Tiranozauru kanjons

Divpadsmita nodaļa

Madokss noliecās aiz staļļa vērodams. Bērni jāja apkārt pa manēžu, kliedzieniem mijoties ar smiekliem. Viņš jau tur bi­ja kādu stundu, un tikai tagad idiotu jāšanas sacīkstes, vai arī kas tas bija, likās beidzamies. Bērni sāka izklīst, un drīz vien viņi jau palīdzēja noņemt seglus zirgiem un tos izsu­kāt, aizvedot viņus atpakaļ citu pēc cita uz ganībām. Ma­dokss nogaidīja, viņa muskuļi sāpēja, viņš bija viss sasprindzis un vēlējās, kaut būtu atnācis piecos, nevis trijos. Beidzot bērni atvadījās, un mašīnas un busiņi izbrauca ārā no stāv­vietas aiz mājas, mājienu un ardievu klaigu pavadīti.

Viņš paskatījās pulkstenī. Četri. Šķita, ka nav palicis ne­viens, kurš palīdzētu visu sakopt, Sallija bija viena pati. Vi­ņa neizbēgs, kā bija to izdarījusi pagājušo reizi. Viņa bija pa­vadījusi garu dienu un nogurusi. Viņa ies iekšā un atpūtīsies, varbūt ieies vannā.

Ar šo interesanto domu prātā Madokss vēroja pēdējo busiņa šoferi aizbraucam pa ceļu, atstājot aiz sevis smilšu mā­koni. Lēnais mākonis izklīda un pazuda zeltainajā pēcpus­dienas saulē, un viss noklusa. Viņš vēroja, kā Sallija šķērso pagalmu, nesdama rokās pilnu klēpi iemauktu un pavadu. Viņa bija ļoti izskatīga, tērpusies džinsos un baltā blūzē, jāt­nieces zābakiem kājās. Garie, blondie mati plīvoja, viņai ejot. Viņa pienāca pie staļļa, iegāja tajā, un Madokss varēja dzir­dēt, kā viņa kustas, pakar zirglietas un sarunājas ar zirgiem.

Vienu bridi viņa nebija tālāk kā pāris pēdu no viņa nelīdze­nās koka sienas otrā pusē. Bet šis nebija īstais laiks; viņam vajadzēja sagrābt sievieti tieši mājā, kur ierobežotā telpa no­slāpēs jebkādas skaņas, ko viņa izdotu. Lai gan tuvākie kai­miņi bija ceturtdaļjūdzes attālumā, skaņa pārnēsājās, un ne­kad nevarēja zināt, kurš varētu staigāt vai jāt netālu.

Viņš izdzirdēja stalli vēl kādas kustības, zirgu smago el­pošanu un kārpīšanos ar kājām, lāpstas skrapstu, klusu mur­mināšanu. Pēc desmit minūtēm viņa iznāca un iegāja mājā pa pagalma puses durvīm. Madokss caur logu redzēja viņu staigājam pa virtuvi, piepildot pie krāna kannu un uzliekot to uz plīts, iznesot krūzi un kaut ko līdzīgu tējas maisiņu kastītei. Viņa piesēdās pie virtuves galda un gaidot, kad uz­vārīsies ūdens, pāršķirstīja žurnālu. Tēja un tad vanna? Viņš nevarēja būt pārliecināts, un labāk bija negaidīt. Sallija bija tur, kur viņš vēlējās, lai viņa būtu, virtuvē. Tējas gatavoša­na un dzeršana prasīs vismaz piecas minūtes, dodot viņam to iespēju, kuru viņam vajadzēja.

Madokss rīkojās ātri, uzvelkot plastmasas apavus, plast­masas lietusmēteli, matu tīkliņu, dušas cepurīti un zeķi. Viņš pārbaudīja Glock 29, izņēma magazīnas kārbu un iestūma to atpakaļ vietā. Tad viņš atlocīja mājas karti un rūpīgi to izpē­tīja pēdējo reizi. Viņš skaidri zināja, ko vēlas darīt.

Pavirzījies uz staļļa otru pusi, kur Sallija nevarēja viņu sa­redzēt pa virtuves logu, viņš iztaisnojās, aši šķērsoja pagal­mu, iesteidzās pa vārtiem, kas veda uz lieveni, un ātri pie­spiedās pie mājas sienas. Viņš paglūnēja dzīvojamā istabā un, ieraudzījis, ka tā ir tukša Sallija joprojām bija virtuvē -, veikli ievietoja ķīli vietā, kur bija durvju aizšaujamais, izstū­ma ķili otrā pusē un nogrūda uz leju. Durvis atvērās ar ska­ļu klikšķi; viņš pastūma tās vaļā, ielīda iekšā, aizvēra un pie­spiedās pie sienas stūrī, kur gaitenis veda no dzīvojamās istabas uz virtuvi.

Viņš dzirdēja, kā virtuvē nočīkst krēsls.

Kas tur ir?

Viņš nekustējās. Gaitenī bija dzirdami mīksti, uzmanīgi soļi.

Vai tur kāds ir?

Madokss nogaidīja, kontrolēdams savu elpošanu. Viņa ienāks paskatīties, kas tas par troksni. Viņš dzirdēja gaitenī vēl pāris piesardzīgu soļu, kas apstājās, kad viņa acīmredzot vilcinājās pie dzīvojamās istabas stenderes. Viņa bija aiz stūra tik tuvu, ka Madokss varēja dzirdēt, kā viņa elpo.

Hallo! Vai tur kāds ir?

Viņa varētu pagriezties un iet atpakaļ uz virtuvi. Viņa va­rētu doties pie telefona. Bet nebija pārliecināta… Viņa bija dzirdējusi troksni, viņa stāvēja pie durvīm, dzīvojamā ista­ba izskatījās tukša… tas varēja būt jebkas krītošs zars, kas trāpīja pa logu, vai arī putns, kurš ielidojis stiklā. Madokss skaidri zināja, ko viņa domā.

No virtuves puses atskanēja zema svilpošana, kāpjot spalgumā. Tējkanna vārījās.

Pie velna!

Viņa aši apgriezās, un Madokss dzirdēja viņas soļus at­balsojamies gaitenī pa ceļam uz virtuvi.

Madokss noklepojās klusu, bet skaidri, lai viņa atgriez­tos.

Soļi apstājās.

Kas tur ir?

Svilpošana virtuvē kļuva skaļāka.

Pēkšņi viņa ieskrēja atpakaļ dzīvojamā istabā. Madokss izlēca pretī un, sev par milzīgu pārsteigumu, ieraudzīja sie­vietei rokā trīsdesmit astoņu milimetru ieroci. Viņa pagrie­zās, un Madokss metās pie viņas kājām tieši tajā pašā brīdī, kad viņa izšāva. Madokss ar visu spēku norāva viņu uz pa­klāja. Sallija iekliedzās, pavēlās sāņus, blondajiem matiem pajūkot, un viņas ierocis aizkūleņoja pār paklāju, bet dūre paslējās augšup un iebelza Madoksam pa galvu.

Maita ar dzeltenajiem matiem.

Madokss mežonīgi sita pretim, ar kreiso roku pieķerda­mies kaut kam mīkstam, tad uzvēlās Sallijai virsū, piespie­žot viņu pie grīdas. Viņa ieelsās un cīnījās, bet Madokss uz­gūlās viņai ar visu savu svaru un pielika Glock pie auss.

Tu maita! Viņa pirksts gandrīz gandrīz nospieda mēlīti.

Sallija cīnījās, spārdījās un kliedza. Viņš piespieda stin­grāk, guļot Sallijai virsū un saspiežot viņas kājas starp savē­jām. Viņš lika sev saņemties. Jēziņ, viņš bija gandrīz vai no­šāvis šo sievieti, un varbūt viņam vēl nāksies to darīt.

Es tevi nogalināšu, ja man to vajadzēs. Es to izdarīšu.

Viņa turpināja cīkstēties, izdodama nesaprotamas skaņas.

Viņa bija neticami stipra, pārgalvīga.

Es tevi nogalināšu. Neliec man to darīt, bet, tici man, es to izdarīšu, ja tu nerimsies.

Viņš to domāja nopietni, Sallija sadzirdēja to, ka tas ir no­pietni, un rimās. Tiklīdz viņa apklusa, Madokss pastiepa kāju, mēģinādams aizsniegt viņas ieroci, kas gulēja uz paklāja ap­mēram desmit pēdu attālumā.

Nekusties!

Madokss sajuta sievieti zem sevis žagojamies no bailēm. Labi. Viņai vajadzēja baidīties. Viņš bija nonācis tik tuvu, lai viņu nogalinātu, ka to gandrīz sajuta.

Viņš aizķēra ar pēdu ieroci, pievilka to sev klāt, pacēla un iebāza kabatā. Tad iegrūda Glock stobru Sallijai mutē un sacīja:

Mēs to atkal izmēģināsim. Tagad tu zini, ka es tevi no­galināšu. Pamāj ar galvu, ja tu saproti.

Sallija pēkšņi spēcīgi sagrozījās un nikni iespēra viņam pa stilbiem, bet viņa vairs nespēja piecelties, un Madokss izbei­dza viņas cīkstēšanos, asi, sāpīgi saspiezdams ar roku viņas kaklu.

Nepretojies man!

Tomēr cīniņš turpinājās.

Viņš pagrieza stobru tā, ka Sallija sāka rīstīties.

Tas ir ierocis, maita, vai saproti?

Viņa beidza pretoties.

Dari to, ko es lieku, un neviens netiks sāpināts. Pamāj, ja saproti.

Sallija pamāja, un viņš nedaudz atbrīvoja savu tvērienu.

Tu nāksi man līdzi. Jauki un viegli. Bet pirmkārt man būs tev jālūdz kaut ko izdarīt.

Atbildes nebija. Madokss iebāza stobru viņai dziļāk mutē.

Sallija pamāja ar galvu.

Viss viņas ķermenis drebēja.

Tagad es tevi atbrīvošu. Nevienas skaņas. Nekādas kliegšanas. Nekādu pēkšņu kustību. Es tevi ātri vien noga­lināšu, ja tu nedarīsi tieši to, ko tev lieku.

Viņa vēlreiz pamāja un norīstījās.

Vai tu zini, ko es gribu?

Sallija papurināja galvu. Madokss joprojām gulēja viņai virsū, kājas apvijis ap viņējām, turot viņu cieši.

Es gribu piezīmju grāmatiņu. To, kuru tavs vīrs dabūja kanjonā. Vai tā ir mājā?

Sallija atkal papurināja galvu.

Tā ir pie tava vīra?

Sallija neatbildēja.

Tā bija pie viņas vīra. Madokss par to bija pārliecināts.

Tagad klausies manī uzmanīgi, Sallija. Es netaisos spē­lēties. Viens nepareizs solis, viens kliedziens, viens muļķīgs triks un es tevi nogalināšu. Tas ir pavisam vienkārši.

Viņš runāja nopietni, un Sallija to saprata.

Es atbrīvošu tevi un atkāpšos. Tu pieiesi pie telefona automātiskā atbildētāja tur pie galda. Tu ierunāsi tādu zi­ņojumu. Sveiki, šeit Toms un Sallija. Toms ir devies darba darīša­nās, un es negaidīti esmu projām no mājām, tāpēc mēs nevarēsim ar jums uzreiz sazināties. Atvainojiet, es vēlāk visiem piezvanīšu. Atstājiet ziņojumu, paldies! Vai vari to izdarīt normālā balsī?

Sallija neatbildēja.

Viņš pagrozīja stobru.

Mājiens.

Viņš izņēma stobru no mutes, un Sallija noklepojās.

Pasaki to! Es gribu dzirdēt tavu balsi.

Es to izdarīšu.

Viņas balss bija drebelīga. Madokss atlaida viņu, bet ieroci nenolaida, kamēr viņa lēnām piecēlās.

Dari, kā liku. Es pārbaudīšu ziņojumu no sava mobilā telefona, tiklīdz tu beigsi runāt, un, ja nebūs, kā vajag, ja tu esi izdomājusi kaut kādus trikus, ar tevi ir cauri.

Sallija piegāja pie galda ar telefona aparātu, piespieda po­dziņu un ierunāja ziņojumu.

Tava balss ir pavisam nervoza. Izdari to vēlreiz. Da­biski.

Viņa atkārtoja vēlreiz un vēl trešo reizi, līdz Madoksam šķita, ka skan pareizi.

Labi. Tagad mēs iziesim ārā kā divi normāli cilvēki, tu pa priekšu, es piecas pēdas aiz tevis. Tu pat ne uz mirkli ne­aizmirsti, ka man ir ierocis. Mana mašīna ir novietota birz­talā apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā augšup pa ceļu. Vai zini, kur tā atrodas?

Viņa pamāja ar galvu.

Uz turieni mēs iesim.

Pagrūzdams viņu pāri dzīvojamai istabai, Madokss sajuta mitrumu sev pie stilbiem. Viņš pavērās lejup. Plastmasas lie­tusmētelis bija saplēsts, un no bikšu kabatas karājās audu­ma strēmele. Madokss bija pārsteigts, jo neko nebija jutis un joprojām neko nejuta. Viņš pārlaida skatienu paklājam, bet neredzēja nekādus pierādījumus, ka asinis notecējušas uz grī­das. Viņš pasniedzās lejup ar roku, pārbaudīja, pirmo reizi sajūtot sāpes.

Maita! Blondīne bija viņu ievainojusi.

Viņš izveda Salliju ārā no mājas, drīz vien nonākot pie paslēptās mašīnas. Tiklīdz viņi bija birztalas koku aizsegā, viņš izņēma no mugursomas pāris kāju dzelžu un pameta Sallijai.

Uzliec tos!

Viņa noliecās un, kādu bridi neveikli ar tiem rīkojusies, aizcirta tos.

Aizliec rokas aiz muguras.

Viņa paklausīja, un Madokss apgrieza viņu otrādi un uzli­ka ari roku dzelžus. Tad viņš atvēra mašīnas priekšējās dur­vis.

Kāp iekšā!

Sallija ar pūlēm apsēdās un ievilka arī kājas mašīnā.

Madokss attaisīja mugursomu, izņēma hloroforma pudeli un auduma lupatiņu un uzlēja uz tās pamatīgu devu.

Nē! Viņš dzirdēja Salliju iekliedzamies. Nē, nedari to! Viņa pacēla kājas, lai Madoksam iespertu, bet viņai ne­bija pārāk daudz vietas, kur izvērsties, un viņš jau bija pa­virzījies priekšā, piespiežot viņas dzelžos saistītās rokas un piebāžot lupatiņu viņai pie sejas. Sallija cīnījās, kliedza, gro­zoties un spārdot, bet pēc īsa brīža saļima.

Madokss pārliecinājās, ka viņa ieelpojusi kārtīgu devu, un tad ieslīdēja aiz stūres. Sallija gulēja saļimusi uz sēdekļa ne­dabiskā pozā. Madokss pasniedzās, saslēja viņu augšup un atbalstīja pret durvīm, aizbāza spilvenu viņai aiz galvas un aplika apkārt segu, līdz izskatījās, ka viņa ir mierīgi aizmi­gusi.

Viņš attaisīja logu, lai dabūtu ārā no mašīnas hloroforma smaku, tad noņēma zeķi, dušas cepuri, novilka lietusmēteli, saritinot to visu un iebāžot atkritumu maisā.

Iedarbinājis mašīnu, viņš izbrauca no birztalas un devās lejā pa lauku ceļu uz astoņdesmit ceturto šoseju. Nobraucis desmit jūdzes, viņš nogriezās uz neievērojama ceļa, kas ve­da uz Kārsona nacionālo liegumu, uz CAK nometni pie Irb­ju līča.

Sieviete gulēja, atbalstījusies pret durvīm, acis aizvērusi, blondie mati bija izjukuši. Madokss nopētīja viņu. Sasodīts, viņš nodomāja, izskatīga gan īsta skaistule ar medus krā­sas matiem.