Tiranozauru kanjons

Septītā nodaļa

Madokss pieveica pēdējo kalnu kori un apstājās, lai pavēro­tu kanjonu sev pie kājām, šeit divi kanjoni saplūda vienā lie­lā, izveidojot akmens amfiteātri ar gludu dzeltenas smilts grīdu. Viņš elpoja smagi, jo bija soļojis mežonīgā ātrumā, lai sasniegtu šo vietu, un sāka just, ka viņam reibst galva vai nu no karstuma, vai ari svelmes, to bija grūti saprast. Ma­dokss noslaucīja no pieres un kakla sviedrus, uzmanīgi pie­spiezdams roku pie uztūkušajām vietām, kur tā maita bija iespērusi un skrāpējusi. Lodes ievainojuma vieta augšstilbā sāpīgi pulsēja, un Madokss prātoja, vai tur būtu iekļuvusi in­fekcija. Bet viņa lielākais uztraukums bija par ūdeni; valdīja neciešams karstums, un tagad saule atradās gandrīz tieši virs galvas. Viss tveicē mirgoja. Viņa slāpes pieauga ar katru mirkli.

Skatiens atrada centrālā kanjona dziļo ieplaku. Šis bija kanjons, pa kuru lejā kāps Brodbenti.

Viņš norija siekalas, un kakls šķita kā piepildīts ar vecu mīklu. Viņam vajadzēja iemest mašīnā blašķi, pirms sāka dzī­ties abiem pakaļ, bet tagad jau bija par vēlu, bez tam viņš zināja, ka Brodbents un tā maita arī mocījās no slāpēm tik­pat ļoti, cik viņš.

Madokss paskatījās apkārt, meklēdams labu slēpni, no ku­ra abus nogalināt. Akmeņi, kas bija novēlušies no kanjona virsotnes, deva viņam daudz izvēles iespēju. Viņš pārlaida skatienu nogāzēm, atrodot vietu, kur bija sadūrušies divi gi­gantiski akmeņi tieši pretim kanjonam, no kura iznāks vi­ņa medījums. Tā bija ideāla slēptuve, pat vēl labāka par to, no kuras viņš bija nogalinājis Vezersu. Bet viņam bija nepie­ciešama veiklība; viņam bija jānogalina divi, nevis tikai viens, un Brodbents bija bruņots. Piedevām pie tā visa Madokss nejutās pārāk labi. Viņš vairs nemuļķosies; nebūs vairs ne­kādu sarunu, nekādas mēģināšanas pārliecināt, vajadzēja tikai tos kretīnus nogalināt un tikt projām no šīs elles.

Viņš kāpa lejā pa klints kori, reizēm paslīdot un tad pie­turoties pie kāda krūma, lai atgūtu līdzsvaru. Vienu brīdi klaburčūska, kas bija paslēpusies akmens ēnā, palēcās un iešņācās. Madokss tai apmeta lielu līkumu; tā jau bija piek­tā, ko viņš tajā rītā redzējis. Nonācis pie gultnes dibena, viņš šķērsoja to un sāka rāpties augšā pa nogāzi, visu laiku uz­manīdamies, lai neatstātu pēdas. Pie krūmu biezokņa viņš apstājās un paskatījās, vai tuvumā nemana vēl citas klaburčūskas, bet nevienu neredzēja. Viņš bija nonācis tieši zem saules, un bija karstāks nekā ellē, lai gan šeit bija ideāls skats uz pretējo pusi. Madokss noņēma no pleca savu AR-15 un apsēdās indiāņu pozā, ieroci nolicis pāri ceļiem. Viņš ātri to pārbaudīja un, apmierināts ar tā stāvokli, iekārtojās šauša­nas pozīcijā. Divi akmeņi, saliekušies kopā, veidoja ideālu spraugu šaušanai. Viņš pret to atbalstīja šautenes stobru, no­liecās un palūkojās periskopā, pabīdot ieroci uz priekšu un atpakaļ. Labāku fonu šaušanai bija grūti atrast; viņš skatījās tieši lejā uz kanjonu, no kura viņi iznāks. Nebija nekādas no­kares, krūmu, nevienas vietas, kur slēpties, tikai atpakaļ kan­jonā. Periskopā iebūvētais digitālais attāluma noteicējs vēs­tīja, ka viņa mērķi atradīsies četri simti piecpadsmit jardu tālu, kad viņi iznāks no pēdējā pagrieziena; viņš ļaus abiem pienākt tuvāk vēl divus simtus jardu, pirms izšaus. Tas būs tīrs šāviens bez mazākās vēja pūsmas.

Par spīti sāpēm un ievainojumiem, Madokss pasmaidīja, prātā iedomājoties, kā šāvieni atmetis kretīnus atmuguriski, asinīm izšļakstoties uz smiltīm. Gaiss smaržoja pēc smiltīm un sakarsētiem akmeņiem, un viņam uz bridi apreiba galva. Jē­ziņ! Madokss aizvēra acis un noskaitīja savu mantru, mēģi­not atgūt prāta skaidrību un koncentrēšanos, bet viņš bija pā­rāk izslāpis, lai to spētu. Viņš atvēra acis un atkal paskatījās lejā uz kanjonu. Viņi ieradīsies vismaz pēc desmit minūtēm. Madokss iebāza roku kabatā un izvilka piezīmju grāmatiņu, tā bija notraipīta, stūri salocījušies, ne vairāk kā sešas reiz; čet­ras collas liela. Viņš apbrīnoja to, cik parasta tā izskatījās. Ma­dokss pāršķirstīja lapas. Tur bija skaitļi, izskatījās pēc kaut kā­da koda un pēdējā lapā bija divas izsaukuma zīmes. Lai ko tas arī nozīmēja, tas viņu neuztrauca; Korvuss zinās, ko ar to iesākt. Viņš iebāza to atpakaļ kabatā, mainīja pozu un noslau­cīja ar kabatlakatiņu sviedrus no kakla. Par spīti nogurumam, Madokss juta, kā pieaug satraukums, skaidrā apziņas sajūta, kas rodas pirms slepkavības. Krāsas šķita spožākas, gaiss dzidrāks, skaņas skaidrākas. Tas bija labi. Tas viņam palīdzēs izdzīvot nākamās desmit minūtes.

Madokss vēl pēdējo reizi pārbaudīja ieroci, vairāk gan tā­dēļ, lai sevi kaut kā nodarbinātu. Šis ierocis bija viņam mak­sājis gandrīz divus tūkstošus, taču viņš to bija labi licis lie­tā. Viņš noglāstīja stobru, taču uzreiz atrāva roku: tas bija dedzinoši karsts. Žēlīgais Dievs!

Madokss sev atgādināja, ka neveic šo uzdevumu naudas dēļ kā kaut kāds noalgots slepkava. Viņš to darīja, cēlāku motīvu vadīts. Korvuss bija izglābis viņu no cietuma; un Kor­vusam bija vara iebāzt viņu tur atpakaļ. Tas Madoksam ra­dīja patiesu pienākuma apziņu.

Bet cēlākais no visiem motīviem bija viņa paša izdzīvo­šana. Ja viņš abus nenogalinās, neviens, pat ne Korvuss, ne­spēs viņu glābt.