Tiranozauru kanjons

Ceturta nodaļa

Madokss novietoja Range Rover pie alkoholisko dzērienu veikala un pārbaudīja pulksteni. Deviņi un divdesmit viena minūte. Pusducis alus reklāmu veikala skatloga spoguļstiklā meta neona gaismu ņirbu uz viņa mašīnas noputējušā jum­ta. Veikals bija tukšs, tikai pārdevējs stāvēja aiz letes. Mē­ness vēl nebija uzlēcis. Madokss jau no iepriekšējās izpētes zināja, ka varēs redzēt dienvidu virzienā braucošas mašīnas priekšējos lukturus divas minūtes un četrdesmit sekundes, pirms tā dosies garām.

Viņš izkāpa, iebāza rokas kabatās, noliecās pret mašīnu un, dziļi ieelpojis vēso tuksneša gaisu, nomurmināja savu mantru. Viņam izdevās nomierināt sirds pukstēšanu līdz kaut cik normālai. Viņš atvēra acis. Lielceļš joprojām bija tumšs. Divdesmit divas minūtes pāri deviņiem. Viņš bija pabraucis garām Brodbentam viņa Chevy pirms vienpa­dsmit minūtēm, un, ja šis vīrs sekoja viņa norādījumiem, veikli apgriezās un saglabāja ātrumu, viņa lukturiem vaja­dzētu parādīties ziemeļos mazliet vairāk nekā pēc sešām minūtēm.

Madokss iegāja pārtikas veikalā, nopirka šķēli desmit stundu vecas picas un gigantisku piededzinātas kafijas tasi, samaksājot precīzi sīknaudā. Tad izgāja ārā atpakaļ pie sa­vas mašīnas, atbalstīja zābaku pret tās spārnu un lūkojās uz tumšo lielceļu. Vēl divas minūtes. Vēl viens skatiens veikalā pavēstīja, ka puisis ir iegrimis komiksā. Madokss izlēja kafiju no tases un aizmeta picas gabalu pie kaktusa, kas jau bija apgreznots ar atkritumiem. Viņš paskatījās pulkstenī, pārbau­dīja mobilo telefonu labs signāls.

Viņš iekāpa mašīnā, ieslēdza dzinēju un nogaidīja.

Divdesmit sešas minūtes pāri deviņiem.

Divdesmit septiņas.

Divdesmit astoņas.

Bingo: no melnās tumsas ziemeļos iznira priekšējo luktu­ru pāris. Gaisma lēnām pieauga lielumā un spožumā, kamēr mašīna tuvojās pa nenorobežoto divu joslu lielceļu, un tad pikaps pabrauca garām tirkīza zaļuma sekundes brīdī, sar­kanai aizmugurējo lukturu gaismai pazūdot dienvidu tum­sā. Deviņi trīsdesmit un četrdesmit sekundes.

Viņš nogaidīja, skatienu cieši pievērsis pulkstenim, no­skaitot tieši vienu minūti, un tad piespieda telefonā ātrās zvanīšanas pogu.

Jā? Balss uzreiz atsaucās.

Klausies uzmanīgi. Saglabā savu ātrumu. Nesamazini to un nesāc arī braukt ātrāk. Atver labās rokas logu.

Kā būs ar manu sievu?

Dabūsi viņu pēc īsa brīža. Dari, kā lieku.

Esmu atvēris logu.

Madokss vēroja pulksteņa otro rādītāju.

Kad es tev teikšu, paņem mobilo telefonu, beidz saru­nu, bet atstāj to ieslēgtu. Ieliec to plastmasas maisā kopā ar piezīmju grāmatiņu un izmet to visu ārā pa logu. Pagaidi, līdz došu tev signālu. Pēc tam, kad būsi izmetis, neapstā­jies, bet turpini braukt.

Klausies, tu kretīn, es nedarīšu neko, pirms tu nepa­teiksi, kur ir mana sieva.

Dari, kā lieku, vai arī viņa mirs.

Tad tu nekad neredzēsi šo piezīmju grāmatiņu.

Madokss paskatījās pulkstenī. Bija pagājušas jau trīs ar pusi minūtes. Turēdams vienu roku uz stūres, viņš iespieda grīdā gāzes pedāli un izgriezās uz lielceļa, atstājot stāvvietā degošas gumijas smaku.

Viņa ir vecajā nometnē Maderas līcī, vai zini to vietu? Četrdesmit jūdzes uz dienvidiem no šejienes pie Riograndes. Maita, viņa man pretojās, tāpēc tika ievainota, viņa asi­ņo, viņa ir kopā ar manu partneri, un, ja tu nedarīsi, kā lie­ku, es viņam piezvanīšu un teikšu, lai nogalina un sašķērdē. Tagad ieliec telefonu maisā un izmet, tūlīt pat.

Tikai zini vienu, ja viņa nomirs, ar tevi ir cauri. Es tev sekošu līdz pasaules galam un nogalināšu tevi.

Izbeidz tēlot nezin ko un dari, kā lieku!

Es jau daru.

Madokss izdzirdēja čabošu skaņu, un līnija apklusa. Viņš spēji ieelpoja, paskatījās pulkstenī, pārliecinājās par laiku līdz pēdējai sekundei un paskatījās spidometrā. Piezīmju grāma­tiņa būs apmēram trīsarpus jūdžu uz dienvidiem no veika­la. Viņš aizvēra mobilo telefonu un saglabāja ātrumu. Viņš jau bija pārbaudījis šoseju, aprēķinājis attālumus un ievēro­jis jūdžu rādītājus, tā ka jau pirms ceturtdaļjūdzes zināja, kur jābūt piezīmju grāmatiņai.

Madokss pabrauca garām jūdžu rādītājam un, spēji sama­zinājis ātrumu, atvēra logus un piezvanīja uz Brodbenta nu­muru. Pēc īsa brīža viņš izdzirdēja vārgu signāla skaņu; un tur tas bija Brodbenta telefons gulēja ceļa malā plastmasas maisā. Madokss pabrauca garām, tajā pašā laikā ieslēdzot Range Rover ierīkotu sānu apgaismojumu, ko paspīdināja ap­kārt, lai pārliecinātos, ka Brodbents kaut kur neslēpjas un neuzbruks viņam. Bet prērija abās pusēs stiepās tukša. Viņš bija gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka Brodbents milzīgā ātru­mā dodas dienvidu virzienā uz Maderas nometni. Viņš droši vien piestās Abikijā, lai izsauktu policiju un neatliekamo pa­līdzību. Madoksam nebija daudz laika, lai savāktu piezīmju grāmatiņu un tiktu no šejienes projām.

Viņš apgriezās, piebrauca atpakaļ pie maisa, izlēca un pa­cēla to. Uzņemot mašīnā ātrumu, viņš atrāva maisu vaļā ar labo roku un sāka vandīt atkritumus, lai dabūtu piezīmju grāmatiņu.

Tur tā bija. Viņš to izņēma un paskatījās uz to. Grāmati­ņa bija vecā ādas iesējumā, uz aizmugurējā vāka, iespējams, pat bija asins traips. Viņš to atvēra. Rindas ar astoņu ciparu skaitļiem tieši kā Korvuss bija sacījis. Tā bija īstā. Viņam tas bija izdevies.

Madokss prātoja, kā Brodbents reaģēs, kad atklās, ka Ma­deras nometne ir tukša.

Līdz pasaules galam.

Viņam bija piezīmju grāmatiņa. Tagad bija pienācis laiks tikt vaļā no sievietes.