Ķeceris

74

BĒRNIJS VULFS IERĀVĀS TITĀNA DURVJU ēnā aiz karavī­riem. No augšas nepārtrauktā straumē bija nolaidušies cilvēki, un aizvien kuplākais pūlis atspieda viņus platformas dziļumā. Vai karavīriem jebkad bija nācies saskarties ar šādu situāciju, kad jā­stājas pretim saviem taudešiem, nevaldāmam civiliedzīvotāju ba­ram, kurā bija arī sievietes? Vājprāts. Kas šie par cilvēkiem? Ad­ventistu sekta? Kukluksklana piekritēji? Uzbrucēji bija ģērbušies, kā nu kurais, un bruņojušies gan ar bisēm, gan ar nindzju meta­majām zvaigznītēm. Daudzi vicināja uz ātru roku izgatavotus krustus un spiedās virsū karavīriem, kuriem vairs nebija kur at­kāpties.

Visbeidzot Dērflers uzrunāja atnācējus:

- Tas ir ASV valsts īpašums! - viņš sauca. - Nolieciet ieročus. Nekavējoties!

No pūļa iznāca kalsns stāvs ar lielu revolveri rokā.

- Es esmu sludinātājs Rasels Edijs. Mēs, Dieva armija, esam ieradušies iznīcināt šo pekles mašīnu un tajā mītošo Antikristu. Pakāpieties malā un ļaujiet mums paiet garām.

Apkārt stāvošie bija sviedriem klāti, viņu acis mākslīgajā ap­gaismojumā spokaini mirdzēja, augumi uzbudinājumā šūpojās. Daži raudāja, asarām plūstot pār seju. No klints nemitīgi laidās citi. Šķita, ka pūlim nav ne gala, ne malas, un izskatījās, ka tā pie­augumu nav iespējams apturēt.

Vulfs vērās notiekošajā, tā neatvairāmi pievilkts un vienlaikus šķebinādamies. Šie ļaudis izskatījās kā apsēsti.

- Man pie pakaļas, kas jūs esat un kāpēc esat ieradušies! - norēja Dērflers. - Es jums pēdējo reizi pavēlu - nolieciet ieročus!

- Un ja ne? - Edijs jau drošākā balsī noprasīja.

- Mani vīri ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem aizstāvēs sevi un šo valsts pakļautībā esošo īpašumu. Lieciet nost ieročus!

- Neliksim! - kārnais sludinātājs atteicās. - Mēs nenoliksim ieročus. Jūs esat Jaunās pasaules kārtības aģend, Antikrista pa­kalpiņi.

Dērflers devās pretī Edijam ar izstieptu roku, skaļā balsī no­komandēdams:

- Atdod ieroci, vecīt.

Edijs pavērsa revolveri pret kaujinieku.

- Paskat tik, - Dērflers noņirdza. - Ar šitādu stroķi drīzāk sa­vainosies pats, nekā kādam trāpīsi. Dod šurp. Tūlīt!

Nodārdēja šāviens, un Dērflers apdullis atklumburēja atpakaļ, nokrita uz zemes, aizvēlās un cēlās kājās, vilkdams no maksts pats savu šaujamo. Viņam acīmredzot mugurā bija bruņuveste.

Otrs revolvera šāviens norāva viņam galvas augšdaļu.

Vulfs nometās uz zemes četrrāpus un piespiedās pie raupjās klints sienas. Uz platformas izcēlās pasaules galam līdzīga jezga un troksnis - dārdēja automātu uguns, skanēja sprādzieni, klie­dzieni. Viņš savilkās čokurā un aptvēra ar rokām galvu, gandrīz vai pūlēdamies iekūst akmens sienā, kamēr visapkārt grandēja un sprāga šāvieni, un ložu atšķeltās klints šķembas bira pār viņu kā lietus. Troksnis šķietami ilga mūžību - šausminoši pirmsnāves kliedzieni un gurkstoša šņirkstoņa, lodēm plosot cilvēku miesu. Vulfs aizspieda ar plaukstām ausis, pūlēdamies to apslāpēt.

Milzīgais jandāliņš pamazām mitējās un pēc brīža norima pa­visam - vienīgi ausīs zvanīja.

Vulfs palika, savilcies kamoliņā, apdullis līdz nejūtīgumam.

Uz pleca nogūlās roka. Viņš atrāvās.

- Mieru, mieru. Viss ir labi. Celies.

Vīrietis palika guļam, cieši aizmiedzis acis. Kada roka sagra- ba viņu aiz krekla un rupji uzrāva kājās, izplēšot pusi krekla pogu.

- Paskaties uz mani!

Vulfs pacēla galvu un atvēra acis. Bija tumšs - prožektori bija sašauti. Visur vāļājās mirušie un ievainotie. Gluži vai pekles ai­nava, vēl ļaunāk nekā peklē - daži kaujinieki bija pāršķeld uz pu­sēm, uz zemes bija izvēlušies iekšējie orgāni. Daži bija drausmīgi ievainoti, citi izdvesa dīvainas skaņas, gārdza un kāsēja, pāris vēl kliedza. Pūlis vilka kaujiniekus pie platformas malas un vēla pāri žogam.

Vulfs pazina vīrieti, kas bija viņu satvēris. Tas bija sludinātājs Edijs, cilvēks, kurš uzsāka slaktiņu, nošaudams Dērfleru. Viņš bija notašķīts ar svešām asinīm.

- Kas tu esi? - Edijs noprasīja.

- Es… es esmu tikai datorists.

Edijs pavērās viņā laipnākām acīm.

- Vai tu esi kopā ar mums? - viņš klusi taujāja. - Vai tu pie­ņem Jēzu Kristu par savu Pestītāju?

Vulfs pavēra muti, taču tikai nokrācās.

- Sludinātāji - ierunājās kāds aizmugurē. - Mums ir maz laika.

- Pestīt kādu dvēseli vienmēr laiks atradīsies. - Edijs cieši rau­dzījās Vulfā tumšām acīm. - Es atkārtoju. Vai tu pieņem Jēzu Kris­tu par savu Pestītāju? Ir pienācis laiks izšķirties, kurā pusē tu esi.

Beidzot Vulfs pamāja ar galvu.

- Meties ceļos, brāli. Mēs lūgsimies.

Vulfs teju neapjauta, ko dara. Vai tie ir viduslaiki? Piespiedu pie­vēršana ticībai? Viņš mēģināja saliekt ceļos drebošās kājas, taču sa­minstinājās, un kāds nepaciedgi viņu nogrūda zemē. Vīrietis zau­dēja līdzsvaru un nogāzās uz sāniem, kreklam paveroties vaļā.

- Lūgsim To Kungu! - pavēlēja Edijs. Sludinātājs noslīga uz ceļiem Vulfam līdzās, satvēra viņu aiz rokām un nolieca galvu, līdz piere atdūrās pret Vulfa plaukstām. - Debesu Tēvs, vai tu pie­ņem šo grēcinieku viņa grūtajā stundā? Un vai tu, grēciniek, pie­ņem Patiesības Vārdu, lai varētu atdzimt caur Viņu?

- Vai es… Ko? - Vulfs nejaudāja koncentrēties.

- Es atkārtoju. Vai tu pieņem Jēzu Kristu par savu Pestītāju?

Vulfam sametās nelabi.

-Jā, - viņš steigšus nobēra. - Jā, pieņemu… Pieņemu.

- Lai slavēts Dievs! Lūgsimies!

Vulfs nolieca galvu un cieši aizžmiedza acis. Nolāpīts, ko es daru?!

Domas pārtrauca Edija balss.

- Skaitīsim lūgsnas balsī! - viņš ierosināja. - Lūdz Jēzu ieiet tavā sirdi. Ja tu to darīsi no sirds, no brīvas gribas, tu nonāksi debesu valstībā. Viss ir vienkārši.

Viņš salika plaukstas kopā un sāka skaļi skandēt lūgšanu.

Vulfs kādu brīdi murmināja līdzi, bet tad viņam aizžņaudzās kakls.

- Mums jālūdzas kopā, - Edijs aizrādīja.

- Es… Nē… - izgrūda Vulfs.

- Bet, lai uzņemtu Jēzu, tev jāskaita lūgšanas. Tev jālūdz, lai…

- Nē. Es to nedarīšu.

- Mans draugs… Mans dārgais draugs, šī ir tava beidzamā iespēja. Lielā tiesas diena ir klāt. Drīz mēs visi uzbrauksim debe­sīs. Es nerunāju ar tevi kā ar ienaidnieku - es runāju kā cilvēks, kas tevi mīl.

- Mēs tevi mīlam, - atkārtoja balsis pūlī. - Mēs tevi mīlam.

- Un karavīrus, kurus paši noslaktējāt, jūs droši vien arī mīlē­jāt, - Vulfs izspieda. Viņu pārņēma šausmas par savu pārdrošī­bu. No kurienes radusies šī negaidītā, vājprādgā drosme?

Deniņiem viegli piedūrās revolvera stobrs.

- Pēdējā iespēja, - atskanēja Edija maigā balss. Šaujamierocis vīrieša rokā pat nenodrebēja.

Vulfs aizvēra acis un neteica ne vārda. Stobra gals viegli notrī­sēja, kad plauksta sažņaudzās un pirksts nospieda mēlīti. Draus­mīgs blīkšķis - un tad vairs nebija nekā.