Tiranozauru kanjons

Desmita nodaļa

Melodija Krukšanka ar pieaugošu apbrīnu lūkojās uz Vene­ras elementārdaļiņas trīs dimensiju SEM attēlu video ekrā­nā. Tā bija sešdesmit piecus miljonus gadu veca un tomēr izskatījās tik ideāla, it kā būtu radīta tikai vakar. SEM attēls bija daudz skaidrāks nekā jebkurš cits, ko varētu iegūt ar nelielu mikroskopu, un tas parādīja elementārdaļiņu visās detaļās ideāla lode, no kuras stiepās nūjiņa ar šķērskoku galā kā kuģa takelāžas apaļkoks. Šķērskokam abos galos bija sarežģīti veidojumi, tādas kā bārkstis, kaut kas līdzīgs pie­nenes pūkām.

Rentgenstaru difrakcijas analīze apstiprināja viņas aizdo­mas, ka oglekļa lode ir tas, ko dēvēja par "Baka bumbu" dobs oglekļa atomu apvalks, kas sakārtots kā Bakminstera Fulera ģeodēziskais kupols. "Baka bumbas" bija atklātas ti­kai nesen, un dabā tās reti bija atrodamas. Parasti tās bija ļoti mazas, bet šī bija gigantiska. Galvenā tās īpašība bija tā, ka tā bija gandrīz vai neiznīcināma jebkas, kas atradās bum­bas iekšpusē, bija pilnībā noslēgts. Tikai paši spēcīgākie enzīmi, kas uzmanīgi sagatavoti laboratorijas apstākļos, varē­ja atvērt "Baka bumbu".

Tieši to Melodija nupat bija izdarījusi.

Lodes iekšpusē viņa atrada pārsteidzošu minerālu mai­sījumu, ieskaitot neparastas formas plagioklaza laukšpatu, Na05 Ca05 Si3 AlO8 , pārpilnu ar titānu, varu, sudrabu un sār­ma metālu joniem būtībā tas bija keramikas, metālisko ok­sīdu un silikātu maisījums. Caurule, kas ortogonāli stiepās no lodes, izskatījās pēc milzīgas oglekļa nanocaurules ar šķērskoku, kurā piestiprinātas papildu grupas, kas ari sastāv no keramikas savienojumiem un metāliskiem oksīdiem.

Ļoti dīvaini.

Melodija attaisīja siltu Dr Pepper un, atslīgusi krēslā, meditēdama to malkoja. Pēc Korvusa līķa aizvešanas visap­kārt bija valdījis kapa klusums, tas bija dīvaini pat svētdie­nai. Cilvēki turējās tālāk no laboratorijas. Tas Melodijai atkal atgādināja, cik gan maz draugu viņai bija muzejā. Neviens nebija atnācis, lai paraudzītos, kā viņai klājas, neviens nebi­ja uzaicinājis uz pusdienām vai iedzert, lai uzmundrinātu vi­ņu. Daļēji tā bija pašas Melodijas vaina, jo viņa bija izolējusi sevi pagraba laboratorijā kā tāda mūķene. Taču daudz no tā bija ari saistīts ar viņas zemo statusu un neveiksmes au­ru, kas bija viņai pielipusi, viņa bija nožēlojamā aspirante, kas piecus gadus sūtīja visiem darba pieteikumus.

Tas viss drīz mainīsies.

Viņa paskatījās uz dažiem agrākajiem elementārdaļiņas attēliem, kurus bija saglabājusi CD-ROM, meklējot vairāk pierādījumu teorijai, kas viņai bija sākusi izveidoties. Viņa bija ievērojusi, ka Veneras elementārdaļiņas šķiet visvairāk koncentrējušās šūnas kodolā. Izpētot dažus attēlus, kurus vi­ņa agrāk bija sagatavojusi Korvusam, Melodija ievēroja kaut ko ļoti nozīmīgu: daudzas šūnas, kurās parādījās elementār­daļiņas, bija pagarinātas. Ne tikai tas, bet daudzas šķita sa­turam šūnu pārus, kas atradās blakus viens otram. Šie divi novērojumi bija tieši saistīti, un Melodija ātri vien saprata šo saistību. Viņai pārskrēja tirpas. Apbrīnojami, ka viņa to nebija ieraudzījusi jau agrāk. Elementārdaļiņas galvenokārt atradās to šūnu iekšpusē, kurās risinājās mitoze. Vārdu sa­kot, Veneras elementārdaļiņas bija inficējušas dinozaura šūnas un patiesībā veicināja šūnu dalīšanos. Daudzi moder­nie vīrusi darīja to pašu; tā viņi arī galu galā nogalināja sa­vu saimnieku ar vīrusa radītu vēzi.

Tūkstoš deviņi simti divdesmit piektajā gadā paleonto­logs Henrijs Osborns no viņas pašas muzeja bija pirmais, kurš ierosināja, ka masīvās dinozauru izmiršanas cēlonis ir "mel­najai nāvei", mērim līdzīga slimība, kas izplatījās pa visiem kontinentiem. Roberts Bakers savā grāmatā "Dinozauru herēze" bija izvērsis šo teoriju. Viņš prātoja, ka masu izmirša­nu var izskaidrot ar nepiederīgu mikrobu uzliesmojumiem dinozauru vidū. Šie "nepiederīgie" mikrobi bija nākuši Āzi­jas un Ziemeļamerikas savienošanās rezultātā. Kad sugas sa­vienojās, tās izplatīja jaunas baktērijas. Bakera grāmata bija publicēta gandrīz pirms divdesmit gadiem, un, kad arvien populārāka kļuva teorija, ka asteroīda trieciens vainojams masveida izmiršanā, Bakera teorija pamazām bija aizmirsta.

Tagad izskatījās, ka Bakeram tomēr bijusi taisnība. Zinā­mā mērā.

Dinozaurus bija nogalinājis mēris, Melodija prātoja, un vi­ņa pašlaik skatījās uz vainīgo mikrobu. Taču mēri neizraisīja lēnā kontinentu savienošanās. To izraisīja pati sadursme. As­teroīda trieciens bija cēlonis visas pasaules mežu degšanai, tumsai, badam un katastrofiskiem dzīvnieku dabiskās vides zaudējumiem. Aprēķini liecināja, ka zeme bija tumša kā nakts vairākus mēnešus pēc notikuma, gaiss pildīts ar smacējošiem sodrējiem un putekļiem, lietus tik skābs, ka izšķīdināja akme­ņus. Asteroīda trieciens bija radījis ideālus apstākļus masvei­da mēra izplatībai izdzīvojušo vidū apkārt viss bija pilns ar mirušiem un mirstošiem dzīvniekiem, pārējie mira badā, bija apdedzināti, ievainoti, ar iznīcinātām imūnsistēmām. Tādos apstākļos postoša epidēmija būtu ne tikai iespējama… tā būtu neizbēgama. Asteroīds nogalināja vairumu dinozauru, un mē­ris, kas tam sekoja, iznīcināja pārējos.

Viņas teorijā bija vēl viena nianse liela nianse. Melodija vēl nebija izlēmusi, vai šī nianse nav pārāk neprātīga, lai to atklātu rakstā, ja nu tāda ideja būtu piecdesmit negulētu stundu rezultāts. Nianse bija tāda: Veneras elementārdaļiņa neizskatījās kā šīs zemes dzīvības forma. Tā izskatījās, nu, kā no svešas pasaules.

Iespējams, tikai iespējams, ka Veneras elementārdaļiņa bija atceļojusi kopā ar asteroīdu.