Tiranozauru kanjons

Otra nodaļa

Madokss sagrozījās savā slēptuvē aiz akmens un, izstiepis kāju, pakustināja to, mēģinādams tikt vaļā no stinguma. Vi­ņa mugura saulē šķita sakarsēta kā kalēja lakta. Pa seju un kaklu tecēja sviedri, dedzinot saskrāpētās vietas. Ievaino­jums stilbā nikni pulsēja tagad tur noteikti bija iekļuvusi infekcija.

Madokss noslaucīja seju ar krekla piedurkni un samirk­šķināja acis, lai tiktu vaļā no sviedriem tajās. Mēle šķita kā sarūsējusi, lūpas bija sasprēgājušas. Jēziņ, viņš bija tik ļoti izslāpis! Bija aizritējušas jau divdesmit minūtes, un Brodbenti tā arī vēl nebija parādījušies. Viņš ieskatījās ieroča perisko­pā, virzot to augšā un lejā pa tukšo kanjonu. Vai viņi bija izvēlējušies apkārtceļu, par kuru viņš neko nezināja, vai arī bija atraduši ūdeni? Ja tā bija nodcis, tad viņi, iespējams, pa­griezušies un gājuši uz ziemeļiem. Ja viņš nozaudējis abus…

Un pēkšņi abi parādījās.

Madokss piespieda aci cieši pie periskopā un, uzlicis pirk­stu uz mēlītes karstā ieloka, pavēlēja sev nomierināties, no­gaidot, līdz abi sasniegs divi simti jardu attālumu. Brodbenta kabatā viņš redzēja ieroča spalu. Viņam nebūs laika to iz­vilkt, kur nu vēl izšaut. Un, pat ja viņam tas izdotos, divi simti jardu attālumā tas būs veltīgi darīts.

Pēc minūtes viņi jau bija īstajā vietā.

Madokss nospieda mēlīti un izšāva, ierocis salēcās uz augšu. Viņš noņēma ieroci no acīm un ieraudzīja, ka tie abi skrien atpakaļ uz kanjonu. Abi divi.

Kas, pie velna…

Viņš nebija trāpījis. Madokss atkal pacēla ieroci, nomēr­ķēja uz sievieti, izšāva vēl vienu lodi, pēc tam vēl vienu taču lodes uzmeta gaisā smiltis viņiem priekšā, kamēr viņi līkumojot skrēja uz kanjona malu. Pie kanjona pagrieziena viņi būs izbēguši.

Madokss pārskaities piecēlās kājās un metās lejā pa no­gāzi. Tad viņš apstājās, pietupās uz ceļiem un izšāva vēlreiz, taču tas bija muļķīgs šāviens viņi jau bija tikuši kanjona sie­nas aizsegā.

Kā gan viņš varēja netrāpīt? Kas viņam bija lēcies? Ma­dokss izstiepa roku, savilka plaukstu dūrē un bija satriekts, ieraugot, cik ļoti tā dreb. Viņš jutās pārguris un izslāpis, viņš bija ievainots, viņam droši vien bija drudzis, un tomēr kā gan viņš varēja netrāpīt? Tad viņš pēkšņi saprata. Viņš ne­bija pieradis šaut tik ļoti augstā leņķī un bija pārvērtējis vie­tu, kur atdursies lode. Viņam vajadzēja pirms tam patrenē­ties.

Bet viņš bija sasteidzis šāvienus.

Tomēr bija vēl iespēja tikt abiem klāt. Kanjonam bija stā­vas nogāzes viņi bija slazdā. Vēl varēja paspēt abus noga­lināt ja vien viņš varēs abus panākt.

Uzmetis šauteni plecā, Madokss skriešus metās lejā pa no­gāzi un sāka ātri dzīties viņiem pakaļ. Pēc minūtes viņš jau bija pie pagrieziena. Abi kādus trīs četrus simtus jardus priekšā skrēja, vīrietim palīdzot sievietei kustēties ātrāk. Pat no tāda attāluma Madokss redzēja, ka viņa ir pavisam vār­ga. Abi ātri vien zaudēja spēkus. Tas nebija nekāds brīnums: sieviete jau trīsdesmit sešas stundas neko nebija ēdusi, un viņi bija tikpat izslāpuši kā Madokss. Bez tam viņa kliboja.

Madokss skrēja abiem pakaļ, ne pārāk ātri, bet cik nu spēja izturēt. Smiltis bija mīkstas, un tas padarīja skrieša­nu grūtāku, taču deva viņam priekšrocību. Viņš turpināja skriet, taupot enerģiju, pārliecināts, ka ilgākā laika posmā viņš būs izturīgāks par abiem. Sākumā viņi panikā skrēja ātri, palielinot attālumu, bet, Madoksam vienmērīgi seko­jot, viņi pamazām sāka klupt un atpalikt. Viņš sekoja abiem vēl vienu, divus, trīs pagriezienus. Nogriežoties ap trešo līkumu, Madokss redzēja, kā Sallija cīnās un vīrietis viņu atbalsta. Madokss bija samazinājis attālumu līdz nepilniem diviem simtiem jardu. Tomēr tik un tā viņš nepiespieda se­vi skriet ātrāk. Viņš zināja, ka galu galā abus panāks, jo būs izturīgāks. Viņi nozuda aiz vēl viena stūra. Kad Madokss nogriezās ap to, abi atradās pat vēl tuvāk. Viņš dzirdēja, kā vīrietis uzmundrina Salliju un palīdz viņai kustēties uz priekšu.

Madokss nometās uz viena ceļa, nomērķēja un izšāva. Vi­ņi nogūlās zemē, un Madokss izmantoja iespēju tikt abiem daudz tuvāk. Viņi grīļodamies piecēlās atkal kājās, taču Ma­doksam bija izdevies samazināt attālumu par simts jardiem.

Sallija nokrita, un vīrietis palīdzēja viņai piecelties. Tagad jau attālums bija četrdesmit jardi. Pat ar drebošām rokām tagad uzdevums bija viegls. Brodbents mēģināja Salliju uz­mundrināt, bet viņa grīļojās un tad gluži vienkārši pade­vās. Pagriezās un izaicinoši skatījās uz Madoksu.

Viņš nomērķēja, tad pārdomāja un piegāja vēl tuvāk. Div­desmit pieci jardi. Vēlreiz pietupās, nomērķēja un izšāva.

Klikt!

Nekā. Bija beigušās patronas. Abi iekliegušies metās vi­ņam virsū. Madokss taustījās pēc pistoles, un viņam pat iz­devās izšaut, taču sieviete jau bija uzlēkusi viņam virsū kā meža kaķis, grābjot ar abām rokām pēc viņa pistoles. Viņi sāka cīkstēties pēc ieroča, un tad Madoksam izdevās to sa­tvert, un viņš uzvēlās Sallijai virsū, piespieda stobru viņai pie galvas, taustoties pēc mēlītes.

Madokss sajuta stobru pret paša galvu. Viņš redzēja, ka tas ir Brodbenta divdesmit otrā kalibra ierocis.

Skaitu līdz trīs, sacīja Brodbents.

Es viņu nošaušu! Zvēru!

Viens.

Zvēru, ka izšaušu viņai smadzenes! Es to izdarīšu!

Divi.

Zinādams, ka divi šāvieni viņam neizdosies, Madokss pa­griezās otrādi, nolēmis sākumā uzbrukt Brodbentam, un iz­šāva mežonīgi, bet burtiski tieši viņam sejā, un Brodbents nokrita. Madokss nomērķēja, lai izšautu vēlreiz, taču tā mai­ta deva apdullinošu spērienu viņam pa cirksni tik stipri, ka viņa roka noraustījās un ierocis izšāva. Šķita, ka kaut kas spēcīgi parāvis viņa kāju, kam sekoja sastingums un sar­kani plūdi smiltīs.

Mana kāja! Madokss iekliedzās, nometot ieroci un ne­prātīgi ieplēšot bikses, neprātā meklējot ievainojuma vietu. Mana kāja! Asinis šļācās ārā, viņa asinis, un to bija tik daudz! Es līdz nāvei noasiņošu!

Sieviete atkāpās, notēmējot uz Madoksu ar viņa paša Glock. Redzot, kā viņa tur ieroci, Madokss uzreiz saprata, ka viņa prot to lietot.

Nē! Pagaidi! Lūdzu!

Viņa neizšāva.

Nebija ari vajadzības. Asinis kas šļācās kā no geizera applūdināja viņa bikses.

Sallija iebāza ieroci aiz jostas un piesteidzās pie Brodben­ta, kas sašauts gulēja zemē. Madokss vēroja viņu, pārņemts ar atvieglojumu, ka Sallija nebija viņu nošāvusi. Viņš juta, kā pār vaigiem līst pateicības asaras, taču tad viņam sāka reibt galva un kanjonu nogāzes sāka riņķot. Madokss mēģināja piecelties, taču jutās tik vārgs, ka pat nespēja pacelt galvu, atslīdot atpakaļ smiltīs kaitinošā vājumā, it kā viņu kāds tu­rētu piespiestu pie zemes.

Mana kāja… viņš gārdzoši ieteicās. Madokss gribēja to apskatīt, bet nevarēja, tam viņš bija par vāju, vienīgais, ko viņš redzēja, bija vienmērīgās, zilās debesis augšā. Gal­va šķita tālu prom, it kā viņš būtu pārvērties par dūmiem un celtos gaisā, izplestos un izklīstu, kļūdams par neko.

Un tad viņš vairs nebija nekas.