Ķeceris

1

JŪLIJS KENS DOLBIJS STĀVĒJA PIE SAVAS DARBSTACIJAS, viņa gludie pirksti raiti slīdēja pār "Izabellas" vadības paneli. Viņš vil­cinājās, izbaudīja šo mirkli, tad atvēra kādu paneļa kastīti un pa­vilka nelielu sviru.

Nekāds troksnītis, pat klusa sīkoņa neliecināja par to, ka nu­pat ieslēgts visdārgākais zinātniskais aparāts pasaulē. Vienīgi div­simt jūdžu attālajā Lasvegasā gaisma tik tikko jaušami kļuva blā­vāka.

Kamēr "Izabella" iesila, Dolbijs juta grīdu viegli ievibrējamies. Viņš šo iekārtu uztvēra kā sievieti un dažreiz, ļaudams vaļu fan­tāzijai, to skatīja acu priekšā - slaidu gara auguma sievieti ar muskuļotu muguru, tumšu kā tuksneša nakts, sviedru lāsītēm klā­tu. "Izabella". Viņš par savām iedomām nevienam nebija stāstījis tas varēja vienīgi izraisīt kolēģu zobgalības. Pārējiem šā projekta zinātniekiem "Izabella" bija priekšmets, nedzīva mašīna, kas ra­dīta noteiktam mērķim. Turpretī Dolbijs paša radītajai aparatūrai allaž cieši pieķērās jau no brīža, kad desmit gadu vecumā no kon­struktora detaļām uzmeistaroja savu pirmo radioaparātu. "Freds".

Tā viņš to nosauca. Iedomājoties par "Fredu", viņš iztēlojās druk­nu, rudmatainu balto vīrieti. Pirmais viņa radītais dators bija "Be­tija" - viņa iedomās darbīga, prasmīga sekretāre. Dolbijs nevarē­ja izskaidrot, kāpēc katrs viņa radītais aparāts ieguva tādu vai citādu personību. Tā vienkārši notika.

Tagad šis visjaudīgākais daļiņu paātrinātājs pasaulē… "Iza­bella".

- Kā izskatās? - taujāja projekta vadītājs Hazēliuss, pienāk­dams klāt un saudzīgi uzlikdams roku uz pleca.

- Murrā kā kaķēns, - Dolbijs attrauca.

- Tas ir labi. - Hazēliuss iztaisnojās un uzrunāja vienību: - Klausieties visi! Man jums ir kas sakāms.

Iestājās klusums. Projektā nodarbinātie, kas atradās pie savām darbstacijām, atlieca muguras un klausījās. Hazēliuss pārgāja pāri šaurajai telpai un nostājās pie vislielākā plazmas ekrāna. Slaiks, maza auguma, labi kopts un rosīgs ka krātiņā iesprostota ūdele, viņš brīdi staigāja gar ekrānu un tad ar platu, žilbinošu smaidu pagriezās pret padotajiem. Dolbijs nevarēja vien beigt ap­brīnot šā cilvēka izstaroto harismu.

- Mani dārgie draugi, - viņš sāka, pārlaizdams grupiņai tir- kīzzilo acu skatienu. - Ir tūkstoš četri simti deviņdesmit otrais gads. Mēs atrodamies "Santa Maria" priekšgalā un ar skatienu urbjamies apvārsnī. Pēc neilga brīža mūsu acīm pavērsies Jaunās pasaules krasti. Šodien mēs šķērsosim šo nezināmu apvārsni un izkāpsim mūsu pašu Jaunās pasaules krastos.

Viņš iebāza roku dārgajā Chapman somā, ko allaž nēsāja līdzi, izņēma Veuve Cliccļuot pudeli, acīm mirdzot, pacēla to gaisā kā tro­feju un ar blīkšķi nolika uz galda.

- To atkorķēsim mazliet vēlāk, kad spersim kāju uz sauszemes. Šovakar "Izabella" sāks darboties ar pilnu jaudu.

Paziņojumam sekoja klusums. Visbeidzot ierunājās Keita Mersera, projekta vadītāja asistente:

- Vai tad nebija plānots trīs reizes palaist uz deviņdesmit pie­cu procentu jaudu?

Hazēliuss smaidīdams pagriezās pret sievieti. - Man trūkst pacietības. Tev ne?

Mersera atglauda spīdīgos, tumšos matus. - Ja nu uzduramies nezināmai rezonansei vai izraisām miniatūru melno caurumu?

- Tavi aprēķini liecina, ka šāda iespējamība ir viena no kvad- riljona.

- Mani aprēķini var būt kļūdaini.

- Tie nekad nav bijuši kļūdaini, - Hazēliuss pasmaidīja un pie­vērsās Dolbijam. - Kā jums liekas - vai iekārta ir gatava?

- Sasodīts, zināms, ka ir!

Hazēliuss paplēta rokas. - Nu tad?

Visi lūkojās cits citā. Vai riskēt? Visbeidzot klusēšanu pārtrau­ca krievu programmētājs Volkonskis, uzsaukdams:

- Jā, laižam vaļā!

Viņš uzsita pārsteigtajam Hazēliusam pa pacelto plaukstu, un visi sāka pliķēt cits citam pa muguru, spiest rokas un apskauties gluži kā basketbolisti pirms mača.