Ķeceris

33

FORDS IZSŪCA PĒDĒJĀS RŪGTĀS kafijas paliekas no krūzī­tes un ieskatījās pulkstenī. Drīz būs pusnakts. "Izabellas" darbi­nāšana bija garš, garlaicīgs process, viena vienīga stundām ilga nebeidzama regulēšana un noņemšanās. Vērodams visus strādā­jam, viņš lauzīja galvu, kurš no šiem cilvēkiem varētu būt sabo- tieris.

Piesoļoja Hazēliuss.

- Mēs sākam virzīt kūļus vienu otram predm. Turiet acīs vizu- alizētāju - tas ir ekrāns jums priekšā.

Fiziķis nomurmināja pavēli, pēc brīža ekrāna vidū uzradās gaišs punktiņš un no tā uz visām pusēm izšāvās mirdzošas, krā­sainas dzirksteles.

Fords pameta ar galvu uz ekrānu.

- Ko šīs krāsas apzīmē?

- Šādi dators pārveido daļiņu sadursmes nulles koordinātā. Katra krāsa apzīmē kādu daļiņas tipu. Joslas apzīmē enerģijas lī­meņus, un starveidīgie apveidi ir daļiņu trajektorijas, kad tās at­stāj nulles koordinātu. Tā mēs uzskatāmi varam redzēt notiekošo, nav jāmokās ar skaitļu virtenēm.

-Gudri izdomāts.

- Tā bija Volkonska ideja, - Hazēliuss skumji pašūpoja galvu.

Nodimdēja Kena Dolbija balss.

- Deviņdesmit procenti jaudas.

Hazēliuss pacēla Forda tukšo krūzīti.

- Vai ieliet jums vēl vienu?

Fords saviebās.

- Vai jus nevarat te uzstādīt kārtīgu espresso aparātu?

Klusi nosprauslojies, Hazēliuss aizgāja. Zinātnieki klusēdami visu uzmanību veltīja savam darbam, vienīgi Iness bezdarbībā klī­da pa telpu un Edelšteins sēdēja stūrī, lasīdams "Finegana vāķi". Atkritumu tvertni pie durvīm pārpildīja vakariņās notiesāto sal­dēto picu kastes. Baltās virsmas visur izraibināja kafijas krūzīšu atstātie aplīši. Veuve Clicquot pudele joprojām mētājās, atslieta pret sienu.

Pagājušās divpadsmit stundas bijušas garas - neizturami gar­laicīgi laika sprīži, ko paretam pārtrauca neprātīgi enerģiskas ro­sības uzplūdi, kas drīz atkal pārgāja nīkšanā.

- Kūlis stabils, abi stiepjas paralēli. Spožums - četrpadsmit, komats, deviņi triljoni elektronvoltu, - pavēstīja Reja Čena, sagu- musi virs klaviatūras. Tumšie, spīdīgie mati izlija pāri taustiņiem kā nekārtīgs aizkars.

Fords piegāja pie komandtiltiņa paaugstinājuma. Ejot garām Vordlo, kurš atradās savā novērošanas postenī, viņš juta vīrieti tikko jaušami naidīgi pablenžam un atbildes vietā vēsi pasmai­dīja. Sargs vēroja viņu un gaidīja.

Atskanēja klusa Hazēliusa balss:

- Līdz deviņdesmit pieciem, Reja.

Pieklusušajā zālē klaudzēja klaviatūras taustiņi.

- Kūlis turas stabili, - Čena ziņoja.

- Hārlan? Kā jauda?

Sentvinsents strauji pacēla seju, krunkainu kā rtiķim.

- Kā paisuma vilnis - vienmērīga un stingra.

- Maikl?

- Pagaidām viss normāli. Bez ekscesiem.

Pusbalsī izteiktā mantra apceļoja telpu, Hazēliuss katram pēc kārtas lika ziņot, pēc tam sāka otro apli. Šāda iztaujāšana noritē­ja jau stundām ilgi, taču šoreiz Fords juta augam spriedzi.

- Jauda - deviņdesmit pieci procenti, - Dolbijs ziņoja.

- Kūlis stabils. Stiepjas paralēli.

- Spožums - septiņpadsmit triljoni elektronvoltu.

- Tā, ļautiņi, tūlīt iesoļosim neapgūtā teritorijā, - brīdināja Čena, turot rokas uz vadības pults.

- Lai tur kaut pūķi būtu, - Hazēliuss melodiski novilka.

Ekrānā ņudzēja visdažādākās krāsas, it kā attēlotu nemidgi

uzplaukstošu ziedu. Fordu šāda aina gluži vai hipnotizēja. Viņš paskatījās uz Keitu. Sieviete maliņā sēdēja pie tīklam pieslēgta Po- wer Mac un darbojās ar programmu, kuru viņš pazina - tā bija Wolfram's Mathematica. Ekrānā bija redzams sarežģīts ielocīts ob­jekts.

Viņš piegāja un paskatījās viņai pār plecu.

- Vai es netraucēju?

Viņa nopūtās un pagriezās.

- Ne gluži. Es jau grasījos slēgt ārā un paskatīties pēdējo "Iza­bellas" procesu.

- Kas tas īsti ir? - Fords norādīja uz ekrānu.

- Kalucas-Kleina vienpadsmit dimensiju telpa. Es veicu dažus aprēķinus saistībā ar miniatūrajiem melnajiem caurumiem.

- Dzirdēju, ka "Izabella" izmeklēs iespēju radīt jaudu, izman­tojot miniatūros melnos caurumus.

- Jā. Tas ir viens no mūsu projektiem - ja vien jebkad piedabū­sim "Izabellu" darboties.

- Kā tas īsd būs?

Viņš pamanīja sievieti aši un nervozi paskatāmies uz Hazēli­usu. Abu skatieni zibenīgi sastapās un novērsās.

- Izrādījies, ka ar "Izabellas" jaudu pietiek, lai radītu minia­tūrus melnos caurumus. Stīvens Houkings pierādīja, ka miniatū­rie melnie caurumi pēc dažām sekundes triljonajām daļām izgaist, radot enerģiju.

- īsi sakot, tie uzsprāgst?

- Jā. Mēs lauzām galvu, kā šo enerģiju iegrožot un iegūt.

- Tātad pastāv iespēja, ka "Izabella" radīs melno caurumu, kas uzsprāgs?

Keita pavēcināja ar roku.

- Ne gluži. Melnie caurumi, kādus radīs "Izabella" - ja vien tas izdosies -, būs tik niecīgi, ka izgaisīs pēc sekundes triljonās daļas, radot daudz mazāk enerģijas par to, kāda rodas, teiksim, pārplīstot ziepju burbulim.

- Taču sprādziens var būt spēcīgāks.

- Ārkārtīgi maz ticams. Es pieņemu, kaut kas tāds varētu no­tikt gadījumā, ja miniatūrais melnais caurums ilgst, teiksim, vai­rākas sekundes. Tad tas paliktu pie dzīvības gana ilgi, lai iegūtu mazliet masas un… tad uzsprāgtu.

- Cik spēcīga būtu eksplozija?

- Grūti pateikt. Droši vien tikpat spēcīga, kā uzlaižot gaisā ne­lielu kodollādiņu.

Pieslīdēja Korkorana un nostājās līdzās Fordam.

- Bet tas nemaz nav baismākais scenārijs, - viņa ieteicās.

- Melisa?

Pacēlusi uzacis, sieviete nevainīgām acīm paraudzījās uz Keitu.

- Es biju sapratusi, ka mēs no Vaimena neko negrasāmies slēpt. - Gaišmate pagriezās pret Fordu. - Daudz baisāka iespēja ir tāda, ka "Izabella" var izveidot pilnīgi stabilu miniatūru melno cauru­mu. Tādā gadījumā tas noslīdēs lejup uz zemeslodes centru un tur uzkavēsies, nepārtraukti uzsūkdams sevī vielu, līdz vienā jau­kā brīdī varēsim pamāt Zemei ardievas.

- Vai tiešām tā var gadīties? - Fords prašņāja.

- Nē, - Keita īgni iejaucās. - Melisa tevi tikai kaitina.

- Deviņdesmit septiņi procenti, - melodiski noskaitīja Dolbijs.

- Spožums - septiņpadsmit, komats, deviņdesmit divi triljoni elektronvoltu.

- Keita? - Fords ierunājās klusākā balsī. - Vai tev nešķiet, ka pat niecīgākā šāda varbūtība ir bīstama? Tā taču var pilnībā iz­nīcināt planētu.

- Mēs nevaram atteikties no zinātnes kaut kādu neticamu ver­siju dēļ.

- Vai tev ir vienalga?

Keita noskaitās.

- Nolādēts, Vaimen, protams, nav! Es arī dzīvoju uz šīs planē­tas. Vai tu domā, es pieļautu tādu risku?

- Ja šāda varbūtība nav vienāda ar nulli, tu tiešām riskē.

- Varbūtība ir nulle. - Viņa pagriezās ar visu krēslu, uzgriez­dama viņam muguru.

Fords izslējās taisni un pamanīja sev pievērstu Hazēliusa ska­tienu. Fiziķis piecēlās no krēsla un, nepiespiesti smaidīdams, de­vās šurp.

- Vaimen, es kliedēšu jūsu bažas, izklāstot vienu sīciņu faktu. Ja miniatūrie melnie caurumu būtu stabili, mēs tos kopš Lielā sprā­dziena pieredzētu visur. Vaļsirdīgi runājot, to būtu tik daudz, ka tie jau sen būtu visu aprijuši. Tādējādi fakts, ka mēs joprojām pa­stāvam, ir apliecinājums miniatūro melno caurumu nestabilitātei.

Korkorana, maliņā stāvēdama, smīkņāja par savu vārdu izrai­sīto iedarbību.

- Nez kāpēc tas pilnībā neizgaisina manas bažas.

Hazēliuss kā mierinādams uzlika viņam roku uz pleca.

- "Izabella" neradīs melno caurumu, kas iznīcinās visu ze­meslodi. Tas nav iespējams. Tas vienkārši nevar notikt.

- Jauda stabila, - Sentvinsents ziņoja.

- Kūļi paralēli. Spožums - astoņpadsmit, komats, divi triljoni elektronvoltu.

Murmināšana kļuva skaļāka. Fords saklausīja iepriekš nedzir­dētu troksnīti, kas līdzinājās tālai, klusai dungošanai.

- Dzirdat? - Hazēliuss norādīja. - Šo skaņu rada triljoniem daļiņu, kas traucas visriņķī "Izabellai". Mēs gan nezinām, kāpēc rodas tāds troksnītis, jo kūļi atrodas vakuumā. Tie kaut kādā vei­dā rada rezonanses radītu vibrāciju, ko tālāk noraida intensīvie magnētiskie lauki.

Gaisotne komandtiltiņā kļuva aizvien saspīlētāka.

- Ken, palaid līdz deviņdesmit deviņiem procentiem, tālāk ne, - Hazēliuss norādīja.

- Lai notiek.

- Reja?

- Spožums mazliet virs deviņpadsmit triljoniem elektronvol­tu. Aug.

- Hārlan?

- Stabils, viss kārtībā.

- Maikl?

- Normas robežās.

Otrpus telpas no sava posteņa ierunājās Vordlo. Klusinātajā gaisotnē viņa vārdi izskanēja ārkārtīgi skaļi.

- Mums ir nelūgts viesis.

- Ko? - Hazēliuss pārsteigts izslējās taisni. - Kur?

- Augšā pie ārējā žoga, netālu no lifta. Tūlīt pievilkšu tuvāk.

Hazēliuss lieliem soļiem pienāca klāt, un Fords aši pievieno­jās. Vienā ekrānā Vordlo priekšā parādījās iezaļgans attēls, ko rai­dīja augstu kārtī virs lifta novietotā kamera. Ekrānā bija redzams vīrieds, kas nemierīgi staigāja gar žogu.

- Vai vari pievilkt vēl tuvāk?

Vordlo nospieda kādu sviru, un ainu ekrānā nomainīja cita, kuru filmēja kamera no žoga augšpuses.

- Tas ir mācītājs! - iesaucās Hazēliuss.

Rasa Edija izdēdējušais, putnubiedēklim līdzīgais stāvs sastin­ga, viņš ieķērās ar pirkstiem drāšu žoga caurumos un, savilcis aizdompilnu grimasi, viebdamies lūkojās cauri tam. Viņam aiz muguras mēness meta iezaļganu gaismiņu pāri tuksnesīgajam lī­dzenumam.

- Es to nokārtošu, - Vordlo piecēlies solīja.

- Tu neko tādu nedarīsi, - Hazēliuss neļāva.

- Viņš ielauzies nepiederošā teritorijā.

- Lai paliek. Viņš ir nekaitīgs, ja mēģinās pārkāpt žogiem, pa skaļruni uzrunā viņu un liec, lai tinas prom.

- Jā, ser.

Hazēliuss pagriezās.

-Ken?

- Turam deviņdesmit deviņu procentu līmenī.

- Kā superdators, Rej?

- Pagaidām viss ir kārtībā. Turas līdzīgi daļiņu plūsmai.

- Ken, palielini par desmitdaļu.

Zieds ekrānā mirguļoja, pletās un liesmoja, zibsnīdams visās varavīksnes krāsās. Fords kā apburts blenza ekrānā.

- Es jau redzu viszemāko rezonanses galu, - Maikls Cečīni zi­ņoja. - Pamatīgs.

- Palielināt par desmitdaļu, - Hazēliuss pavēlēja.

Mirguļojošais zieds ekrānā kustējās vēl straujāk, un abpus cen­trālajam punktam parādījās divas tikko redzamas zaigojošas pus­lodes, kas šāvās uz ārpusi kā plaukstas, kas cenšas kaut ko sa­tvert.

- Visas jaudas sistēmās darbojas normāli, - Sentvinsents teica.

- Vēl desmitdaļu, - Hazēliuss norādīja.

Čena paklabināja tausdņus.

- Es jau redzu. Nulles koordinātā ārkārtīgs laiktelpas liekums.

- Vēl desmitdaļu. - Hazēliusa balss bija rāma, mierīga.

- Re, kur ir! - Čenas sauciens atbalsojās visā komandtiltiņā.

- Redzi? - Keita uzrunāja Fordu. - Melns punktiņš nulles koordinātā. It kā daļiņu plūsma tam izskrien cauri un atgriežas mūsu pasaulē.

- Divdesmit divi, komats, pieci triljoni elektronvoltu. - Pat pa­rasti rāmās Čenas balss izklausījās saspringta.

- Deviņdesmit deviņi, komats, četri procend, stabili.

- Vēl desmitdaļu.

Zieds locījās, valstījās, mētāja krāsu plīvurus un šļakatas. Tum­šais punktiņš ekrāna vidū pletās, tā robainās malas trīsuļoja. Ne­gaidot rezonanse metās uz ārpusi, gar ekrāna malām.

Fords pamanīja, ka Hazēliusam pār vaigu norit sviedru lāsīte.

- Tas ir lādēto daļiņu plūsmas avots brīdī, kad sasniegti div­desmit divi, komats, sepdņi triljoni elektronvoltu, - ierunājās Kei­ta Mersera. - Šķiet, mēs tajā brīdī plēšam kopā membrānu.

- Vēl desmitdaļu.

Caurums pletās, dīvaini pulsēdams kā sirds. Viducī tas bija piķa melns. Fords neatņemdamies vērās tajā.

- Nulles koordinātā - bezgalīgs telplaika liekums.

Caurums bija izpleties tik milzīgs, ka aizņēma visu ekrāna vi­dusdaļu. Fords piepeši ieraudzīja tā dziļumos zibšņus, it kā jū­ras dzelmē šaudītos zivju bariņš.

- Kā dators? - Hazēliuss asi noprasīja.

- Nestabils, - Čena atzina.

- Vēl desmitdaļu, - Hazēliuss klusā balsī pavēlēja.

Punktiņi vairojās. Dziedošajai dūkoņai, kas pieņēmās spēkā,

pievienojās neredzamas čūskas šņākoņa.

- Dators paliek aizvien juceklīgāks, - Čena aizžņaugtā balsī novilka.

- Kā to saprast?

- Paskaties.

Visi stāvēja pie lielā ekrāna, vienīgi Edelšteins nebija atrāvies no grāmatas. Cauruma vidū kaut kas auga un veidojās, krāsai­nas kripatiņas un dzirkstis šāvās aizvien ātrāk, uzradās no bez­galīgiem dziļumiem, zaigoja un lāsmoja, pieņēma kādu apveidu. Skats bija tik neparasts, ka Fords nebija pārliecināts, vai prāts to interpretē pareizi.

Hazēliuss pievilka tuvāk tastatūru un ieklabināja pavēli.

- "Izabellai" kļūst aizvien grūtāk pārvaldīt datu plūsmu. Rej, atslēdz kontrolsummu rēķināšanu - samazināsim procesora no­slodzi.

- Stop! - Dolbijs iejaucās. - Tā taču ir mūsu savlaicīgā brīdi­nājuma sistēma!

- Tā ir mūsu otršķirīgā rezerves sistēma. Rej, lūdzu, dari, kā likts.

Čena ievadīja komandu.

- Dators joprojām uzvedas jokaini, Gregorij.

- Es esmu Kena pusē. Manuprāt, vajadzētu ieslēgt kontrolsum­mu rēķināšanu no jauna, - Keita iestarpināja.

- Pagaidām ne. Vēl desmitdaļu, Ken.

Vīrietis vilcinājās.

-Vēl desmitdaļu.

- Lai notiek, - Dolbijs nepārliecināti piekrita.

- Hārlan?

- Jauda spēcīga un stabila.

- Reja?

Čena atbildēja spalgā balsī:

- Viss sākas no gala. Dators atkal čakarējas - gluži tāpat kā agrāk Volkonskim.

Mirguļošana pieņēmās spēkā.

Ierunājās Cečīni:

- Kūļi joprojām paralēli. Spožums - divdesmit četri, komats, deviņi triljoni elektronvoltu. Stingri un nokoncentrēti.

-Jauda deviņdesmit deviņi, komats, astoņi, - Čena teica.

- Vēl desmitdaļu.

Ierunājās Dolbijs, viņa parasti lakoniskā balss bija neraksturī­gi aizžņaugta.

-Gregorij, vai tu esi pārliec…

- Vēl desmitdaļu!

- Es zaudēju vadību, - Čena gremzās. - Es vairs nevaru notu­rēt. Viss sākas no gala.

- Tas nevar būt! Palielini vēl par desmitdaļu!

- Tuvojamies deviņdesmit deviņi, komats, deviņi, - mazliet trī­sošā balsī apliecināja Čena.

Zumēšana kļuva skaļāka, un Fordam tā atgādināja monolīta radīto dūkoņu, balsu korim līdzīgās skaņas filmā "2001: Kosmo­sa odiseja".

- Palielini līdz deviņdesmit deviņi, komats, deviņdesmit pieci.

- Viss! Es vairs nevaru ievadīt datus! - Čena iecirtīgi atmeta galvu, un tumšie mati izrisa pāri mugurai.

Fords stāvēja blakus pārējiem, turpat aiz Hazēliusa, Cečīni, Čenas un Sentvinsenta. Visi četri bija kā piekalti savu datoru tastatūrām. Attēls, neizprotamais caurums vizualizētāja vidū, bija pieņēmies spēkā, tas mirguļoja vēl ātrāk, iekšā un ārā šaudījās violetas un tumši sarkanas šautriņas.

Tas izskatījās gluži vai dzīvs.

- Mans Dievs! - Fords, pats neapjauzdams, izdvesa. - Kas tas ir?

- Datorvīruss ar novēlotu iedarbību, - sausi noteica Edelšteins, pat nepacēlis acis no grāmatas.

Nākamajā mirklī vizualizētāja ekrāns izdzisa.

- Nē! Kungs tētīt, tikai ne to! - Hazēliuss ievaidējās.

Ekrāna vidū parādījās viens vārds.

SVEICINĀTI.

Hazēliuss uzplāja ar plaukstu pa tastatūru.

- Velns parāvis!

- Dators uzkāries! - Čena ziņoja.

Dolbijs pagriezās pret Čenu.

- Tūlīt pat slēdzam ārā, Reja!

- Nē! - Hazēliuss pagriezās pret viņu. - Laižam līdz simts pro­centiem.

- Vai tu esi prātu zaudējis? - Dolbijs iekaucās.

Hazēliuss piepeši vienā acumirklī tapa pavisam rāms.

- Ken, mums jāatrod šī ļaunprātīgā programmatūra. Tā, šķiet, ir robotprogrammatūra un pārvietojas. Galvenajā datorā tās nav. Kur tā ir? Detektoros ir iebūvēd mikroprocesori - vīruss pārvieto­jas detektoros. Un tas nozīmē, ka mēs varam to atrast. Mēs varam nošķirt katra detektora izdalītos datus un izpētīt tos atsevišķi. Vai taisnība, Reja?

- Bez šaubām. Spīdoša doma.

- Dieva dēļ! - sviedriem noplūdušais Dolbijs pretojās. - Tas ir kā lidot uz aklo. Ja kūļi novirzīsies no trajektorijām, tie var ietriek­ties te un uzlaist mūs visus pie velna vecāsmātes - un piedevām vēl sacepināt divsimt piecdesmit miljonus dolāru vērtus detek­torus.

- Keita? - Hazēliuss jautāja.

- Es tevi visā atbalstu, Gregorij.

- Līdz simtam, Rej, - Hazēliuss vēsi norādīja.

-Labi.

Dolbijs metās pie tastatūras, taču Hazēliuss nostājās viņam priekšā, aizšķērsodams ceļu.

- Ken, uzklausi mani! - Hazēliuss strauji bēra. - Ja dators tai­sītos uzsprāgt, tas jau sen būtu noticis. Kontrolprogrammatūra jo­projām darbojas. Mēs dkai to neredzam. Desmit minūtēs es to at­radīšu.

- Neies krastā.

- Tad piecās. Lūdzu. Tas nav mans untums. Direktora asis­tente ir ar mani vienisprātis. Šeit noteicēji esam mēs.

- Pār šo aparatūru vienīgais noteicējs esmu es. - Smagi els­dams, Dolbijs pablenza uz Hazēliusu, pablenza uz Merseru, tad pagriezās, nolaidis rokas gar sāniem un savilcis plaukstas dū­rēs.

Hazēliuss nepakustējies ierunājās:

- Keita, izmēģināsim to, ko pirmīt apspriedām. Ievadi jebkuru jautājumu. Paraudzīsim, vai varēsim piedabūt to aprunādes.

- Sasodīts, kāda jēga uzdot tam jautājumus? - Dolbijs pagrie­zās. - Tā nav nekāda tērzēšanas programma!

- Varbūt izdosies izsekot izvades datiem līdz to avotam - līdz ļaunprātīgajai programmatūrai.

Dolbijs klusi blenza viņā.

- Reja, - Hazēliuss uzrunāja sievieti, - ja mani datu izvadi, pariņķo pa detektoriem, pameklē signālu.

- Skaidrs. - Čena pielēca no konsoles, piegāja pie citas darb­stacijas un sāka klabināt taustiņus.

Pārējie stāvēja gandrīz kā paralizēti, kā šokā. Fords pamanīja, ka Edelšteins beidzot nolicis malā grāmatu un viņa acīs pavīd ieinteresētības atblāzma.

Hazēliuss un Dolbijs turpināja morālo dueli, Hazēliuss aiz­šķērsoja zinātniekam ceļu uz vadības puld.

Arī jūs esat sveicināts, Keita ierakstīja.

LED ekrāns virs konsoles noraustījās un izdzisa. Parādījās at­bilde.

Priecājos ar jums aprunāties.

- Tas atbild! - Keita sauca.

- Vai tu piefiksēji, Reja? - Hazēliuss uzsauca.

- Jā, - Čena priecīgi attrauca. - Izvades plūsmā kaut kas aiz­domīgs. Tev taisnība, tas patiešām nāk no detektora! Rokā ir! Esam atraduši! Turpiniet!

Aries priecājos ar jums aprunāties, Keita ierakstīja.

- Jēzus, ko lai es saku tālāk?

- Pajautā, kas viņš ir, - Hazēliuss ieteica.

Kas jūs esat?

Dievs -ja vien mani var tā saukt.

Hazēliuss nicīgi nosprauslojās.

- Stulbie hakeri.

Ja jūs nudien esat Dievs, pierādiet to, Keita raksdja.

Mums nav laika, lai nodarbotos ar pierādījumiem.

Es iedomājos skaitli starp viens un desmit. Kurš tas ir?

Jūs iedomājāties transcendentu skaitli e.

Keita atrāva pirkstus no klaviatūras un atliecās taisna.

- Kā sokas, Reja? - Hazēliuss uzsauca Čenai.

- Es meklēju! Turpiniet rakstīt!

Keita iztaisnoja plecus, paliecās uz priekšu un no jauna sāka klabināt taustiņus.

Tagad es iedomājos skaitli no nulles līdz viens.

Čeitina konstante - omega.

To izlasot, Keita pietrūkās kājās, aizšāva plaukstu mutei priek­šā un atkāpās no klaviatūras.

- Kas noticis? - Fords taujāja.

- Turpiniet rakstīt! - Čena, sagumusi pār klaviatūru, ieaurojās.

Keita purināja galvu. Viņa bija nobālējusi, turēja plaukstu

priekšā mutei un kāpās prom.

- Nolāpīts, kāpēc nedek ievadīti dati? - Čena ķērca.

Hazēliuss pagriezās pret Fordu.

- Vaimen, strādā Keitas vietā!

Fords piegāja pie klaviatūras. Ja jūs esat Dievs, tad… Ko lai pa­jautā? Vīrietis aši iedrukāja - kāda ir eksistences jēga?

Tās galējais mērķis man nav zināms.

- Tūlīt būs rokā! - Čena sauca. - Tā tikai turpiniet!

Tad nu gan skaisti, Fords rakstīja. Dievs, kurš nezina eksistences mērķi.

Ja es to zinātu, eksistence būtu bezjēdzīga.

Kā tā?

Ja Visuma beigas būtu zināmas jau tā rašanās brīdī- ja mēs patla­ban atrastos sākotnēji noteiktu apstākļu fatālistiskas attīstības vidū -, tad Visums būtu bezjēdzīgs pasākums.

- Labi, - klusā, draudīgā balsī ierunājās Dolbijs. - Jums atvē­lētais laiks ir beidzies. Es gribu atgūt "Izabellu".

- Ken, mums vajadzīgs vēl nedaudz laika, - Hazēliuss atteica.

Dolbijs mēģināja paiet garām Hazēliusam, taču fiziķis aizšķēr­soja viņam ceļu.

- Uzgaidi mazliet.

- Tūlīt būs! - Čena brēca. - Vēl tikai mirkli, Dieva dēļ!

- Nē! - Dolbijs pretojās. - Es tūdaļ pat slēdzu ārā!

- Ne velna neslēgsi! - Hazēliuss neļāva. - Sasodīts, Vaimen, raksti!

Paskaidrojiet, Fords steigšus rakstīja.

Ja jūs esat pie galamērķa, kāda jēga no ceļojuma? ļa zināt atbildi, kādēļ uzdot jautājumu? Tam domāta nākotne, un tādai tai jābūt - pil­nīgi paslēptai pat Dievam. Pretējā gadījumā eksistencei nav jēgas.

Tas ir metafizisks, nevis fizisks arguments, Fords rakstīja.

Fiziskais arguments ir tāds, ka neviena Visuma daļa nevar rēķināt strau­jāk kā pati pasaule. Visums "pareģo nākotni", cik vien ātri iespējams.

Dolbijs mēģināja paspraukties garām Hazēliusam, taču fiziķis aizstājās viņam priekšā, nelaizdams garām.

- Turpiniet rakstīt, pēc brīža būs rokā! - Čena ieaurojās, pārli­kusi pāri tastatūrai un drudžaini rakstot.

Kas ir Visums? Fords iedrukāja pirmo jautājumu, kas iešāvās prātā. Kas mēs esam? Ko mēs te darām?

Dolbijs metās uz priekšu, pastumdams Hazēliusu sāņus. Ha­zēliuss attenterēja atpakaļ, taču ātri atguvās un ar pārsteidzošu sparu pagrūda inženieri prom no konsoles.

- Vai tu esi traks? - Dolbijs iebrēcās, pūlēdamies nokratīt uz­brucēju. - Tu sabojāsi manu iekārtu!

Abi cīnījās, sīciņais fiziķis kā pērtiķis iekrampējies turējās pie inženiera platās muguras. Abi vīrieši smagi nogāzās, un krēsls ar blīkšķi atsitās pret grīdu.

Redzot kaudņu, visi pārējie sastinga kā pārakmeņojušies. Ne­viens nesaprata, ko iesākt.

- Dullais mērgli! - Dolbijs auroja, vārddamies pa grīdu un pū­lēdamies atsvabināties no fiziķa, kas bija pieķēries cieši kā dadzis.

Vīruss turpināja virknēt teikumus vizualizētāja ekrānā.

Visums ir viens plašs, nesamazināms, nepārtraukts rēķinājums, kas tiecas uz man nezināmu stāvokli. Eksistences mērķis ir sasniegt šo bei­dzamo stāvokli. Taču šis beidzamais stāvoklis man ir noslēpums, un tā tam arī jābūt - jo, ja es zinātu atbildi, kāda būtu jēga?

- Laid mani vaļā! - Dolbijs spiedza.

- Palīdziet taču man! - Hazēliuss sauca. - Neļaujiet viņam aiz­skart klaviatūru!

Ko jūs domājat ar vārdu "rēķinājums"? prašņāja Fords. Vai mēs visi esam datorā?

Ar vārdu " rēķinājums" jāsaprot domāšana. Visa eksistence, viss no­tiekošais - krītoša lapa, vilnis krastmalā, zvaigznes sabrukšana - to radu es domādams.

- Noķēru! - Čena uzvaroši iesaucās. - Es… paga! Sasodīts, kas tad tas?!

Ko tu domā? Fords tincināja.

Spēcīgi pagriezies, Dolbijs izrāvās no Hazēliusa skavām un metās pie konsoles.

- Nē! - Hazēliuss kliedza. - Neslēdz ārā! Pagaidi!

Dolbijs atgāzās krēslā, smagi elsodams.

- Izslēgšanas procedūra sākta.

Dziedošā dūkoņa, kas pildīja telpu, lēnām izdzisa, ekrāns For­da acu priekšā noraustījās, vārdi izgaisa. Viņš vēl paguva ar acs kaktiņu saskatīt kādu pārdabisku apveidu, kas uzradās un tik­pat zibenīgi pazuda punktiņā ekrāna vidū, un tad ekrāns sa­tumsa.

Hazēliuss paraustīja plecus, sakārtoja apģērbu, notrausa pu­tekļus no pleciem un pagriezās pret Čenu, rāmā balsi jautādams:

- Reja, vai tev izdevās noteikt avotu?

Čena blenza viņā ar tukšu sejas izteiksmi.

- Reja?

-Jā, - viņa atžilba. - Jā, izdevās.

- Nu? Kurā procesorā tas ir?

- Nevienā.

Zālē iestājās klusums.

- Kā tas jāsaprot - nevienā?

- Tas nāk no nulles koordinātas.

- Ko tu stāsd?

- Es jau visu pateicu. Dati nāca tieši no laiktelpas cauruma nulles koordinātā.

Satricinošajā klusumā Fords ar acīm sameklēja Keitu, kas vien­tuļa un sastingusi stāvēja komandtiltiņa malā. Viņš ātri piegāja klāt un klusā balsī uzrunāja sievied:

- Keita? Vai tev kas kaiš?

- Tas zināja, - viņa nobālusi čukstēja. - Tas zināja.

Viņa uzmeklēja Forda roku un sakļāva ap to drebošu plaukstu.