Ķeceris

45

KENS DOLBIJS IESKATĪJĀS PULKSTENĪ. Seši vakarā. Viņš uz­grieza muguru ekrānam un pārbaudīja šaubīgā magnēta tempe­ratūru. Tas turējās godam, temperatūra bija normas robežās. Viņš pāris reižu noklikšķināja peles tausdņu, izskatīdams dažas "Iza­bellas" programmatūras vadības lappuses. Viss šķita normāli, darbojās nevainojami, jauda - astoņdesmit procentu.

Pilnīgi piemērota nakts "Izabellas" palaišanai. Lai arī iekār­ta patērēja lielu tiesu RM-West elektrotīkla jaudas savām vaja­dzībām, pat vismazākie traucējumi - zibens spēriens, sabojājies transformators, sakrituši elektrības pārvades vadi - varēja izrai­sīt nelaimju lavīnu. Taču dienvidrietumos vakars bija rāms, kon­dicionētāji izslēgti, nebija gaidāms negaiss, un arī vējš pavisam neliels.

Dolbijam radās nojauta, ka šonakt izdosies atrisināt šos sarež­ģījumus. Šonakt "Izabella" parādīs visu, ko spēj.

- Ken, palielini jaudu līdz astoņdesmit pieciem procentiem, - pavēlēja Hazēliuss, kurš sēdēja ādas krēslā komandtiltiņa vidū.

Dolbijs pameta skatienu uz Sentvinsentu, kurš uzraudzīja jau­das plūsmu. Rūķītim līdzīgais vīriņš pavicināja uz augšu pacel­tu īkšķi un piemiedza aci.

-Skaidra bilde.

Uztveres pašā dziļākajā nostūri viņš juta tikko jaušamu vibrā­ciju, kas liecināja par neaptveramo jaudas plūsmu. Abi kūļi, pro­tonu un antiprotonu, kas riņķoja pretējos virzienos neiedomāja­mā ātrumā, vēl nebija savirzīti viens otram blakus. Tas notiks bridi, kad "Izabella" darbosies ar deviņdesmit procentu jaudu. Pēc tam kad abi saskarsies, būs vajadzīgs krietni vairāk jaudas, kriet­ni vairāk laika un neizmērojami ilgas stundas regulēšanas dar­ba, lai palielinātu sistēmas jaudu līdz simts procentiem.

Jaudas mērītāji līgani pacēlās līdz astoņdesmit piecu procen­tu atzīmei.

- Jauka naksniņa darbam, - Sentvinsents atzīmēja.

Dolbijs pamāja. Viņš bija priecīgs, ka jaudas plūsmu uzrauga Sentvinsents - kluss, patīkams večuks. Sentvinsents runāja reti, taču jaudas plūsmu pārraudzīja kā diriģents simfonisko orķestri - precīzi un ārkārdgi smalki. Un teju bez piepūles.

- Astoņdesmit pieci procenti, - Dolbijs paziņoja.

- Alan? - vaicāja Hazēliuss. - Kā serveri?

- Šeit viss kārtībā.

Hazēliuss jau kādu piecdesmito reizi apstaigāja telpu, izpraš­ņādams katru darbinieku. Pagaidām viss ritēja kā pēc grāmatas.

Dolbijs pārskatīja sistēmas. Viss darbojās saskaņā ar normu. Vienīgais bojājums varēja būt pārāk siltais magnēts, taču "pārāk silts" nozīmēja, ka tas bija dkai apmēram par trim simtdaļām grā­da siltāks, nekā tam jābūt.

"Izabella" darbojās ar astoņdesmit piecu procentu jaudu, Reja Čena viegli pieregulēja kūļus. Dīki raudzīdamies apkārt, Dolbijs iegrima apcerē par Hazēliusa savākto komandu. Piemēram, Edel­šteins. Dolbijam bija aizdomas, ka tas vīrs ir vēl gudrāks par Ha­zēliusu, taču vienlaikus arī visai īpatnējs. Edelšteins bija maķenīt baiss, it kā viņa smadzenes būtu pa pusei citplanēdešu veidojums. Un vēl tā apsēstība ar klaburčūskām! Johaidī, nudien ērmīgs va­ļasprieks. Tad Korkorana, kas izskatījās pēc Derilas Hannas. Viņa gan nebija Dolbija tips, pārāk gara un ar asu mēli. Pārlieku smuka un gaišmataina, lai būtu gudra - desa, tāda viņa neapšaubāmi bija… Šeit sapulcināti lieliski speciālisti, pat robots Cečīni, kurš šķita gatavs jebkurā brīdī aiziet pa pieskari. Te neiederējās vienī­gi Iness. Viņš bija dedzīgs, apņēmīgs zellis, kas centās, kā spēja, taču viņa spēju spuldzīte nevarēja apgaismot vairāk par biezi ap­dzīvotās istabas vidu. Kā Hazēliuss var uztvert nopietni šo cilvē­ku un viņa vadītās sarunu sesijas? Vai Hazēliuss vienkārši pa­kļāvās Enerģētikas departamenta nolikumam? Vai visi psihologi bija tādi kā Iness un vērpa savas sīkmanīgās teorijas bez niecīgā­ko empīrisko pierādījumu drusciņas? Šis cilvēks redzēja visu un nesaprata neko. Dolbijam Iness atgādināja kravas mašīnas šofe­ri, ar kuru viņa māte draudzējās pēc tēva nāves - lai arī citādi sakarīgs puisis, viņš bija visādu viegli sagremojamu psiholoģijas gudrību pārpilns un ar saviem nebeidzamajiem padomiem, kas aizgūti no jaunākā pašpalīdzības bestsellera, spēja īsā laikā no­riebties.

Vēl te bija Reja Čena. Gudra pēc velna, taču nekādi to neizrā­dīja. Kāds bija stāstījis, ka viņa bērnībā labi braukusi ar skrituļ- dēli. Sieviete izskatījās pēc Bērklijas universitātes brīvās mīlestī­bas piekritējas, viņa bija jautra, nepiespiesta, vienkārša. Bet vai tiešām viņa bija vienkārša? Ar aziātiem nekad neko nevarēja zi­nāt. Lai nu kā, Dolbijs neatteiktos ar viņu aiziet uz kādu randi­ņu. Viņš paskatījās uz sievied, kas bija noliekusies, melnajiem ma­tiem kā ūdenskritumam plūstot pār pleciem, un spraigi lūkojās konsolē, un iztēlojās viņu kailu…

Pārdomās ielauzās Hazēliusa balss:

- Ken, esam gatavi pacelt līdz deviņdesmit.

- Labs ir.

- Alan? Kad būsim nostabilizējušies pie deviņdesmit, tev būs visi reizē jāpārslēdz IBM p5 595 serveri, kas jau savienod vienā sistēmā.

Edelšteins pamāja.

Dolbijs pagrūda sviras un vēroja "Izabellu" reaģējam. Tas bija īstais brīdis. Tieši šonakt. Viss viņa dzīvē bija vedis tieši uz šo mirkli. Viņš juta spēcīgo vibrāciju, kas pieņēmās spēkā, jaudai pa­stiprinoties. It kā viss kalns būtu enerģijas pārpilns. Tas murrāja kā Bentley automašīna. Ak kungs, kā viņš mīlēja šo iekārtu. Savu iekārtu.