Tiranozauru kanjons

Divdesmit pirmā nodaļa

Kovboju zemes nekustamo īpašumu birojs atradās mīlīgā ne­īstu nededzināto ķieģeļu mājā Paseo de Peralta. Mundra sek­retāre, rietumnieciski ģērbusies, uzmanīja pieņemšanas tel­pu. Madokss iegāja iekšā, zābakiem patīkami klaudzot uz flīžu grīdas. Viņš pacēla roku, lai noņemtu bebrādas cepuri, ko bija iegādājies no rīta par četri simti divdesmit dolāriem, taču tad nolēma to nedarīt, atceroties, ka viņš tagad atro­das Rietumos, kur īsti kovboji atstāj cepuri galvā arī telpās. Viņš piegāja pie sekretāres galda un noliecās pār to.

Kā varu jums palīdzēt, ser? jautāja sekretāre.

Jūs nodarbojaties ar vasarnīcu izīrēšanu, vai ne? Ma­dokss meitenei greizi uzsmaidīja.

Jā, tā ir gan.

Mans vārds ir Madokss. Džims Madokss. Viņš pastie­pa roku, un sekretāre to paspieda. Viņas zilo acu skatiens sastapās ar viņējo.

Vai esat ieradies, lai satiktos ar kādu noteiktu perso­nu?

Nē, esmu vienkārši apmeklētājs no ielas.

Atļausiet, es pasaukšu aģentu.

Pēc brīža viņš tika ievests labi iekārtotā kabinetā, kas bija pilnībā aprīkots Santafē stilā.

Trina Daulinga, sacīja aģente, pastiepjot roku un pie­dāvājot apsēsties viņai pretim. Viņa izskatījās pēc putnu bie­dēkļa ap gadiem piecdesmit, tieva kā maikste, melnā klei­tā, blondiem matiem, ar tādu balsi, kas varēja pārbiedēt tās lietpratības dēj. Potenciāla kliente, nodomāja Madokss. Pil­nīgi noteikti mana potenciālā kliente.

Kā saprotu, jūs interesē vasarnīcas īre.

Tieši tā. Es meklēju vietu, kur varētu pabeigt savu pir­mo romānu.

Cik interesanti! Pirmo romānu!

Madokss sakrustoja kājas.

Es nodarbojos ar biznesu, pārdevu savu firmu, pirms viss sabruka, tad pārdzīvoju šķiršanos. Tagad esmu nolēmis kādu laiku atpūsties no naudas pelnīšanas un ceru, ka va­rēšu piepildīt savu sapni. Viņš veltīja dāmai kautrīgu smai­du. Es meklēju kaut ko ziemeļos no Abikijas, klusu, izo­lētu vietiņu, nekādu kaimiņu vairāku jūdžu attālumā.

Mēs pārvaldām vairāk nekā trīs simtus īpašumu, un es­mu pārliecināta, ka varēsim atrast jums ko piemērotu.

Lieliski. Madokss sagrozījās krēslā un sakrustoja kā­jas. Es nejokoju par noslēgtību. Tuvākā māja drīkst atras­ties ne mazāk kā jūdzes attālumā. Vēlos kaut ko, kas nost no ceļa, lai apkārt būtu mežs. '

Viņš apklusa. Trina Daulinga visu pierakstīja.

Veca raktuvju būda būtu ideāla, viņš sacīja. Mani vienmēr ir interesējušas raktuves. Tādas ir arī manā romā­nā, starp citu.

Daulinga pabeidza savu piezīmju rakstīšanu ar asu pild­spalvas uzsitienu.

Varbūt paskatīsimies datubāzē? Bet vispirms, mister Madoks, vai jums prātā ir kāda noteikta cenu robeža?

Naudai nav nozīmes. Un, lūdzu, sauciet mani par Džimu.

Vai jūs varētu uzgaidīt kādu bridi, Džim, kamēr es pa­skatīšos datubāzē?

Protams.

Viņa pasmaidīja. Madokss atkal pārkrustoja kājas, kamēr Trina Daulinga ātri klikšķināja tastatūru.

Nu, man šeit ir vairāki piemēroti īpašumi, bet ir viens, kas tiešām izceļas. Vecā CAK nometne augšā pie Irbju līča, Kanhilonu kalnu piekājē.

CAK nometne?

Tieši tā. Civilpersonu aizsardzības korpuss trīsdesmi­tajos gados tur izveidoja nometni vīriem, kas būvēja ceļus nacionālajā mežā, apmēram ducis koka ēku apkārt vecai ēdnīcai un mednieku namiņam. Pirms dažiem gadiem kāds džentlmenis no Teksasas nopirka visu nometni. Viņš atjau­noja mednieku namiņu, pārvērzdams to par tiešām mīlīgu māju ar trim guļamistabām, trim vannas istabām. Atstāja vi­su pārējo, kā tas bijis pirms tam. Kādu laiku viņš pats tur dzīvoja, tad viņam kļuva vientulīgi, un tagad viņš to izīrē.

Izklausās, ka tur varētu būt tūristi.

Tur apkārt ir sēta. Māja atrodas uz privātas zemes, ko aptver mežs. Tas ir astoņdesmit jūdžu no šejienes pa zemes ceļu, vismaz divas jūdzes jābrauc ar pilnpiedziņas auto. Vi­ņa paskatījās uz Madoksu. Jums taču ir pilnpiedziņas auto?

Range Rover.

Viņa pasmaidīja.

Tādi ceļi mēdz novērst nevēlamus apmeklētājus.

Skaidrs.

Man te ir arī interesanta šīs vietas vēsture. Pirms tā kļu­va par CAK nometni, pie Irbju līča bijusi sena zeltraču pilsē­tiņa. Tur ir arī senas raktuves. Viņa uzsmaidīja Madoksam. Un runā, ka tur mājojot spoks. Kuram katram es to ne­stāstītu, bet, tā kā jūs esat rakstnieks…

Manā romānā noderētu spoks.

Šeit ir teikts, ka tā ir lieliska vieta, lai pastaigātos, brauktu ar kalnu divriteņiem, jātu ar zirgiem. Visapkārt ir mežs. Tur gan ir pieejamas visas komunikācijas, elektrība un telefons.

Izklausās ideāli. Es vienīgi negribētu, lai pēkšņi bez pa­ziņojuma ierodas īpašnieks.

Viņš ir Itālijā, un varu jums apgalvot, ka viņš nav tāda tipa īpašnieks. Mēs pārvaldām viņa īpašumu, un, ja kādam vajadzētu turp doties, tie būtu mēs un arī tikai ļoti laba iemesla dēļ, turklāt paziņojot par to divdesmit četras stun­das pirms tam. Jūsu noslēgtība tiktu cienīta.

īre?

Diezgan saprātīga. Divi tūkstoši astoņi simti mēnesī, ja jūs to vēlaties uz visu vasaru.

Izklausās ideāli. Es vēlētos to apskatīt.

-Kad?

Tūlīt. Madokss uzsita pa jakas kabatu, kur atradās viņa čeku grāmatiņa. Esmu gatavs noslēgt darījumu jau šodien. Nepacietīgi vēlos ķerties pie sava romāna. Tas ir detektīvs ar slepkavību.