Ķeceris

98

PĒC MALTĪTES FORDS AR KEITU sēdēja papeles ēnā aplo­ku tālākajā malā un vēroja zirgus ganāmies nomaļākajās ganī­bās. Upītes ūdeņi laiski vēlās pa akmeņaino gultni. Saule bija noslīdējusi zemu. Dienvidu pusē joprojām varēja redzēt dūmu kūlīti slejamies no Sarkanā galdkalna. Melnais stabs izplūda, veidodams brūnu, platu pārsegu, kas pletās pa visu pamali.

Abi sēdēja, ilgi nebilzdami ne vārda. Tās bija viņu pirmais di­vatā pavadītais laiks.

Fords aplika sievietei roku ap pleciem.

- Kā jūties?

Keita neatbildēja, tikai pašūpoja galvu un ar lakatiņu izslau­cīja acis. Vēl ilgi viņi klusēdami sēdēja ēnā. Sanēja bites, laizda­mās uz stropiem, kas bija uzstādīti lauka malā. Pārējie zinātnieki mājiņā klausījās radio, kas nepārtraukti raidīja ziņas no katastro­fas vietas. Rāmajā gaisā virmoja diktora tikko dzirdamā smalkā, metāliskā balss.

- Mēs esam visvairāk aprunātie mirušie visā Amerikā, - Fords ieteicās. - Iespējams, vajadzēja padoties Nacionālajai gvardei.

- Tu labi zini, ka tai nevar uzticēties, - Keita attrauca. - Kad nonāksim Flagstafā, viņi uzzinās patiesību - tāpat kā pārējā Amerika.

Viņa pacēla galvu, notrausa asaras un, iebāzusi roku kabatā, izņēma notraipītu datora izdruku.

- Tad, kad mēs šo parādīsim pasaulei.

Fords izbrīnīts aplūkoja lapu.

- Kā tu to dabūji?

- To man iedeva Gregorijs, kad apskāva mani. - Sieviete atlo­cīja lapu un izgludināja uz ceļgala. - Dieva vārdu izdruka.

Fords nezināja, kā sākt skaidrojumu, lai gan bija vairākkārt to pārlicis prātā. Tā vietā viņš pajautāja:

- Ko tu grasies ar to iesākt?

- Mums tas jāizplata. Jāizstāsta viss, kas notika. Pasaulei tas ir jāzina. Vaimen, Flagstafā mēs sarīkosim preses konferenci. Nāk­sim klajā ar paziņojumu. Radio vēsta, ka mēs tiekam uzskadti par mirušiem. Patlaban visas pasaules uzmanība pievērsta notiku­miem Sarkanajā galdkalnā. Padomā, kādu iespaidu tas var atstāt.

Viņas skaistajā, taču tik izvārgušajā un izmocītajā sejā nekad agrāk nebija kūsājusi tāda dzīvība.

- Paziņojumu? Par ko?

Keita paskatījās tā, it kā viņš būtu zaudējis prātu.

- Par to, kas notika. Par zinātnisko atklājumu, par to, kā dka atklāts… - sieviete sastomījās tikai acumirkli, līdz noteikti un ap­ņēmīgi izrunāja šo vārdu, - …Dievs.

Fords norija siekalas.

- Keita?

-Jā?

- Tev butu kaut kas jazina. Pirms tu… sper šo soli.

- Un tas būtu?

- Tas bija… - Viņš apklusa. Kā lai to izstāsta?

-Kas?

Fords vilcinājās.

- Tu taču esi kopā ar mums, vai ne? - Keita taujāja.

Fords prātoja, vai spēs jelkad pastāsdt viņai padesību. Taču bija jāmēģina. Citādi viņš to sev nekad nepiedos. Vai varbūt to­mēr? Fords raudzījās Keitas sejā, kas staroja ticībā un pārliecībā.

Viņa bija apmaldījusies un tagad atkal atradusi sevi. Tomēr Fords nevarēja aiziet, nepastāsdjis to, ko zināja.

- Tā bija krāpšana, - viņš izgrūda.

Sieviete samiedza acis.

- Kā, lūdzu?

- To visu sarīkoja Hazēliuss. Viņš bija iecerējis iedibināt jau­nu reliģiju, kaut ko līdzīgu scientoloģijai.

Keita pakratīja galvu.

- Vaimen, tu laikam nekad nemainīsies, vai ne?

Fords mēģināja saņemt Keitas roku, taču sieviete to spēji at­rāva.

- Neticu savām ausīm! Ko tu centies panākt? - viņa pēkšņi iekaisa. - Nudien neticu!

- Keita, Hazēliuss man izstāsdja. Viņš pats atzinās. Ogļraktu- vēs. Tā bija blēdība.

Viņa šūpoja galvu.

- Tu darīji visu, lai izjauktu mūsu darbu, lai to diskreditētu. Bet es padešām nebiju domājusi, ka nolaidīsies dk zemu, līdz tik nekrietniem meliem.

- Keita…

Viņa piecēlās.

- Nekas nesanāks, Vaimen. Es apzinos, ka tu nespēj pieņemt notikušo. Tu nevari atteikties no savas kristīgās dcības. Tomēr tu runā muļķības. Ja Gregorijs to visu ievārījis, viņš nebūtu to atzi­nis nevienam, vismazāk jau tev.

- Viņš tobrīd domāja, ka mēs abi aiziesim bojā.

- Nē, Vaimen, tu runā galīgas blēņas.

Fords lūkojās draudzenē. Viņas acis kvēloja dedzīga ticība. Viņš nepiespiedis Keitu mainīt domas.

Viņa turpināja runāt:

- Vai atceries viņa pēdējos mirkļus? Vai atminies viņa teikto, viņa beidzamos vārdus? Tie ir iededzināti manā atmiņā. Visums nekad neaizmirst. Vai tu domā, ka krāpniekam tas būtu pa spēkam? Nē, Vaimen. Viņš gāja bojā kā ticīgais. To nevar notēlot. Viņš stā­vēja, liesmu apņemts. Pat degdams ugunis, ar sadragātu kāju, viņš stāvēja taisni. Viņš ne brīdi neliecās, ne bridi nesaguma, ne brīdi nemitējās smaidīt, pat neaizvēra acis. Tik spēcīga bija viņa ticība. Bet tu apgalvo, ka tā bija krāpšana.

Fords neteica ne vārda. Viņš nepierunās sievieti pārdomāt, un, iespējams, tas nemaz nebija vajadzīgs. Viņas dzīve bijusi grūta, zaudējumu pilna. Pārliecināt Keitu, ka Hazēliuss bijis krāpnieks, būtu tas pats, kas sagraut viņas būdbu. Pilnīgi var būt, ka vairā­kumam izplatīto reliģiju bija nepieciešams zināms daudzums krāpšanas. Galu galā reliģija balstās uz ticību, nevis uz faktiem. Tā ir garīgās uzticības spēle.

Fords vērās sievietē ar teju neremdināmām skumjām. Hazēli­usam bija taisnība - to neviens un nekas nevarēs apturēt, ne Fords, ne Volkonskis. Neviens. Le jeux sontfaites. Kauliņi ir mesd. Tagad Fords saprata, kāpēc Hazēliuss bija tik mierīgi viņam visu izstāstījis. Zinātnieks bija pārliecināts - pat ja Fords paliks dzīvs, viņam neizdosies darīt galu šai neapturamajai straumei. Tāpēc viņš šķīrās no dzīves ar tik pārsteidzošu cieņu un sdngrību. Tas bija pēdējais drāmas cēliens, un Hazēliuss bija nelokāmi apņē­mies notēlot to labi.

Viņš bija aizgājis kā īstens ticīgais.

- Vaimen, - Keita pārtrauca viņa pārdomas, - ja tu jebkad esi mani mīlējis, tici un pievienojies mums! Ar kristietību ir cauri. - Viņa pasniedza salocīto izdruku. - Kā tu vari tam neticēt, zinot to, ko mēs esam pārdzīvojuši?

Fords papurināja galvu, nerazdams atbildi. Šāda kaislība iesvēla viņā skaudību. Cik brīnišķīgi būt tādas ticības pārņem­tam!

Keita nometa papīru un saņēma Forda rokas.

- Mēs varam to paveikt kopā. Atstāj pagātni aiz muguras. Sāc jaunu dzīvi kopā ar mani!

Fords nokāra galvu.

- Nevaru, - viņš klusi bilda.

- Tu vari pamēģināt tam ticēt. Ar laiku tu redzēsi gaismu. Ne­pamet mūs. Nepamet mani.

- Kādu laiku tas būtu brīnišķīgi - būt kopā ar tevi. Taču ilgi tas nevilktos.

- Mēs kalnā pieredzējām Dieva rokas iejaukšanos. Es to zinu.

- Nē, es nevaru… Es nevaru sadzīvot ar to, kam neticu.

- Tad vismaz uzdcies man. Tu saciji, ka mīli mani un paliksi kopā ar mani. Tu solīji.

- Dažreiz ar mīlesdbu vien nepiedek - vismaz tam, ko iecerēts paveikt. Es nu došos. Pasveicini pārējos.

- Neaizej! - Keitai pāri vaigiem ritēja asaras. Fords pieliecās un maigi noskūpsdja viņu uz pieres.

- Ardievu, Keita, - viņš teica. - Un… lai Dievs tevi svētī!