Tiranozauru kanjons

Piektā nodaļa

SEŠi. Saule bija norietējusi aiz kanjonu kraujām, un die­nas svelme jau sāka norimt, tomēr smilšakmens sienās gaiss joprojām bija sasmacis un sastāvējies. Vailers, kāpjot pa vēl vienu bezgalīgu nogāzi, pēkšņi izdzirdēja tieši aiz līkuma su­ņu reju izvirdumu un tūlīt arī Vītlija spalgo kliegšanu. Viņš palūkojās uz Ernandesu un sastapās ar pārinieka skatienu.

Šķiet, ka vini kaut ko atraduši.

-Jā.

Leitnant! viņš izdzirdēja panisko Vītlija balsi. Leit­nant!

Histēriskās suņu rejas un Vītlija kliegšana kanjona šaura­jās sienās skanēja svešādi, it kā viņi būtu ieslodzīti milzīgā trombonā. Lai gan Vaileram bija apnikusi meklēšana, viņš ar bažām bija gaidījis šo brīdi.

Beidzot jau arī tā kā būtu laiks, sacīja Ernandess, sa­vām īsajām kājelēm traucoties uz priekšu.

Pie velna, es ceru, ka Vītlijs valda tos suņus.

Vai atceries, kā pagājušajā gadā, kad viņi apēda tā dī­vaiņa kreiso…

Jā, jā, Vailers steidzīgi atteica. Nokļuvis pie pēdējā pagrieziena, viņš ieraudzīja, ka Vītlijs tomēr nevalda suņus. Viņš bija nozaudējis viena suņa saiti un neveiksmīgi mēģi­nāja tikt galā ar otru, kamēr abi suņi neprātīgi mēģināja izrakt smiltīs bedri cieši pie kanjona malas. Ernandess un

Vailers steidzās uz priekšu un, saķēruši suņus aiz siksnas, pavilka atpakaļ un piesēja pie akmens.

īgns un pietvīcis Vailers izpētīja apkārtni. Suņi bija savandījuši smiltis, bet tas nebija liels zaudējums, ņemot vērā to, ka pagājušās nedēļas stiprais lietus jau bija izskalojis visas pēdas. Vailers neredzēja neko, kas norādītu, ka kaut kas at­rastos zem smiltīm, tikai viegla, nepatīkama smaka nodvakoja gar viņa nāsīm. Aiz muguras iegaudojās suņi.

Rokam.

Rokam? Ernandess pajautāja, un viņa apaļajā sejā pa­rādījās bažas. Vai tad mums nevajadzētu pagaidīt, līdz iero­das īpašo operāciju komanda un medicīnas eksperts?

Mēs vēl nezinām, vai tur ir līķis. Tā varētu būt beigta stirna. Mēs taču nevaram izsaukt uz šejieni komandu, iekams neesam pārliecināti.

Saprotu.

Vailers noņēma mugursomu un izņēma divus dvieļus, ko bija paņēmis līdzi, un pameta vienu Ernandesam.

Nedomāju, ka tas ir pārāk dziļi. Mūsu slepkavam ne­bija pārāk daudz laika.

Viņš notupās un sāka ar dvieli braucīt irdenās smiltis, no­ņemot slāni pēc slāņa. Ernandess darīja to pašu otrā pusē, izveidojot divas kārtīgas kaudzes, kuras vēlāk varētu pār­baudīt tiesu medicīnas grupa. Noslaukot malā smiltis, viņš paturēja acīs, vai nav kādas norādes drēbes vai personis­kās mantas -, bet nekas neparādījās. Bedre padziļinājās, mai­noties no sausām smiltīm uz slapjām. Tur, lejā, pilnīgi noteikti kaut kas bija, nodomāja Vailers, kad smaka pastiprinājās.

Trīs pēdu dziļumā dvielis atdūrās pret kaut ko spalvainu un mīkstu. Nāsīs iesitās pēkšņa smaka, bieza kā zupa. Viņš vēl paraka, elpojot caur muti. Tas, kas tur bija, jau piecas die­nas gulēja aprakts slapjās smiltīs un karstā svelmē un attie­cīgi arī smakoja.

Tas nav cilvēks, sacīja Ernandess.

To es redzu.

Varbūt tā ir stirna.

Vailers vēl paraka. Kažoks bija pārāk raupjš un savēlies, lai varētu būt stirnas, un, kad Vailers mēģināja notīrīt no tā smiltis, lai varētu skaidri saredzēt, kam tas pieder, sāka pa gabaliem nolobīties āda, atklājot apakšā glumu, brūni sārtu miesu. Tā nebija nekāda stirna, tas bija ēzelis. Nogalinātā ēzelis, tas, kuru bija pieminējis Brodbents.

Vailers piecēlās kājās.

Ja šeit ir līķis, tad tas būs tepat blakus. Ķeries klāt no šīs puses un es no otras.

Viņi atkal sāka slaucīt nost smiltis, rūpīgi tās saberot kau­dzē vienā pusē. Vailers aizdedzināja cigareti un pielika pie lūpām, atstājot to tur un smēķējot, tādējādi cerēdams daļēji tikt vaļā no smakas.

Atradu kaut ko.

Vailers pameta savu pusi un devās pie Ernandesa, kurš bija noliecies. Viņš notrausa vēl nedaudz smilšu, atklājot kaut ko garu un pietūkušu kā vārītu desu. Pagāja kāds bridis, līdz Vailers saprata, ka viņš lūkojas uz roku. Otrs nepatīka­mās smakas vilnis šķita uzbrūkam visam viņa ķermenim, tā bija citāda un daudz sliktāka smaka. Vailers ievilka pilnu mu­ti dūmu, taču tas nepalīdzēja: pārāk spēcīgi bija izjūtams mi­rušā ķermenis. Rīstīdamies Vailers piecēlās un atkāpās.

Labi. Pietiks ar to pašu. Te ir līķis tas ari ir viss, ko mums vajag zināt.

Ernandess arī aši atkāpās, nepacietīgi vēlēdamies tikt tā­lāk no atraktā kapa. Vailers pavirzījās pret vēju, nikni ar kat­ru elpas vilcienu ieelpodams dūmus, kas piepildīja plaušas, it kā smēķēšana spētu tās atbrīvot no nāves smakas. Viņš pavērās apkārt. Suņi stāvēja pie sava akmens, nepacietīgi gaudojot. Pēc kā? Maltītes?

Kur ir Vitlijs? jautāja Ernandess, paskatīdamies apkārt.

Pie velna, kā es varu zināt? Vailers redzēja Vītlija svai­gās soļu pēdas, kas veda tālāk kanjonā. Uzzini, ko viņš dara, labi?

Ernandess uzkāpa augšā pa kanjona nogāzi un drīz vien nozuda aiz stūra. Pēc brīža viņš smīnēdams atgriezās.

Viņš vemj.