Tiranozauru kanjons

19.nodaļa

Bobs Bailers tuvojās Esņanjofai, pilsētas ugunis jau bija re­dzamas nakts gaisā. Policijas mašīna joprojām turējās aiz vi­ņa, taču Baileru tas vairs neuztrauca. Viņš pat nožēloja to, ka panikā bija pasitis pudeli zem sēdekļa, un vairākas rei­zes bija mēģinājis to ar kāju izvilkt, bet tad mašīna sāka svai­dīties, un viņš atmeta tai ar roku. Viņš varēja jebkurā laikā apstāties un izvilkt pudeli, bet nebija pārliecināts, vai šeit drīkst likumīgi piestāt šosejas malā, un viņš negribēja darīt neko tādu, kas piesaistītu policijas uzmanību. Vismaz beidzot varēja uztvert veco zelta melodiju radiostaciju. Viņš pagrieza radio skaļāk, nemelodiski dungojot līdzi dziesmām.

Ceturtdaļjūdzi uz priekšu viņš saredzēja pirmās piepilsētas satiksmes regulēšanas ugunis. Ja viņš nokļūs pie luksofora, degot sarkanajai gaismai, viņam būs pietiekami daudz laika, lai izzvejotu pudeli. Pie velna, braukšana tiešām radīja slāpes.

Bailers tuvojās luksoforam, uzmanīgi un lēnām nobrem­zējot un vērojot aizmugures spogulītī policijas mašīnu. Tik­līdz mašīna apstājās, Bailers noliecās un pastiepās zem sē­dekļa, grābstoties apkārt, līdz taukainā roka satvēra auksto stikla pudeli. Viņš to izvilka un, palikdams pietiekami zemu aiz sēdekļa līmeņa, atskrūvēja vāciņu un ātri pielika pudeli pie lūpām, iedzerot cik vien daudz iespējams tik īsā brīdī.

Pēkšņi viņš izdzirdēja riepu švīkstoņu un sirēnu skaņas, viņam visapkārt bija gaudojošs koris. Viņš salēcās, aizmir­stot, ka roka ir pudele, un tika apdullinats no balto uguņu uzliesmojuma. Šķita, ka viņam visapkart ir policijas mašīnas, un visām griezās un mirgoja bākugunis. Bailers apstulbis ne­saprata, kas gan notiek. Viņš samirkšķināja acis, mēģinot tikt vaļā no akluma, viņa prāts bija pārgājis no nesapratnes uz pilnīgu, vispārēju tukšumu.

Viņš izdzirdēja skarbu balsi skaļrunī ierunājamies un at­kārtojot sacīto:

Izkāpiet no mašīnas, pacēlis rokas! Izkāpiet no mašīnas, pacē­lis rokas!

Vai to sacīja viņam? Bailers paskatījās apkārt, bet nere­dzēja nevienu citu, tikai mirgojošās ugunis.

Izkāpiet no mašīnas, pacēlis rokas!

Tas bija teikts viņam. Aklā panikā Bailers sāka knibināties ap durvju rokturi, bet tas bija viens no tiem rokturiem, kas jāspiež uz leju, nevis uz augšu, un viņš cīnījās ar to, mēģinot ar plecu atgrūst vaļā durvis. Tās pēkšņi plaši pavērās, un viņš izkūleņoja ārā, aizmirstajai Jim Beam pudelei izlidojot no ro­kas un nokrītot uz šosejas asfalta. Viņš nogāzās uz asfalta bla­kus mašīnai, pārāk apjucis un apmulsis, lai pieceltos.

Bloķējot gaismu, pāri viņam pārliecās kāda figūra, vienā rokā turot policista žetonu, bet otrā revolveri. Balss uzklie­dza:

Detektīvs Vailers, Santafē policijas departaments, nekus­tieties!

Iestājās mirklis klusuma. Bailers neko citu neredzēja kā tikai vīrieša melno siluetu pret spožo fonu. No pikapa ska­nēja Elvisa gaudošana: "You ain't nothin' but a hound dog…"

Piedziedājums beidzās, un siluets, sagrābis ieroci, nolie­cās pār Baileru, cieši skatīdamies viņam sejā. Tad viņš pie­cēlās taisni, un Bailers dzirdēja, kā viņš kādam nosaka:

Pie velna, kas šis tāds ir?