Ķeceris

36

EJOT UZ NAMIŅU, FORDS IZDZIRDĒJA kādu saucam viņu vārdā un pagriezās. Pāri laukumam tuvojās īsais, kalsnais Hazē­liusa stāvs.

- Iepriekšējā vakara notikumi jums droši vien sagādāja krietni lielus pārdzīvojumus, - direktors ierunājās, pienācis klāt un iedams līdzās.

- Tas nu gan.

- Kādas ir jūsu domas? - Hazēliuss viegli piešķieba galvu un iesāņus palūkojās uz Fordu. Viņa skatiens bija pētošs kā mikroskops.

- Domāju, izvairidamies ziņot uzreiz, jūs esat iespieduši sevi stūri.

- Kas bijis, bijis. Jutos atvieglots, uzzinot, ka Keita jums visu izstāstījusi. Man negribējās jūs mānīt. Ceru, ka apzināties, kāpēc mēs agrāk nerunājam skaidru valodu.

Fords palocīja galvu.

- Es zinu, ka solījāt Keitai paturēt šīs ziņas noslēpumā. - Ha­zēliuss zīmīgi apklusa.

Fords neuzdrošinājās atbildēt. Viņš baidījās, ka vairs nepratīs pienācīgi samelot.

- Vai jums atrastos brīvs brīdis? - Hazēliuss lūdza. - Es gribē­tu jums izrādīt indiāņu celtņu drupas ielejā, kas izraisījušas vi­sai karstas diskusijas. Mums būtu izdevība patērzēt.

Viņi šķērsoja ceļu, pa taciņu gāja cauri papeļu audzei, strauji soļodami pa izžuvušo upītes gultni, kas aizvijās no senās Naka­jas upes. Fords juta, ka ķermenis un maņas pēc mokošās nakts sāk atdzīvoties. Upes gultnes smilšakmens sienas sašaurinājās, līdz mīkstajā akmenī sendienu plūdu iegravētie vijumi un līkumi bija aizskarami ar roku. Pāri krastam debesīs aizslīdēja kalnu ēr­glis, tā spārnu plētums bija tikpat garš, cik Fords. Abi vīrieši ap­stājās un vēroja putnu. Kad tas aizslīdēja pāri malai, Hazēliuss pieskārās Forda plecam un norādīja uz priekšu. Apmēram piec­desmit pēdu augstumā kanjona slīpajā smilšakmens nogāzē, iespiestas nišā, atradās nelielas seno pirmiedzīvotāju anasazi mā­jokļu drupas. Uz tām veda klinds izcirsta sena taka.

- Jaunībā es biju sīks, uzpūtīgs riebeklis, - Hazēliuss neskanī­gā balsī ierunājās. - Es sevi uzskatīju par visgudrāko cilvēku pa­saulē un biju pārliecināts, ka tas mani padara par augstākas pa­kāpes būtni, pārāku par tiem, kas piedzimuši ar parastu saprātu. Es nezināju, kam ticu, un man tas bija vienaldzīgi. Es brāžos cauri dzīvei, pa ceļam vākdams savas vērtības pierādījumus - Nobela prēmiju, Fīldsa medaļu, goda nosaukumus, slavinājumus, nau­das žūkšņus. Es visus apkārtējos uztvēru kā rekvizītus filmā par mani. Un tad es iepazinos ar Astrīdu.

Vīrietis apklusa. Abi nonāca pie senās taciņas, kas, iecirsta klintī, vijās augšup.

- Astrīda bija vienīgais cilvēks, kuru es no sirds mīlēju. Viņa piespieda mani paskatīties uz sevi no malas. Bet tad viņa nomi­ra. Jauna un dzīvespriecīga sieviete aizgāja no dzīves pēkšņi, ma­nās rokās. Pēc viņas nāves man likās, ka visa pasaule sabrukusi.

Viņš apstājās.

- Grūti to izstāstīt cilvēkam, kurš nav pats to piedzīvojis.

- Es esmu to piedzīvojis, - Fords attrauca, pirms paguva ap­ķerties. Sirdi atkal sažņaudza baismīgais tukšais saltums, atgā­dinot par zaudēto.

Hazēliuss atspiedās ar roku pret smilšakmeni.

- Jūs esat zaudējis sievu?

Fords pamāja. Viņš nesaprata, kāpēc apspriež to ar Hazēliu­su, ja pat ar savu psihoterapeitu par to nebija gribējis runāt.

- Kā jūs to pārdzīvojāt?

- Nekā. Es aizbēgu uz klosteri.

Hazēliuss pievirzījās tuvāk.

- Vai esat reliģiozs cilvēks?

- Es… nezinu. Viņas nāve satricināja manu ticību. Man bija jā­atrod… pamats zem kājām. Jāsaprot, kam ticu.

-Un?

- Jo vairāk pulējos, jo mazāk pārliecināts kļuvu. Taču es prie­cājos, ka spēju aptvert - es nekad nebūšu pilnībā pārliecināts. Es nebiju piedzimis ar akmenscietu ticību.

- Iespējams, neviens racionāli domājošs, saprātīgs cilvēks ne­var būt pilnīgi pārliecināts par ticību sevī. - Hazēliuss gudroja. - Manā gadījumā - par ticības trūkumu. Kazi, Edija Dievs tiešām ir debesīs - atriebīga, sadistiska būtne, kas nodarbojas ar genocī­du un ir gatava sadedzināt katru, kas tai netic.

- Kā jūs pārdzīvojāt sievas nāvi? - Fords jautāja.

- Es nolēmu kaut ko sniegt pasaulei. Būdams fiziķis, es radīju projektu "Izabella". Mana sieva mēdza daudzināt: "Ja visgudrā­kais cilvēks pasaulē nevar izprātot, kā mēs esam šeit nonākuši, kurš tad to var?" Ar "Izabellu" es mēģinu rast atbildi uz šo jautā­jumu un daudziem citiem. Tas ir mans ticības apliecinājums.

Uz akmens sienas saules apspīdētā nelielā laukumiņā bija pieķēries ķirzakas mazulis. Debesīs joprojām riņķoja kalnu ērglis, un tā spalgie ķērcieni atbalsojās klintis.

- Vaimen, - Hazēliuss turpināja, - ja ziņas par šo uzlaušanu nāks atklātībā, projekts būs iznīcināts, mūsu karjeras būs paga­lam un Amerikas zinātne tiks atsviesta veselu paaudzi atpakaļ. Jūs taču to apzināties, vai ne?

Fords neatbildēja.

- Es jūs no sirds lūdzu - nestāstiet nevienam par šo neveik­smi, līdz mums rodas iespēja to izlabot. Citādi tas iznīcinās mūs visus, arī Keitu.

Fords veltīja viņam ašu skatienu.

- Jā, es manu, ka starp jums kaut kas ir, - Hazēliuss atzina. -Jūsu vidū valda labas attiecības. Pat svētas, ja atļauts tā izteikties.

Kaut tas būtu tiesa, Fords nodomāja.

- Es jūs lūdzu - atvēliet mums četrdesmit astoņas stundas, kuru laikā mēs mēģināsim atrisināt šo problēmu un izglābt projektu.

Fords prātoja, vai uzstājīgais vīriņš zina vai nojauš viņa īsto uzdevumu. Pēc visa spriežot, viņš ir uzminējis.

- Četrdesmit astoņas stundas, - Hazēliuss klusi atkārtoja.

- Lai notiek, - Fords bija ar mieru.

- Paldies, - Hazēliuss pateicās, viņa balss bija aizsmakusi no emociju pārpilnības. - Tagad kāpsim augšā.

Fords novietoja plaukstas uz pakāpieniem un nesteidzīgi se­koja Hazēliusam augšup pa bīstamo taku. Laika zobs bija izgrau­zis un atmaidzinājis pakāpienus; pirkstiem un pēdām bija grūd rast atbalsta punktu.

Nonākuši pie nelielajām drupām, viņi atvilka elpu uz dzegas durvju ailas priekšā.

- Lūk! - Hazēliuss norādīja uz vietu, kur apmetnes senais iemīt­nieks bija izlīdzinājis ārējo dubļu slāni uz akmens sienas. Lielākā daļa apmetuma bija izdzisusi, taču pie koka palodas izkaltušajos dubļos vēl bija saskatāmi plaukstu nospiedumi un svītras.

- Labāk ieskatoties, pirkstu nospiedumos var saredzēt līniju lokus un cilpas, - norādīja Hazēliuss. - Tie ir tūkstoš gadu veci, un tas ir viss, kas no šā cilvēka saglabājies.

Viņš nostājās ar seju pret zilo apvārsni.

- Un tāpat ir ar nāvi. Pēkšņi vienā dienā pazūd pilnīgi viss. At­miņas, cerības, sapņi, mājas, mīlestības, īpašumi, nauda. Ģimene un draugi notrauš pa asarai, notur ceremoniju un aiziet savās dzī­vēs. Mēs pārvēršamies par dažām izbalējušām fotogrāfijām albu­mā. Tad nomirst tie, kuri mūs mīlējuši, tad aiziet tie, kuri mīlējuši viņus, un drīz izgaist pat atmiņas par mums. Jūs noteikd esat pa­manījis antikvariātos tos vecos fotoalbumus, kuros redzami cilvēki deviņpadsmitā gadsimta apģērbos - vīrieši, sievietes, bērni. Neviens vairs nezina, kas viņi ir. Tie tāpat kā cilvēks, kas atstāja šo rokas nospiedumu, ir miruši un visu aizmirsd. Un kāda tam jēga?

- Diemžēl uz to es atbildēt nevaru, - Fords atteica.

Lai arī rīts sāka iesilt, Fordam, kāpjot lejup, pār muguru pār­skrēja salti šermuļi - tik ļoti viņu bija satricinājušas domas par paša mirstīgumu.