Tiranozauru kanjons

20.nodaļa

Sallija rāpās pa nestabilo akmeņu kaudzi, cieši satvērusi sēr­kociņu starp zobiem, un meklēja, pie kā pieķerties ar rokām un kur atbalstīt kājas. Ar katru soli viņa juta, ka akmeņi zem viņas sakustas, daži nokrita līdz pat pašai apakšai. Šķita, ka visa kaudze čīkst un šūpojas.

Viņas elpošana kļuva tik smaga, ka sērkociņš nodzisa.

Viņa pārbaudīja kastīti bija palicis viens sērkociņš. Sal­lija nolēma to pataupīt.

Es jau nāku! tuneļos atbalsojās apslāpētā balss, ma­niakāli izkropļota. Sallija turpināja kāpt, ar taustes palīdzī­bu virzīdamās augšup. Tad viņa dzirdēja, kā virs galvas skaļi ievaidas akmeņi un koki, un tūlīt lejā nogruva oļi. Vēl viens pakāpiens, vēl viena čīkstoša kustība. Kaudze tūlīt sabruks. Bet viņai nebija izvēles.

Sallija pastiepās augšup, neveikli sataustīja, kur pieķerties, pārbaudīja balstu un uzvilkās augšā. Vēl viens pakāpiens. Viņa kustējās ar milzīgu piesardzību, viegli pārvietodama savu svaru no viena atbalsta uz nākamo.

Sallija, kur tu esi-i-i?

Viņa dzirdēja, kā vīrietis šļakstoties skrien pa tuneli. Viņa uzkāpa vēl augstāk un pieķērās pie baļķa virs sevis. Atbal­stoties pret to ar visu svaru, viņa to pārbaudīja. Tas iečīk­stējās un viegli sakustējās, bet šķita, ka noturēs viņu. Sallija apstājās, mēģinādama nedomāt par to, kāda varētu būt sa­jūta, ja tiks apglabāta dzīva, un tad pavilkās augšup. Vēl viens vaids, krītošu oļu lietus, un viņa jau bija augšā baļķim pāri. Virs sevis Sallija sataustīja sagāzušos koku jucekli.

Viņai nāksies aizdegt pēdējo sērkociņu.

Tas nošvīkstēja gar kastīti un uzliesmoja. Virs sevis Salli­ja ieraudzīja tumšo caurumu, kurā nāksies tikt iekšā. Viņa paturēja sērkociņu kastīti virs liesmas, līdz tā aizdegās, rai­dot daudz lielāku gaismu tumšajā telpa, bet tik un tā nebija pietiekami gaišs, lai viņa redzētu, kurp dodas.

Vienā rokā turēdama degošo kastīti, viņa pavirzījās pāri nākamajam kustīgajam baļķim un pēc brīža jau stāvēja uz ne­drošas dzegas tieši pie tumšā atvēruma. Dziestošās sērkoci­ņu kastītes liesmas gaismā viņa redzēja, ka caurums beidzas ar plašu pusmēness veida atveri, kas pagriežas šaurā leņķī, apmēram trīsdesmit grādu platumā. Caurums izskatījās tieši pietiekami liels, lai tajā varētu ietilpt.

Zem viņas atskanēja pēkšņs būkšķis, kad milzīgs ieža ga­bals nokrita no griestiem. Liesma nodzisa.

Ak tur tu esi!

Tumsā iezibsnījās luktura gaisma, pārmeklējot akmeņu kaudzi zem Sallijas. Viņa pastiepās, satvēra kaut ko, aiz kā pieķerties, un uzvilkās augšup. Luktura stars tagad slīdēja visapkārt. Viņa kāpa ātri, pat neapdomīgi ātri, pār slidena­jiem akmeņiem un ierāpās plašā spraugā. Plaisa pletās aug­šup šaurā leņķī, un tā bija pietiekami plata, lai Sallija varētu iespraukties un izgrozoties kustēties pa to tālāk. Viņai vairs nebija sērkociņu, nebija iespējams neko redzēt, uz kurieni viņa virzās, nebija nekādu iespēju uzzināt, vai plaisa kaut kur ved. Viņa turpināja līst uz priekšu, palīdzot sev, stumjot sevi augšup ar kājām un rokām. īsu mirkli viņu pārņēma klaustrofobiskas bailes, ka akmeņi viņu varētu saspiest no abām pusēm. Viņa apstājās, līdzsvaroja elpošanu, savaldīja bailes un turpināja ceļu.

Es eju pēc tevis!

Balss atskanēja tieši no apakšas. Sallija turpināja līst ar pieaugošām bailēm, ka plaisa sašaurinās. Drīz vien jau tā bija tik šaura, ka viņai nācās ar spēku tajā iespiesties, stumjoties ar pēdām un ceļiem, izpūšot gaisu no plaušām, lai tiktu tā­lāk. Sallijai uznāca vēl viena panikas lēkme, kad viņa sapra­ta, ka šis ceļš ved tikai vienā virzienā viņa nevarēs pagriez­ties. Nespēdama atsperties ar kājām, viņa nekādā veidā nevarēs tikt atpakaļ.

Es zinu, ka tu esi tur augšā, maita!

Sallija dzirdēja krītošo akmeņu grabēšanu, kad vīrietis sā­ka rāpties augšā pa kaudzi. Viņa pievilka tuvāk kājas, sagro­zījās, un viņai izdevās atbrīvot roku, lai to pastieptu virs se­vis un pārbaudītu ceļu priekšā. Šķita, ka tālāk plaisa vairs nesašaurinās, un patiesībā pat likās, ka tā sāk plesties. Ja vi­ņa tiktu cauri šim šaurajam posmam, plaisa varētu vest uz kādu citu tuneli.

Sallija izelpoja, izmantojot kājas par balstu, ar spēku iegrūdās dziļāk, noplēšot blūzei kabatu un noraujot pogas. Viņa taustījās uz priekšu. Vēl viens grūdiens, vēl viena izel­pa, lai padarītu sevi tievāku. Viņa apstājās, sekli ieelpojot. Sajūta bija tāda, ka viņa tiks nospiesta. Viņa dzirdēja, kā nokrīt vēl vairāki akmeņi, vajātājam kāpjot augšā.

Saspringusi Sallija ar spēju grūdienu iestūmās dziļāk plai­sā. No augšas lejā tecēja ūdens un lija pār viņas seju. Tagad viņa apzinājās, ka nekad netiks atpakaļ. Būtu bijis labāk tikt nošautai, nekā nomirt šajā caurumā. Ja vien viņa spēs izstumties tālāk, plaisa varētu atkal paplašināties. Viņa vēlreiz sa­springa, atkal pastūmās uz priekšu, saplēšot drēbes. Vēl viens grūdiens un viņa pataustījās uz priekšu ar roku. Cau­rums strauji sašaurinājās, līdz nebija vairāk par collu plats. Sallija sāka mežonīgi taustīties, kustinot roku pa labi, pa kreisi, meklējot platāku vietu bet tādas tur nebija. Viņa turpināja taustīties, izmisīgu baiļu pārņemta, bet šaubu ne­bija: plaisa sašaurinājās līdz pāris collām visā tās garumā, un no tās atdalījās tikai vairākas tikpat mazas plaisas. Viņa šau­dīja rokas uz priekšu un atpakaļ meklējot, taustot, bet jē­gas tam nebija.

Sallija juta, ka viņu pārņem neaprakstāmas bailes, kuras viņa nespēja kontrolēt. Viņa mēģināja izlocīties atpakaļ ārā, mežonīgi cīnoties, tik tikko spēdama paelpot. Taču labuma nebija nekāda; viņas rokas nebija tik stipras, lai varētu atgrūsties atpakaļ. Viņa bija iesprostota. Uz priekšu nebija iespējams tikt. Un atpakaļ arī viņa netika.