Ķeceris

96

LOKVUDS PABLENZA UZ LIELO PULKSTENI, kas bija pie­stiprināts pie sienas paneļa prezidentam aiz muguras. Astoņi no rīta. Saule bija uzlēkusi, visi devās uz darbu, satiksme Beltvejas Iokceļā, kā allaž, vilkās gliemeža gaitā.

Tur viņš atradās vakar - sēdēja savā automašīnā Beltvejas lokceļa sastrēgumā un, ieslēdzis radio pilnā skaļumā, klausījās Stīva Inskīpa rīta raidījumu Nacionālajā sabiedriskajā radio. Šo­dien pasaule bija citāda.

Nacionālās gvardes vienība bija nolaidusies uz Sarkanā galdkalna tieši laikā, četros četrdesmit, apmēram trīs jūdžu at­tālumā no vietas, kur reiz atradās "Izabella". Tomēr misijas plāns bija mainīts. Tā bija nevis uzbrukuma, bet glābšanas ope­rācija, tās mērķis bija no Sarkanā galdkalna evakuēt ievaino­tos un savākt bojāgājušos. Ugunsgrēks bija kļuvis nevaldāms. Bitumena ogļu slāņiem izvagotais galdkalns droši vien gruz­dēs vēl visu nākamo gadsimtu, kamēr kalns būs nolīdzināts līdz ar zemi.

"Izabellas" vairs nebija. Četrdesmit miljardu vērtā iekārta ta­gad bija sagumzītas, degošas drupas, kas izmētātas pa visu gald­kalnu un sprādzienos nosviestas no klints tuksnesī.

Ārkārtas situāciju istabā ienāca prezidents, un visi piecēlās.

- Apsēdieties, - viņš norūca, nometa uz galda papīru žūksnī- ti un pats ieņēma vietu. Divas stundas nosnaudies, viņš bija vēl nelāgākā omā kā iepriekš.

- Vai esam gatavi? - prezidents prašņāja. Viņš nospieda podzi­ņu pie krēsla, un monitorā parādījās gludi skūtā FIB direktora attēls. Iesirmie mad bija nevainojami pieglausd, uzvalks ideālā kārtībā.

- Džek, lūdzu, jaunākās ziņas.

- Tūlīt, prezidenta kungs. Situācija tiek kontrolēta.

Prezidents neticīgi saknieba lūpas.

- Cilvēki no galdkalna ir evakuēti. Ievainotos pašlaik nogādā uz tuvākajām slimnīcām. Diemžēl izskatās, ka visa mūsu ķīlnie­ku glābšanas vienība gājusi bojā notikuma vietā.

- Un zinātnieki? - prezidents tincināja.

- Zinātnieku vienība ir pazudusi.

Prezidents atbalstīja galvu uz rokām.

- Zinātnieki nav atrasti?

- Izgaisuši bez pēdām. Iespējams, daži uzbrukuma laikā ir iz­bēguši cauri vecajām ogļraktuvēm, taču tur viņi, visticamāk, da­būjuši galu sprādzienos, uguni un gruvešos. Izmeklētāji ir vienis­prātis, ka zinātnieki diez vai ir starp dzīvajiem.

Prezidents joprojām sēdēja, noliecis galvu.

- Mums vēl aizvien nav ziņu par to, kas noticis un kālab pār­trūka sakari ar "Izabellu". Iespējams, tam ir kāda saistība ar uz­brukumu - mēs nudien nezinām. Galdkalnā savācām simdem mi­rušo un ķermeņu daļu, daudzi apdeguši līdz nepazīšanai. Turpinām meklēt Raselu Ediju, jukušo sludinātāju, kurš interne- tā sakūdīja cilvēkus traukties uz galdkalnu. Paies nedēļas, var­būt pat mēneši, līdz atradīsim un identificēsim visus bojāgājušos. Pilnīgi pieļauju, ka dažus neatradīsim nekad.

- Un Speitss? - prezidents prašņāja.

- Mēs viņu aizturējām un patlaban nopratinām. Man ziņots, ka viņš ir itin runātīgs. Pie reizes esam aizturējuši ari Bukeru Kro­liju no Keistrltas firmas Crawley and Stratham.

- Lobistu? - prezidents pacēla acis. - Kāda ir viņa saistība?

- Viņš slepus samaksāja Speitsam, lai tas nolasītu sprediķi pret "Izabellu", un pats tikām varētu izspiest vēl lielākas summas no sava klienta - Navahu nācijas padomes.

Prezidents pašūpoja galvu. Viņš bija apstulbis un izbrīnīts.

Prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas vadītājs Geldons sagro­zījās krēslā ar visu savu brango augumu. Zilais uzvalks liecinā­ja, ka tā īpašnieks tajā pārlaidis nakti, un kaklasaite izskatījās tā, it kā ar to būtu novaskots viņa Buick. Arī rugāji bija sakuplojuši. Patiesi atbaidošs radījums, nodomāja Lokvuds. Geldons dzīrās runāt, un visi klātesošie pievērsās viņam kā orākulam.

- Prezidenta kungs, - Geldons bilda. - Mums jāsāk pieslīpēt runas tekstu. Jau šajā pašā brīdī dūmu stabs, kas paceļas virs tuk­sneša, ir skatāms visos Amerikas televizoru ekrānos, un tauta gaida atbildes. Par laimi, Sarkanais galdkalns ir nomaļā vietā, mēs paguvām norobežot gaisa teritoriju un aizšķērsot pieeju vairāku­mam žurnālistu. Tādējādi visnepatīkamākie sīkumi nav nonākuši preses nagos. Mēs vēl arvien varam pārvērst šo sagrāvi vēlētājiem tīkamā runā, kas varētu nodrošināt mums sabiedrības piedošanu.

- Kā? - prezidents taujāja.

- Kādam jākrīt uz zobena, - Lokvuds vienkārši noteica.

Geldons iecietīgi uzsmaidīja Lokvudam.

- Šim stāstam nepieciešams ļaundaris, tas ir tiesa. Taču mums jau divi ir - Speitss un Krolijs. Abi ideāli, kā no bildes. Viens ir liekulīgs, izvirtis TV evaņģēlists, otrs - pieglaimīgs lobists un in­trigu pinējs. Par jukušo Ediju pat nerunājot. Nē, mums šim stās­tam vēl trūkst varoņa.

- Un kurš tad būs varonis? - prezidents jautāja.

- Jūs tas nevarat būt, prezidenta kungs. Sabiedrība tam neno­ticēs. Arī FIB direktors tas nevar būt - visa viņa vienība gājusi bojā. Neder arī Enerģētikas departaments, jo deši šie cilvēki salai­da grīstē "Izabellu". Ari zinātnieki šim nolūkam neder, jo, pēc visa spriežot, viņi gājuši bojā. No politiskajiem funkcionāriem, tādiem kā es vai Rodžers Mortons, ari nav jēgas. Tam neviens neticēs.

Geldona klīstošais skatiens apstājās pie Lokvuda.

- Viens cilvēks agrāk par visiem saskatīja gaidāmo nelaimi. Lokvud, tas bijāt jūs. Ārkārtīgi tālredzīgs, gudrs cilvēks, kurš rī­kojās apņēmīgi un izlēmīgi, pūlēdamies vērst par labu to, ko dkai viņš un prezidents bija pamanījuši. Visi pārējie bija kā aizmiguši - Kongress, FIB, Enerģētikas departaments, es, Rodžers. Visi. Noti­kumiem attīstoties, viņš bija klāt pie ikviena pavērsiena. Mocekļu nāvē bojāgājušo zinātnieku uzticības persona, gudrs un zinošs, jūs šīs situācijas atrisinājumā bijāt neaizvietojams.

- Gordon! - prezidents iesaucās manāmi neticīgā balsī. - Mēs taču uzlaidām gaisā veselu kalnu!

- Toties jūs spīdoši tikāt galā ar sekām! - Geldons iebilda. - Kungi, nelaime ar "Izabellu" nebija viesuļvētras Katrīna sekas, kas vilkās pakaļ nedēļām ilgi. Prezidenta kungs, jūs ar Lokvudu vienas nakts laikā panācāt, ka ļaundarus novāc vai iesloga un katastrofas sekas dek novērstas! Nacionālā gvarde ieņēmusi gald­kalnu…

- Ieņēmusi? - prezidents pārtrauca kampaņas vadītāju. - Gald­kalns izskatās kā Mēness otrā puse…

- Ieņēmusi, - Geldons pārkliedza prezidenta balsi. - Un par to jāpateicas jūsu nelokāmajai, stingrajai vadībai, prezidenta kungs, un atbalstam, ko sniedzis jūsu nenovērtējamais, ārkārtīgi svarīgais, paša izraudzītais, uzticamais padomdevējs zinātnes jautājumos - doktors Stentons Lokvuds.

Geldona acis ieurbās Lokvudā.

- Tāds, kungi, ir mūsu stāsdjums. Liksim to aiz auss. Viņš pie­šķieba galvu - tuklajā kaklā parādījās agrāk neredzētas krokas - un turpināja skatīdes uz Lokvudu.

- Sten, vai šāds uzdevums tev būs pa spēkam?

Lokvuds aptvēra, ka beidzot ir sasniedzis mērķi. Viņš tagad bija savējais.

- Bez šaubām! - viņš attrauca un pasmaidīja.