Korvuss pieliecās, atslēdza citu atvilktni un izņēma collu biezu simts dolāru banknošu paciņu, kas bija aptīta ar gu­miju.

Jums nevajag to darīt, doktor Korvus. Man vēl ir pali­kusi nauda no…

Korvusa šaurās lūpas notrīsēja.

Tas ir neparedzētiem izdevumiem. Viņš iespieda Ma­doksam rokā banknošu kaudzīti. Zini, kas tev jādara.

Madokss ielika naudu kabatā.

Ardievu, mister Madoks.

Madokss pagriezās un stīvi devās uz durvīm, kuras Kor­vuss bija atslēdzis un turēja viņam atvērtas. Madokss juta kaklā kņudošu sajūtu, ejot garām Korvusam, kas apstādinā­ja viņu, stingri uzlikdams roku uz pleca un paspiezdams to

nedaudz stingrāk, nekā būtu sirsnīgi. Viņš juta, kā Korvuss paliecas pār viņa plecu un nočukst ausi, skaidri izrunādams katru zilbi.

Piezīmju grāmatiņa.

Tad Madoksa plecs tika atbrīvots, un viņš dzirdēja, kā durvis viegli aizveras. Viņš izgāja cauri nu jau tukšajam sek­retāres kabinetam plašajā koridorā aiz tā.

Brodbents. Viņš tiks galā ar to kretīnu.