Ķeceris

69

AĢENTS MILLERS, APMĒRAM divdesmit divus vai divdes­mit trīs gadus vecs jauneklis ar veselīgu seju, sēdēja pie Humvee stūres un veda Bērniju Vulfu no lidlauka uz nožogoto teritoriju. Viņi izbrauca cauri vairākiem izgāztiem žogiem un apstājās stāv­laukuma vidū, kur gar malām bija novietotas dažas civiliedzīvo­tāju mašīnas. Visu apkārtni apspīdēja spilgtā jaudīgo prožektoru gaisma.

Vulfs paskatījās apkārt. Pie galdkalna dzegas drūzmējās ka­ravīri, tie piestiprināja virves, lai pa tām nolaistos pie "Izabellas" durvīm.

- Mēs gaidīsim transportā, līdz mūs sauks, - norādīja Millers.

- Skaisti. - Vulfs svīda. Viņš bija datorspeciālists un šādām operācijām nebija radīts. Kuņģis rāvās smagā, ciešā čokurā. Vulfs sprieda, ka visprātīgāk būtu turēties blakus aģentam Milleram un tā milzīgajām rokām divdesmit divu collu apkārtmērā - ar tādām, šķiet, varētu pacelt pat vieglo automašīnu. Pavadoņa mugura un pleci bija tik plati, ka plecā pakarinātā 7.62 NATO triecienšaute- ne izskatījās pēc rotaļu bises.

Zinātnieks vēroja vīrus darbojamies pie galdkalna malas. Cits aiz cita tie pieķērās virvei un atmuguriski nolēca no dzegas, turē­dami rokās apjomīgas somas. Lai ari ne reizi nebijis "Izabellā",

Vulfs to pazina kā savus piecus pirkstus, viņš bija projektējis daļu telpu izvietojumu un urbies cauri būvprojekta rasējumiem. Turklāt viņš pārzināja iekārtā izmantoto programmatūru, un Enerģētikas departamenta pārstāvis bija viņam izsniedzis aploksni ar visiem datora izslēgšanas un drošības kodiem. "Izabellas" izslēgšana ne­sagādās nekādas grūdbas.

Grūtāk būs nolaisties trīssimts pēdas lejup gar klinti.

- Es gribu čurāt! - viņš paziņoja.

- Izdariet to tepat blakus transporta līdzeklim. Un ātri, ser!

Vulfs izdarīja, kas darāms, un atgriezās.

Millers tajā brīdī nolika rāciju.

- Mūsu kārta, ser.

- Viņi jau ir iekšā?

- Nē. Jūs aicina ierasdes vēl pirms paredzētās caursišanas.

Pirms paredzētās caursišanas? Diez vai viņi paši apjēdz, cik muļ­ķīgi tas izklausās.

Millers pamāja ar galvu.

- Jūs pirmais.

Juzdams, ka ikviens muskulīds pretojas, Vulfs ar grudbām pa­cēla somu. Pat cauri spožo prožektoru gaismai debesīs varēja saskatīt neskaitāmas zvaigznes. Gaiss bija dzidrs, smaržoja pēc ugunskura dūmiem. Attālinoties no klusi rūcošā Humvee, Vulfs pēkšņi aptvēra, cik klusa ir nakts. Visskaļāko troksni radīja krak- šķošie augstsprieguma elektropārvades vadi - "Izabella" darbo­jās ar pilnu jaudu. Viņš apšaubīja, ka pazemē atgadījies kas no­pietns. Visdcamāk, kļūme datorā bija sabojājusi sakaru sistēmu, bet kāds nekompetents birokrāts sagājis sviestā un izsaucis de­santniekus. Iespējams, paši zinātnieki bunkurā nemaz nezināja, kādu traci izraisījuši.

Tad pa ausu galam viņš izdzirdēja pāris klusu būkšķu, kas atgādināja šāviena trokšņus. Pēc brīža atskanēja vēl divi.

- Dzirdējāt? - viņš noprasīja Milleram.

- Jā. - Tas piešķieba galvu un ieklausījās. - Apmēram trīs jūdžu attālumā.

Viņi klausījās vēl bridi, taču vairs neko nedzirdēja.

- Varbūt kāds indiānis medī koijotu, - atmeta ar roku Millers.

Vulfs ļodzīgām kājām gāja nopakaļus Milleram uz klints malu. Zinātnieks bija cerējis, ka viņu nolaidīs lejā ar būri vai tamlīdzī­gu ietaisi, taču tur nekā tāda neredzēja.

- Ser, dodiet man savu somu. Mēs to nolaidīsim brītiņu vēlāk.

Vulfs nokradja mugursomu no pleca un pasniedza vīrietim.

- Esiet uzmanīgi, tajā ir klēpjdators.

- Mēs būsim uzmanīgi, ser. Lūdzu, nāciet šurp.

- Pagaidiet, pagaidiet! - Vulfs iebilda. - Jūs taču no tiesas ne­domājat, ka es… laidīšos lejup pa šitādu virvi?

- Domājam gan, ser.

-Kā?

- Pēc mirkļa jums parādīsim. Lūdzu, nostājieties tur.

Vulfs gaidīja. Pārējie karavīri jau bija lejā, un viņi klints malā bija palikuši vieni. Augstsprieguma vadi dūca un krakstēja. Ka­ravīra rācija iešņācās, un viņš sāka sarunu. Vulfs ar pusausi klau­sījās. Štata policija ziņoja par kādu negadījumu uz ceļa, kas veda uz galdkalna virsmu. Vulfs drīz vairs nepievērsa runām uzmanī­bu. Visas domas aizņēma klints.

Kad saruna beidzās, Millers pavēlēja:

- Lūdzu, nāciet, ser. Mēs iesēdināsim jūs "sēdeklītī". Vai esat kādreiz laidies pa virvi lejup?

-Nē.

- Tas ir pilnīgi droši. Mazliet atliecieties atpakaļ un viegli at- sperieties ar kājām pret klints sienu, it kā palēkdamies. Jūs neno- kritisiet arī tad, ja palaidīsiet virvi vaļā.

- Jūs ņirgājaties par mani?

- Tas ir pilnīgi droši, ser.

Viņu ietūcīja siksnu "sēdeklīd", kas aptvēra kājas, sēžamvietu un muguras lejasdaļu, iestiprināja virvi drošības āķu un bremzē­šanas karabīņu sistēmā, novietoja zinātnieku uz pašas klints ma­las. No apakšas uzpūta vējiņš.

- Atliecieties un speriet soli atpakaļ.

Vai viņi ir jukuši?

- Atliecieties, ser! Speriet soli atpakaļ! Skatieties, lai virve ir nospriegota. Laidīsim jūs lejā, ser.

Vulfs kā nesaprazdams vērās Millerā. Aģents runāja tik rūpī­gi pieklājīgā balsī, ka tai šķita piejaucamies mazliet nievu.

- Es to nevarēšu! - Vulfs izsaucās.

Virve atslāba, un viņam pēkšņi uzbrāzās paniskas bailes.

- Atliecieties! - Millers stingri pavēlēja.

- Atrodiet kaut kādu būri un nolaidiet mani tajā!

Millers atstūma viņu atpakaļ, gandrīz vai apskaujot.

- Tā, šādi būs labi. Lieliski, doktor Vulf.

Sirds sitās kā āmuriņš. Pāri mugurai atkal pārskrēja vēsā gai­sa pūsma no apakšas. Karavīrs palaida viņu vaļā, pēdas atrāvās no klints malas, un vīrietis ar sāniem atsitās pret klints sienu.

- Atliecieties un novietojiet kājas uz klints.

Sirds dauzījās kā negudra. Vīrietis sataustīja ar pēdām klinti un meklēja atbalsta punktu. To atradis, viņš atliecās atpakaļ. Lai­kam pat varētu izdoties. Vulfs īsiem solīšiem virzījās lejup, neaiz- mirsdams atliekties; virve slīdēja cauri bremzēšanas karabīnei, laizdama viņu aizvien zemāk. Nonākot zemāk par dzegu, viņu apņēma tumsa, tomēr klints malu virs galvas varēja saskatīt - pāri tai plūda gaisma.

Laižoties lejup, mala pamazām attālinājās. Vulfs neuzdrošinā­jās raudzīties lejā.

Neticami, taču viņš, viscaur tumsā ietīts, itin veiksmīgi slīdēja lejup, atsperdamies no klints sienas. Visbeidzot karavīri satvēra Vulfu aiz kājām un nolaida uz akmens grīdas. Nostājies viņš ma­nīja, ka trīc kājas. Karavīri palīdzēja izrāpties no "sēdeklīša". Pēc īsa brīža noslīdēja virve ar somu, un karavīri paķēra arī to. Nāka­mais ieradās Millers.

- Lieliski paveikts, ser, - viņš paslavēja.

- Pateicos.

Kalna sienā bija izgrebts paprāvs laukums, un tā dziļumā sie­nā bija iestiprinātas masīvas titāna durvis. Laukumā jau bija uz­stādīti prožektori, un kopumā viss atgādināja ainu no "Doktora Nē" salas. No kalna iekšienes plūda dobja dūkoņa un vibrācija. Nudien, ir ērmīgi tā pazaudēt sakarus ar ārpasauli. Tur taču bija visvisādas rezerves sistēmas. Bez tam vecākais izlūkošanas virs­nieks viņus redz apsardzes monitoros - kaut gan var gadīties, ka ari tie nedarbojas.

Pagalam dīvaini.

Karavīri uzstādīja trīs koniskus metāla šķīvjus uz trijkājiem un pavērsa tos pret durvīm tā, ka de atgādināja strupus mīnmetējus. Viens sāka lādēt konusos kaut ko līdzīgu C-4 sprāgstvielai.

Dērflers stāvēja malā un izkliedza pavēles.

- Kas de ir? - Vulfs taujāja.

- Spridzināšanas ierīces, kas ļauj ātri izlauzt sienu, - Millers paskaidroja. - Lādiņus savieno, notēmē vienā punktā un izsit sie­nā caurumu, pa kuru var izlīst cauri.

- Kas būs pēc tam?

- lesūdsim vienību, kas ieņems bunkura priekštelpu. Otra vie­nība izlauzīs durvis uz komandtiltiņu. Ieņemsim komandtiltiņu, tiksim galā ar sliktajiem un gādāsim par zinātniekiem. Var izcel­ties apšaude. Paredzēt to nevar. Tiklīdz komandtiltiņš būs pilnī­bā mūsu rokās, es pats personīgi jūs ievedīšu iekšā. Un jūs iz­slēgsiet "Izabellu".

- Sistēmas izslēgšana ilgst trīs stundas, - Vulfs norādīja.

- Jūs šo operāciju veiksiet.

- Kas notiks ar doktoru Hazēliusu un pārējiem zinātniekiem?

- Viņus izvedīs no telpām un nopratinās.

Vulfs sakrustojas rokas uz krūtīm. Teorētiski šāds plāns izklau­sījās saprātīgs.