Tiranozauru kanjons

Vienpadsmitā nodaļa

Bija jau pēcpusdiena, kad Toms iebrauca stāvvietā pie Silverstraika veikala, kas atradās noplukušu māju jūrā Tuksonas piepilsētā. Viņš novietoja savu noīrēto mašīnu un devās pāri lipīgajam asfaltam uz veikala ieeju. Iekšā gaiss bija kondicionēts līdz pat arktiskajiem apstākļiem. Fosiliju nodaļa at­radās ēkas nemodernajā tālākajā galā, kur Toms atklāja pār­steidzoši pieticīgu veikalu, ar pāris fosilijām skatlogā. Zīme uz durvīm vēstīja: "Tikai vairumtirdzniecība. Iepriekšēja pie­teikšanās."

Durvis bija aizslēgtas. Viņš piezvanīja, slēdzene noklik­šķēja, un viņš iegāja.

Telpa vairāk atgādināja jurista biroju, nevis vienu no lielā­kajām fosiliju vairumtirdzniecības vietām Rietumos, tās grīdu sedza smilškrāsas paklājs, pie sienām bija iedvesmojoši plakāti par uzņēmējdarbību un apkalpošanas servisu. Pie gal­diem strādāja divas sekretāres. Dažas fosilijas dekorēja plauktu pie vienas sienas un milzīgs amonīts stāvēja kafijas galdiņa vidū, kopā ar kaudzi žurnāliem par fosilijām un bro­šūrām, kas reklamēja Tuksonas dārgakmeņu un minerālu iz­strādi.

Viena no sekretārēm pacēla skatienu, novērtēja viņa di­vus tūkstošus vērto Valentīno uzvalku un apavus, kas bija darināti pēc pasūtījuma, un dižmanīgi sarauca uzaci.

Kā varu palīdzēt, ser?

Man ir tikšanas ar Robertu Blzonu.

Vārds?

Brodbents.

Lūdzu, apsēdieties, mister Brodbent. Vai drīkstu pie­dāvāt jums ko padzerties? Kafiju? Tēju? Minerālūdeni?

Nē, paldies!

Toms apsēdās, paņēma žurnālu un to pāršķirstīja. Viņš iz­juta satraukumu, pārdomādams viltību, kuru bija izplānojis. Uzvalks bija stāvējis skapi kopā ar duci citiem, kurus viņš nekad nevalkāja un kurus viņam bija nopircis tēvs Florencē un Londonā.

Pēc brīža iezvanījās telefons uz sekretāres galda.

Misters Bīzons tūlīt ar jums tiksies. Viņa pamāja uz matēta stikla durvīm, uz kurām vienkārši bija uzrakstīts BĪZONS.

Toms piecēlās, kad atvērās durvis, kurās iestājās smagas miesas uzbūves vīrietis bez žaketes, ar kaklasaiti. Viņu ne­varētu atšķirt no darbā noslogota mazpilsētas jurista.

Mister Brodbent? Viņš pastiepa roku.

Viņa kabinets beidzot nodeva to, ka vīrieša nodarboša­nās nav ne grāmatvedība, ne jurisprudence. Pie sienām bija plakāti ar fosiliju eksemplāriem, un stikla ietvarā bija plejā­de ar krabju, medūzu un zirnekļu fosilijām, bet pašā centrā bija interesanta plāksne zivs, kam vēderā bija zivs, kurai savukārt vēderā bija grundulis.

Toms apsēdās, un Bīzons iekārtojās pie sava galda.

Vai jums patīk mans mazais dārgums? Tas man atgā­dina, ka šī ir zivsēdzivi pasaule.

Toms paklausīgi iesmējās par to, kas acīmredzot bija Bīzona pirmā standartfrāze.

Jauki.

Tātad mister Brodbent, Bīzons turpināja. Man nav bijis prieks ar jums jebkad agrāk strādāt kopā. Vai esat jauns šajā biznesā? Vai jums pieder veikals?

Darbojos vairumtirdzniecībā.

Mēs pārdodam daudziem vairumtirgotājiem. Bet ir dī­vaini, ka neesmu ar jums jau agrāk saskrējies. Mēs esam mazs klubiņš, ziniet.

Es tikko iesāku šo biznesu.

Bīzons sakrustoja rokas uz galda un pārlaida skatienu To­ma uzvalkam.

Vizītkarte?

Nenēsāju to līdzi.

Tātad, kā varu jums palīdzēt, mister Brodbent? Viņš pielieca galvu, it kā gaidot izskaidrojumu.

Es cerēju, ka varētu paskatīties uz pāris paraugiem.

Es jūs iepazīstināšu ar mūsu tā saucamo "virtuvi".

Lieliski.

Bīzons ar grūtībām piecēlās no galda, un Toms viņam se­koja pāri kabinetam uz necilām durvīm. Bīzons tās atslēdza, un viņi iegāja telpā, kas bija tikpat līdzīga alai kā Sema klubs, bet produktu vietā uz metāla plauktiem bija kaudzēm no­vietotas fosilijas, to tur bija tūkstošiem, varbūt pat miljons. Šur un tur vīrieši un sievietes braukāja apkārt ar autokrāvējiem vai arī paši stūma bezbortu ratus, kas bija pilni ar ak­meņiem. Akmens putekļu smarža pildīja gaisu.

Te kādreiz bija Dillard's, sacīja Bīzons, bet šis veika­la gals nešķita piemērots tirdzniecībai, tāpēc mēs to dabū­jām par labu cenu. Tagad te ir noliktava, izstāžu zāle un savāktuve, un iesaiņotava visas operācijas vienā vietā. Neapstrādātie priekšmeti ienāk no vienas puses, un pabeig­tais produkts tiek izvests ārā pa otru.

Viņš saņēma Tomu aiz elkoņa un veda viņu uz priekšu, pamājot ar roku uz sienu, pret kuru bija atbalstītas gigantis­kas dzeltenbrūna akmens plāksnes.

Mēs nupat ieguvām lielisku materiālu no Zaļās upes, superīga mantiņa, to no manis var iegādāties kvadrātjardos, sadalīt un pārdot pa daļām, dabūsiet naudu atpakaļ pieckārtīgi.

Viņi nonāca pie lādēm, kas bija pilnas ar fosilijām. Toms pazina, ka tie ir amonīti.

Mēs esam lielākie amonītu pārdevēji pasaulē, nospodri­nāti vai neapstrādāti, pārdodam pēc svara vai skaita, gata­vus vai negatavus. Bīzons turpināja iet uz priekšu, paejot garām plauktam pēc plaukta, uz kuriem bija kastes ar intere­santām, spirālēs savītām čaulām. Viņš apstājās, iebāza roku kādā kastē un vienu no čaulām izvilka. Šie ir principā ļoti vienkārši, divi zaļie par mārciņu. Tur ir daži ar pirītiem, un te ir daži tiešām jauki ahāta eksemplāri. Tie maksā vairāk.

Viņš turpināja ceļu.

Ja jūs interesē insekti, es tikko dabūju ar ekskluzīviem zirnekļiem no Nkomišeilsas, Namībijā. Jauns pievedums ar krabjiem no Heinigenes, Vācijas, tie mūsdienās ir piepra­sīti, par tiem maksā divus trīs simtus dolāru gabalā. Ahāta koks to pārdod pēc svara. Ieži ar papardēm. Koprolīti bērni tos dievina. Mums ir tas viss un neviens nevar pār­spēt mūsu cenas.

Toms viņam sekoja. Kādā vietā Bīzons apstājās un paņē­ma fosiliju.

Daudzas no tām pat nav tikušas sadalītas. Tās var tā ari pārdot, ļaujot klientam tās sadalīt. Bērni nopirks trīs vai četras. Parasti tajās iekšā ir lapa vai paparde. Ik pa reizei gadās arī kāds kauls vai žoklis esmu dzirdējis, ka dažās pat atrasti zīdītāju galvaskausi. Tās ir kā azartspēle. Lūk…

Viņš pasniedza Tomam fosiliju un tad no laktas noņēma akmens āmuru.

Uz priekšu sadaliet to!

Toms paņēma āmuru un, atcerēdamies savu maskēšanos, to nedaudz neveikli pataustīja, pirms uzlika fosiliju uz lak­tas.

Izmantojiet cirtņa galu, Bīzons klusu sacīja.

Jā, protams, Toms pagrieza āmuru apkārt un uzsita pa fosiliju. Tā atvērās, atklājot pārakmeņojušos papardes lapu.

Viņš pamanīja, ka Bīzons viņu domīgi vēro.

Kas jums ir no, nu, augstākas kvalitātes materiāliem? Toms pajautāja.

Bīzons klusēdams devās pie aizslēgtām metāla durvīm un ieveda viņu mazākā telpā bez logiem.

Šeit mēs glabājam labās mantiņas mugurkaulnieku fo­silijas, mamutu ziloņkaulu, dinozauru olas. Patiesībā es tik­ko dabūju jaunu pievedumu ar hadrozauru olām, vismaz sešdesmit procentu čaulas ir neskartas. Es tās atdotu par simts piecdesmit gabalā. Var dabūt četrus piecus simtus. Viņš atslēdza skapi, izņēma dārgo olu no saburzītu avīžu kaudzes un pacēla to augstāk. Toms to uzmanīgi satvēra, ap­lūkoja, atdeva un tad noslaucīja rokas ar zīda kabatlakati­ņu, ko izņēma no kabatas. Nelielā kustība nepalika noslēpta no Bīzona skatiena. Minimālais pasūtījums ir ducis. Viņš turpināja, nonākot pie garas, zārkam līdzīgas metāla kastes, un atslēdza to, lai atklātu neregulāras formas ģipša gabalu, apmēram četras reiz trīs pēdas lielu. Lūk, te ir kaut kas pavisam jauks, Struthiomimus, četrdesmit procentus pilnīgs, tam trūkst tikai galvaskausa. Nupat kā no Dienviddakotas. Likumīgs, pavisam likumīgs, nāca no privāta rančo. Jopro­jām pārklāts ar apvalku, tam vajadzīga sagatavošana.

Viņš diezgan cieši palūkojās uz Tomu.

Viss, ar ko mēs šeit tirgojamies, ir likumīgs, ar parak­stītiem un notāra apstiprinātiem dokumentiem no privāta zemes īpašnieka. Viņš apklusa. Tieši pēc kā jūs esat šeit ieradies, mister Brodbent? Viņš vairs nesmaidīja.

Tieši pēc tā, ko sacīju. Viss notika tā, kā Toms bija cerējis; viņš bija radījis Bīzonā aizdomas.

Bīzons noliecās un zemā balsī noteica:

Jūs neesat nekāds fosiliju tirgotājs. Viņš vēlreiz pār­laida acis viņa uzvalkam. Kas jūs esat, vai federālais?

Toms papurināja galvu, kautri un vainīgi pasmaidīdams.

Jūs mani atmaskojāt, mister Bīzon. Apsveicu! Jums tais­nība, es neesmu nekāds fosiliju tirgonis. Bet es neesmu arī federālais.

Bīzons turpināja blenzt uz viņu, visa viņa rietumnieciskā draudzība bija izzudusi.

Kas tad jūs esat?

Esmu investīciju baņķieris.

Ko, pie velna, jūs gribat no manis?

Es strādāju mazai un izmeklētai klientu grupai Tālajos Austrumos Singapūrā un Dienvidkorejā. Mēs ieguldām mūsu klientu naudu. Dažreiz mūsu klienti vēlas ekscentris­kus ieguldījumus veco meistaru gleznas, zelta raktuves, sa­cīkšu zirgus, franču vīnus… Toms apklusa un tad piebilda: Dinozaurus.

Iestājās ilgs klusums. Tad Bīzons atkārtoja:

Dinozaurus?

Toms pamāja ar galvu.

Laikam jau es ne visai pārliecinoši tēloju fosiliju tirgoni.

Atgriezās nedaudz no Bīzona draudzīguma kombinā­cijā ar tāda vīrieša skatienu, kurš jūtas apmierināts, ka viņu nevarēja apmuļķot.

Nē, ne pārāk. Pirmkārt, tas smalkais uzvalks. Un tad, tiklīdz jūs paņēmāt rokās to akmens āmuru, es zināju, ka jūs neesat nekāds fosiliju tirgonis. Viņš iesmējās. Tātad, mister Brodbent, kas ir šis jūsu klients un kādu dinozauru viņš meklē?

Vai varam runāt atklāti?

Saprotams.

Viņa vārds ir misters Kims, un viņš ir veiksmīgs uzņē­mējs no Dienvidkorejas.

Šis Struthiomimus ir diezgan labs darījums, un par vie­nu simtu un divdesmit tūkstošiem…

Mans klients nav ieinteresēts grabažās. Toms bija mai­nījis balss toni un cerēja, ka viņa jaunais tēls ass, pašpār­liecināts ieguldījumu baņķieris būs pārliecinošs.

Bīzons zaudēja smaidu.

Tās nav grabažas.

Mans klients vada miljardiem dolāru lielu uzņēmumu industriju Dienvidkorejā. Pēdējā naidīgā pārņemšana, kuru viņš uzsāka, beidzās ar otras puses priekšsēdētāja pašnāvī­bu, gadījumu, kuru misters Kims neuztvēra kā nepatīkamu. Mans klients dzīvo darvinisma pasaulē. Viņš vēlas savai gal­venajai mītnei dinozauru, kurš kalpotu par apgalvojumu tam, kas viņš ir un kā viņš vada uzņēmējdarbību.

Atkal iestājās klusuma brīdis. Tad Bīzons pajautāja:

Un tieši kāds dinozaurs tas varētu būt?

Toms lēnām pasmaidīja.

Kas gan cits kā tikai T.Rex?

Bīzons nervozi iesmējās.

Skaidrs. Jūs, protams, esat informēts, ka pasaulē ir ti­kai trīspadsmit tiranozauru skeleti un katrs no viņiem atro­das muzejā. Pēdējais, kas tika izlikts pārdošanā, aizgāja par astoņiem ar pusi miljoniem. Mēs nerunājam par sīknaudu.

Un esmu arī informēts, ka varētu būt vēl viens vai divi pārdošanā slepus.

Bīzons noklepojās.

Tas ir iespējams.

Un, kas attiecas uz sīknaudu, misters Kims pat neapsvēr­tu ieguldījumu zem desmit miljoniem. Tas vienkārši nav viņa laika vērts.

Bīzons lēnām pārjautāja:

Desmit miljoni?

Tā ir zemākā robeža. Misters Kims pieņem, ka varētu maksāt līdz piecdesmit miljoniem, varbūt pat vairāk. Toms ierunājās klusāk un pieliecās. Jūs sapratīsiet, mister Bīzon, kad es jums teikšu, ka viņu īpaši neinteresē, kā vai kur šis eksemplārs tiktu atrasts. Svarīgi ir tas, lai tas būtu pareizais eksemplārs.

Bīzons aplaizīja lūpas.

Piecdesmit miljoni? Tas nav gluži manā kompetencē.

Tad es atvainojos, ka iztērēju jūsu laiku. Toms pagrie­zās, lai dotos projām.

Nu, pagaidiet nedaudz, mister Brodbent. Es neteicu, ka nevarētu jums palīdzēt.

Toms apstājās.

Es varētu jūs iepazīstināt ar kādu. Ja… nu, ja mans laiks un pūles tiks atalgotas, protams.

Ieguldījumu bankas biznesā, mister Bīzon, visi, kas iesais­tīti darījumā, tiek atalgoti atbilstoši savam ieguldījumam.

Tieši to arī es gribēju dzirdēt. Kas attiecas uz maksu…

Mēs būtu gatavi maksāt jums vienu procentu darījuma noslēgšanas brīdī par iepazīstināšanu ar attiecīgo personu. Apmierinoši?

Tikai īsu mirkli Bīzona uzacis saraucās aprēķinā, un tad viņa apaļajā sejā parādījās viegls smaids.

Man šķiet, ka mēs varētu sadarboties, mister Brodbent. Kā jau teicu, es pazīstu džentlmeni…

Dinozauru mednieku?

Nē, nē, nepavisam. Viņam nepatīk smērēt rokas. Lai­kam jau varētu viņu saukt par dinozauru pārdevēju. Viņš dzīvo netālu, mazā pilsētā pie Tuksonas.

Kādu brīdi abi klusēja.

Nu? jautāja Toms, paaugstinot balsi tieši līdz pareiza­jam nepacietības līmenim. Ko mēs vēl gaidām?