Tiranozauru kanjons

Trīspadsmitā nodaļa

Madokss atcerējās pirmo reizi, kad bija traucies cauri Abikijai ar zagtu HarleDyna VJide Glide motociklu. Tagad viņš bija tikai viens no citiem līdzīgiem kretīniem, kas, tērpies haki krāsas biksēs un Ralph Laurett polo kreklā, brauc ar Range Rover. Viņš tiešām virzījās augšup šajā pasaulē. Aiz Abikijas ceļš turpinājās gar upi, garām zaļajiem lucernas laukiem un birztalām, pirms devās iekšā ielejā. Viņš nogriezās pa kreisi uz 96. šoseju, pārbrauca pāri dambim un augšā gar ielejas rietumu pusi Krama smailes ēnā. Pēc īsa brīža parādījās no­rāde pa kreisi uz Brodbentu māju.

Ceļš bija izdangāts, ne pārāk labi kopts. Tas veda para­lēli nelielam līcim. Ceļa abās pusēs bija mazi zirgkopju ran­čo, četrdesmit līdz astoņdesmit akru, nodēvēti mīļos vārdos, tādos kā Draudziņi vai Briežu Ieplaka. Madokss bija dzir­dējis, ka Brodbenta mājai esot dīvains nosaukums Sukia Tara. Pie vārtiem viņš palēnināja ātrumu, pabrauca tiem ga­rām un turpināja ceļu vēl kādu ceturtdaļu jūdzes. Novieto­jis mašīnu ozolu birzī, viņš izkāpa un klusu aiztaisīja durvis. Soļodams atpakaļ uz ceļu, viņš pārliecinājās, ka mašīna nav pamanāma. Pulkstenis rādīja trīs. Brodbents pats droši vien strādāja vai bija izbraucis. Madokss bija uzzinājis, ka viņam ir sieva Sallija, kas vadot manēžu zirgu jāšanas sacensībām. Madokss prātoja, kā gan viņa izskatās.

Pārmetis mugursomu pār plecu, viņš nolēma, ka pirmkārt ir jāizpēta apkārtne. Viņš bija pārliecināts, ka tāda apzināša­na nepieciešama. Ja neviena nebūs mājās, viņš to pārmek­lēs, ja atradīs tur piezīmju grāmatiņu, paņems to un laidī­sies projām. Ja mājā būs sieviete, tas tikai visu atvieglos. Viņš vēl nebija saticis cilvēku, kurš nevēlējās sadarboties, ja vi­ņam mutē iebāž revolvera stobru.

Novirzīdamies no ceļa, viņš devās gar līci. Ūdens brīžiem parādījās, tad atkal nozuda starp baltajiem akmeņiem. Ma­dokss pagāja garām nelielai birztalai, līdz nonāca aiz Brodbenta staļļiem. Kustēdamies lēnām un uzmanīgi, lai neatstātu pēdu nospiedumus, viņš izlīda cauri trīskāršai dzeloņstiep­ļu sētai un virzījās gar ēkas sienu. Pie stūra pieliecies, viņš pašķīra krūmāju, lai varētu saskatīt māju no otras puses.

Madokss kārtīgi to nopētīja: zema ķieģeļu ēka, aiz tās da­ži aploki, pāris zirgu, barotava, dzirdīšanas sile. Viņš izdzir­dēja spalgu kliedzienu. Aiz aplokiem atradās manēža. Brodbenta sieva Sallija ap elkoni apsietā garā pavadā turēja zirgu, uz kura jāja bērns apkārt pa laukumu.

Madokss pielika pie acīm binokli un skaidri saskatīja sie­vieti. Viņš vēroja, kā viņas ķermenis pagriezās vienā kustī­bā ar zirgu uz priekšu, atpakaļ un atkal apkārt. Viņas ga­ros matos paplivināja vēja pūsma, un viņa ar roku notrausa tos no sejas. Jēziņ, viņa bija skaista!

Viņš pievērsa skatienu bērnam. Kaut kāds garīgi atpali­cis mongoloīds vai kas tamlīdzīgs.

Madokss atkal palūkojās uz māju. Blakus sētas puses dur­vīm bija logs, acīmredzot virtuves. Pilsētā runāja, ka Brod­bentam esot naudas kā spaļu. Madokss bija dzirdējis, ka Brodbents uzaudzis milzīgā savrupmājā, kas pilna ar neno­vērtējamiem mākslas darbiem un kalpotājiem. Viņa tēvs bija miris pirms gada, un, kā ļaudis mēļoja, Brodbents mantojis simts miljonus. Skatoties uz šo māju, to nekad nevarētu pa­teikt. Nekur nebija ne vēsts no naudas, ne mājas iekšpusē, ne stallī, to nevarēja pateikt ne pēc zirgiem, ne smilšainā pa­galma un dārza, ne vecā International Scout, kas stāvēja at­vērtajā garāžā, vai Ford 350, kurš bija novietots tam blakus. Ja Madoksam būtu simts miljoni, viņš pilnīgi noteikti nedzī­votu šitādā mēslu kūtī.

Madokss nolika zemē somu. Izņēmis burtnīcu un tikko noasinātu mākslinieka zīmuli, viņš sāka skicēt, kā nu spēja, mājas un pagalma izvietojumu. Pēc desmit minūtēm viņš aizlīda apkārt stallim un izspraucās caur kaut kādiem krū­mājiem, lai aplūkotu priekšpuses pagalmu. Pa iekšējā pagal­ma durvīm viņš papētīja pieticīgu dzīvojamo istabu. Bruģē­tajā iekšējā pagalmā, kuru iekļāva sakņu dārzs, bija Smoky Joe restes gaļas cepšanai un daži krēsli. Nekāda baseina, nekā. Brodbents, kā jau viņš cerēja, bija kaut kur aizbraucis vismaz viņa piecdesmit septītā gada Chevy nebija atrodams garāžā, un Madokss pieņēma, ka viņš nevienam citam ne­ļautu braukt ar šo klasisko mašīnu. Nekur nebija pamanāms ne kāds strādnieks, ne palīgs, un tuvākie kaimiņi dzīvoja ceturtdaļjūdzes attālumā.

Madokss pabeidza savu zīmējumu un to nopētīja. Mājai bija trīs durvis: sētas puses durvis uz virtuvi, priekšējās dur­vis un durvis, kas veda uz sānu pagalmu. Ja tās visas bija aizslēgtas un viņš pieņēma, ka tas tā arī ir, pa sānu dur­vīm būs visvieglāk tikt iekšā. Tās bija vecas, un agrāk viņš bija atvēris ne vienas vien, lietojot tikai ķīļus, kurus nēsāja līdzi mugursomā. Tas prasītu mazāk nekā minūti.

Izdzirdējis mašīnas troksni, viņš pietupās. Pēc brīža tā pa­rādījās no mājas otras puses, Mercedes autofurgons. No ma­šīnas izkāpa sieviete un devās uz manēžu, kaut ko saucot un mājot bērnam uz zirga. Bērns pamāja pretī un izkliedza kaut ko nesaprotamu, tā pauzdams savu prieku. Zirgs palē­nināja gaitu, un Brodbenta sieva palīdzēja bērnam no tā no­kāpt. Abas sievietes kādu bridi parunājās, un tad bērns ar māti iesēdās mašīnā un aizbrauca.

Sallija bija palikusi viena pati.

Madokss binoklī vēroja katru viņas kustību, kā viņa veda piesiet zirgu, noņēma tam seglus, pieliekusies ar suku notī­rīja tam vēderu un kājas. Beigusi zirgu apkopt, viņa ieveda to aplokā un palaida brīvu, iemeta dažas lucernas pākstis si­lē un devās uz māju, notraušot lucernas pākstis no stilbiem un pēcpuses. Vai bija gaidāma vēl viena mācību stunda? Ne visai ticams ne jau četros pēcpusdienā.

Viņa iegāja pa sētas puses durvīm virtuvē, aizslietnim skaļi atsitoties. Pēc brīža Madokss redzēja, kā viņa paiet gar logu, pieiet pie plīts un sāk vārīt kafiju.

Bija pienācis laiks.

Viņš uzmeta vēl pēdējo skatienu skicēm, pirms iebāza tās mugursomā. Tad viņš sāka vilkt ārā savu aprīkojumu. Sāku­mā uzvilka pār kurpēm zaļus ķirurga apavus, pār matiem tīkliņu un tad dušas cepurīti. Pār to viņš pārslidināja zeķi. Tad uzvilka plastmasas Wal-Mart lietusmēteli, tādu, kas bija nopērkams mazā iesaiņojumā par četriem dolāriem, un ro­kās lateksa cimdus. Izņēmis savu desmit milimetru Clock 29, ļoti stilīgu ieroci, notīrīja to un iebāza bikšu kabatā. Visbei­dzot sadabūja ari prezervatīvu paciņu, noplēsa divus un ieli­ka tos krekla kabatā.

Šajā nozieguma vietā viņš neatstās DNS pierādījumus.