Tiranozauru kanjons

Pirmā nodaļa

Vaimans Fords apstājās, nolūkodamies lejup uz milzigo plaisu, kura pāršķēla zemi un kuru sauca par Tiranozauru kanjonu. Pirms desmit jūdzēm viņš bija pagājis garām mel­nai bazalta dzīslai, no kuras kanjons bija aizņēmies savu vār­du, un tagad viņš atradās dziļi tajā iekšā, tālāk, nekā jeb­kad bija devies. Tā bija pamesta vieta. Kanjona sienas stiepās arvien augstāk, jo tālāk viņš gāja, līdz tās viņam klaustrofobiski spiedās virsū no abām pusēm. Akmeņi māju lielumā bija atdalījušies no klintīm un gulēja sabiruši kanjona gultnē starp solončaku joslām, vējš bija sacēlis putekļus, kas virmoja kā balti plīvuri. Fordam šķita, ka nekas cits kanjonā nav sasto­pams kā tikai daži sālszāles krūmāji un, protams, arī klaburčūsku pārpilnība.

Viņš satrūkās, kad priekšā ieraudzīja lēnu kustību, klaburčūskai ar rombveida joslām uz muguras un tik resnu ķer­meni kā viņa roka aizlokoties pa smiltīm, izšaujot mēlīti un izdodot lēnas, klabošas skaņas. Fords nodomāja, ka čūskām tagad, kad karstums pārgājis, ir laiks nākt ārā no savām slēp­tuvēm, lai uzsāktu nakts medības.

Fords turpināja ceļu, ieejot atpakaļ ritmā un pieveicot ar savām garajām kājām jūdzi pēc jūdzes. Daudzi sāņus kanjo­ni veda bezgalībā, pretim saulrietam. Kad kanjons jau atkal pagriezās, kļuva redzami priekšā lieli akmeņi, tie, kurus viņš bija ievērojis no Navahas nogāzes un kurus kaprīzi bija no­dēvējis par Plikpauriem. Kanjona zemākā daļa jau bija ēnā, iegrimdama siltā, oranžā gaismas strēlē, kas krita no aus­trumu virsotnes.

Fords jutās pateicīgs, ka diena beigusies. Viņš jau no pa­ša rīta bija taupījis ūdeni, un atvēsušais gaiss patīkami ma­zināja slāpes.

Tuksnesī nakts uznāk ātri. Viņam nebūs daudz laika, lai izvēlētos labu apmetnes vietu. Ašā solī viņš turpināja ceļu lejā pa kanjonu, skatīdamies pa kreisi un pa labi, un drīz vien ieraudzīja meklēto: mierīgu vietu starp nokritušiem akme­ņiem, kur bija mīkstas, gludas smiltis. Viņš noņēma mugur­somu un iemalkoja ūdeni, mutē to paskalinot, lai pirms no­rīšanas cik vien iespējams izbaudītu. Viņam vēl bija palikušas piecpadsmit, varbūt divdesmit minūtes gaismas. Kāpēc gan to iztērēt, gatavojot ēdienu un guļvietu? Atstājis savas man­tas, viņš uzkāpa kanjonā līdz Plikpauru sākumam. No tuvā­ka skatu punkta tie vairāk līdzinājās gigantiskām, saspies­tām suņusēnēm nekā galvaskausiem; katrs no tiem bija apmēram trīsdesmit pēdas plats un varbūt divdesmit pēdas augsts, izkalts no tumši oranža smilšakmens slāņa, caurausts ar tievākām vīna krāsas slānekļu dzīslām. Daži lielākie ak­meņi sašķaidīti gulēja zemē ar atlūzušiem gabaliem.

Fords iegāja starp smilšakmens kolonnām, kas turēja pa­celtus apaļos akmens kupolus. Kolonnas bija izveidotas no iesārta smilšakmens, un visas bija apmēram desmit pēdas augstas. Neviens no akmeņiem nelīdzinājās tam, ko viņš meklēja, bet līdzība bija spēcīga. Viņu atkal pārņēma satrau­kuma trīsas, viņš jutās pārliecināts, ka tuvojas dinozauram. Viņš spraucās starp akmeņiem, dažreiz nācās pat rāpot, un neomulīgi apzinājās akmeņu spiešanos virs viņa. Ticis līdz tālākajam galam, sev par pārsteigumu, viņš atklāja, ka Plik­pauri aizsedz ieeju vēl vienā kanjonā vai tajā, kas patiesī­bā bija paslēpts Tiranozauru kanjona turpinājums. Viņš sāka iet pa to, aši soļodams. Kanjons bija šaurs un liecināja, ka šeit bijuši neganti plūdi, gar malām klājās koku stumbri un zari, kas noskaloti lejā no kalniem. Kanjonu zemākās sienas bija no ūdens nopulētas un izdobtas.

Kanjons pagriezās un vēlreiz pagriezās, katrā likumā at­klājot iedobumus un alas. Daži augstākie iedobumi atgādi­nāja mazas Anasasi klints mītnes. Pēc nepilnas jūdzes Fords nonāca pie "pārgāzēs", augstas smilšakmens nokares pāri kanjonam, kur slapjākos laikos droši vien veidojās ūdens­kritums, ar ieplaisājušu sanēšu gultni zem tā, kas liecināja par kādreizēju baseinu. Fords kāpa augšup, izmantojot iz­virzītus akmeņus roku un kāju atbalstam, un turpināja ceļu.

Kanjons pagriezās, un pēkšņi pavērās skats uz brīnumai­nu ieleju, kur bija saplūdušas kopā trīs pietekas, radot ne­gantu iežu sairšanu. Fords apstājās, apbrīnā skatoties uz sa­stingušajām vardarbības pēdām. Pasmaidījis viņš nolēma šo vietu nosaukt par Velna kapsētu. Kamēr viņš tur stāvēja, pē­dējais saules stariņš pamirkšķināja aiz kanjona nokares, un pār dīvaino ieleju nolaidās vakars, ietērpjot to violetā mij­krēslī. Tā patiešām bija zeme, kas zudusi laika gaitā.

Fords griezās atpakaļ. Bija pārāk vēls, lai pētītu tālāk, vi­ņam bija jātiek līdz nometnei pirms tumsas iestāšanās. Ak­meņi bija gaidījuši miljoniem gadu, nodomāja mūks. Viņi va­rēs pagaidīt vēl dienu.