Ķeceris

93

FORDS RAUDZĪJĀS REVOLVERA stobrā, mirdzošajā tērauda acī. Pār lūpām neviļus pārspruka grēksūdzes vārdi. Viņš pārme­ta krustus un čukstus atkārtoja:

- Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā…

- Lai slavēts Dievs! - klusumu pāršķēla ducīga balss.

Visi pagriezās. No tumsas iznira navahu indiānis briežādas kreklā, ap galvu viņam bija apsiets lakatiņš. Viņš veda vairākus zirgus un otrā rokā virs galvas vēzēja pistoli.

- Lai slavēts Dievs un Jēzus!

Indiānis sāka spiesties cauri pūlim, kas pašķīra viņam ceļu.

Fords pazina Villiju Besend.

Edijs vēl arvien turēja pistoli, pavērsis to pret Fordu.

- Lai slavēts Dievs un Jēzus! - Besenti atkal sauca, vezdams zirgus deši abiem klāt un piespiezdams dievlūdzējus, kas bija no­metušies ceļos, pavirzīties sāņus. - Lai slavēts labais Kungs! Āmen, brāl!

- Lai slavēts Dievs! - pūlī stāvošie nedomādami atsaucās. - Lai slavēts Jēzus!

- Mans draugs iekš Kristus! - ierunājās Douks, celdamies kā­jās. - Kas tu būtu?

- Lai slavēts Jēzus! - Villijs atkārtoja. - Mēs esam brāļi iekš Kristus. Nākam jums piebiedroties.

Uzbudinātie zirgi, acis bolīdami, slējās pakaļkājās, cilvēki sa­trūkās un atvirzījās nostāk. Aiz pēdējā zirga iesārtajā gaisā pavī­dēja vēl viens indiānis. Tas jāja uz zirga un dzina lopiņus no mu­guras. Fords ieraudzīja, ka tas ir šamanis Nelsons Bigejs.

Besend apstādināja nemierīgos zirgus deši pie zinātnieku gru­piņas. Dzīvnieki stumdīja cits citu, bolīja acis, mētāja galvas un gandrīz nebija valdāmi.

Pūlis nervozi atkāpās.

- Kāpēc jūs atvedāt šurp zirgus? - Edijs aizkaitināts uzsauca.

- Mēs gribam jums piebiedrodes! - Besend pavērtu muti muļ­ķīgi paglūnēja uz mācītāju un tad it kā nejauši izmeta no rokām pavadu. Zirgs, kurš gāja priekšgalā, mēģināja kāpties atpakaļ, bet Besenti to apturēja, strauji uzkāpdams uz pavadas.

- Ak tu kuņasbēr's! - indiānis iebrēcās un pieliecās, lai pacel­tu pavadu. Tajā mirklī indiānis klusi, gandrīz nedzirdami uzru­nāja zinātniekus:

- Kad došu zīmi, Ieciet zirgos, un tinam prom!

Laukumiņā pie Edija un Forda iznāca Douks.

- Tā, vecīt, fiksi pastāsti, kas tu esi un ko tu nupat teici gūstekņiem.

- Tu tak dzirdēji, draugs! - Besenti spalgā balstiņā iekaucās. - Es esmu draugs iekš Kristus. Iedomājos, ka jums varbūt savaja- gas zirgus.

- Stulbeni, tu traucē mūsu svarīgās darīšanas. Ved prom zir­gus!

- Labi jau, labi, piedošanu. Es tik gribēju palīdzēt. - Besend pagriezās. - Rāmāk, zirdziņi! - viņš sauca, mežonīgi vicināda­mies ar rokām. - Nomierinās! Ei! Mieru!

Viņa klaigāšana zirgus drīzāk satracināja vēl vairāk. Besend saķēra tos aiz apaušiem un mēģināja vest ārā no apļa, taču izrā­dījās, ka viņš gandrīz vai neprot apieties ar dzīvniekiem. Zirgi nepaklausīja, indiānis tiem par biedinājumu savicināja laso rituli, un dzīvnieki pēkšņi strauji pagriezās, atspiežot Douku un Ediju atpakaļ un nogriežot abus no zinātnieku pulciņa. Kāds zirgs saslējās pakaļkājās.

- Ved zirgus prom! - Douks iekliedzās, pūloties izspraukties gar dzīvniekiem.

- Lai slavēts Jēzus un svētie! - Besenti atkal pavēzēja pistoli virs galvas un sauca: - Aiziet!

Fords paķēra Keitu un uzsvieda to kādam salnam zirgam mu­gurā, Besenti uzmeta Čenu uz plankumaina indiāņu ponija un uzvilka Cečīni sev aiz muguras, nosēdinādams uz brieža ādas. Korkorana un Sentvinsents uzrāpās uz vēl viena zirga. Iness uz­kāpa uz sarķa, un nebija pagājušas ne desmit sekundes, kad visi zinātnieki jau bija kāda zirga vai ponija mugurā.

- Apturēt! - pūloties izspraukties cauri ņudzošajam pūlim, Douks kliedza. Viņš sataustīja šauteni, kas karājās viņam uz mu­guras, un izrāva to no maksts.

Edijs jau bija pacēlis revolveri un notēmējis uz Fordu.

- Lai slavēts Dievs! - auroja Besenti, apgrieza zirgu un, paka­viem metot smiltis, triecās virsū Edijam. Tas atstreipuļoja atpakaļ, lode aizskrēja debesīs, un mācītājs nogāzās uz muguras. Indiā­nis iecirta papēžus zirgam sānos un trieca to virsū Doukam. Tas nosvieda šauteni un metās sāņus. Besend pacēla laso rituli un, griezdams to ap galvu, spalgi ieķērcās.

Jau tā satracinātos zirgus otrreiz pamudināt nevajadzēja. Tie brāzās cauri pūlim, kas pašķīda uz visām pusēm. Kad visi bija ārā no apļa, Besenti pagriezās uz labo pusi un pilnos aulekšos ieveda grupiņu smilšainajā ieplakā. Sākās šaudīšanās, tumsā at­skanēja saraustītas zalves, taču bēgļi jau atradās aizsegā, un lo­des spindzēdamas aiztraucās pāri galvām.

Besenti ieķērcās vēlreiz.

Zirgi, ko kājas nes, metās uz smilšaino upes gultnes ieplaku, pieveikdami līkumus citu aiz cita, līdz šāvienu blīkšķi pārvērtās klusos paukšķos un pūļa kliedzieni un saucieni vairs tikpat kā nebija dzirdami. Zirgu karavāna pārgāja ātrā riksī.

Bet tad Fords tālumā izdzirda motocikla motora rūkoņu.

- Dzirdi, Villij? - sauca Bigejs, kurš bija palicis iepakaļ. - Šurp dzenas krosa mocis.

- Jods rāvis! - Besend izgrūda. - Nāksies no tā ķēma tikt vaļā. Saturās!

Viņš pagriezās un uzjāja augšup pa slidenās klints nogāzi, zir­ga pakaviem klabot uz smilšakmens virsmas. Uztrausušies iepla­kas krastā, viņi brāzās pāri smilšu klajumam uz dziļu izžuvušas upes gultni pretējā pusē.

Atskanēja grāviens, sadrebinot visu galdkalnu. Naksnīgajās debesis uzšāvās tumši putekļu mākoņi. Pārsimts jardu attālumā labajā pusē no zemes izverda liesmas. Krakšķēdama iekvēlojās priede, pēc brīža vēl viena. Aiz muguras galdkalna austrumu pusē nodārdēja pērkonīgs sprādziens, tam drīz sekoja otrs.

Krosa motocikla motors ierēcās krietni tuvāk. Tas strauji tu­vojās.

Besenti atkal skaļi pamudināja zirgus un pirmais metās lejup pa nogāzi upes gultnē.

Fords viņam sekoja, stingri piespiedis kājas saļņa sāniem. Keita cieši turējās.