Ķeceris

85

SPRĀDZIENA SPĒKS NOTRIECA Ediju zemē. Viņš gulēja uz vēdera dubļainā peļķē. Visapkārt bira akmentiņu un grants kru­sa, tuneļos te tuvu, te tālu dimdēja un atbalsojās grāvieni kā pēr­kona dārdi. Gaisā virmoja putekļi, un bija grūti elpot. Šķita, ka viss brūk un jūk.

Aizritēja dažas minūtes, un griestu iegrūšana mitējās, tikai re­tumis kaut kur nodārdināja. Trokšņiem aprimstot, iestājās nemier­pilns klusums - "Izabellas" balss bija izdzisusi. Mašīna bija pa­galam.

Viņi bija to nobeiguši.

Edijs uztrausās sēdus un ieklepojās. Patausdjies apkārt putekļu mākoņos, kas vai žņaudza nost, viņš atrada savu kabatas luktu­rīti, kas joprojām spīdēja tumsā. Ari pārējie slējās kājās, un viņu lukturīši mirdzēja kā bezķermeniski jāņtārpiņi miglā. Tikai div­desmit jardus aiz muguras griesti bija iegruvuši, taču viņiem bija laimējies palikt dzīviem.

- Lai slavēts Tas Kungs! - Edijs uzsauca, iekāsēdamies.

- Lai slavēts Tas Kungs! - kāds tuvumā piebalsoja.

Edijs pārskatīja sekotājus. Dažus kaujiniekus bija ievainojuši krītoši akmeņi. Dažiem bija asinīm noplūdušas pieres un brūces plecos. Citi likās neskarti. Tomēr neviens nebija gājis bojā.

Edijs atbalstījās pret klints sienu, aumaļām vilkdams plaušās gaisu. Pēdīgi, ar pūlēm nostājies taisni, viņš ierunājās:

- Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pir­mā zeme bija zudusi.

Viņš pacēla abas rokas, vienā turēdams revolveri, otrā - kaba­tas lukturīti.

- Dieva kareivji! Zvērs ir beigts! Taču neaizmirsīsim, ka mūs gaida vēl svarīgāks uzdevums. - Edijs norādīja uz virmojošo mel­numu. - Tur, tumsā, slapstās Antikrists ar saviem mācekļiem. Mums ir jāpabeidz kauja. - Mācītājs paraudzījās apkārt. - Cel­ties! Zvērs ir miris! Lai slavēts Tas Kungs!

Viņa aicinājums pamazām iedvesa dzīvību sastingušajā gru­piņā.

- Sameklējiet savus ieročus un kabatas lukturīšus! Stājieties man līdzās!

Tie, kam no rokām bija izkrituši ieroči, sameklēja tos, un pēc dažām minūtēm visi nostājās apkārt, bruņoti un gatavi turpināt ceļu. Tas bija brīnums - tunelis iegruvis vietā, kur viņi vēl pirms brīža bija stāvējuši. Taču Tas Kungs bija viņus saudzējis.

Edijs bija neuzvarams. Ja Kungs ir viņa pusē, kurš gan var viņu pārspēt?

- Viņi bija tur, priekšā, - vajātāju vadonis rādija. - Tajā tuneli. Tur griesti iebrukuši tikai daļēji, un mēs varēsim pārrāpties pāri gruvešiem. Ejam!

- Ejam Jēzus Kristus vārdā!

- Lai slavēts Jēzus!

Edijs veda grupiņu, juzdams, ka spēki un paļāvība atgriežas. Zvanīšana ausīs palēnām pārgāja. Viņi kāpelēja pāri sadragātiem klints gabaliem, kas bija nokrituši no griestiem. No iegrimušajiem, ieplaisājušajiem griestiem joprojām bira sīkāki akmentiņi, taču gā­jējiem nedraudēja briesmas tikt apraktiem. Putekļiem nosēžoties, arī redzamība uzlabojās.

Grupiņa nonāca pie pazemes zāles, kurai vienā malā bija iegruvuši griesti. Cauri atverei ievējoja svaiga, dra gaisa plūsma, izklīdinot putekļus. Tālākajā sienā vīdēja prāva tuneļa atvere.

Edijs apstājās, gudrodams, uz kuru pusi Antikrists devies. Viņš ar zīmi pavēlēja pārējiem apklust un izslēgt lukturīšus. Klusumā un tumsā nekas nebija ne redzams, ne dzirdams. Mācītājs nolie­ca galvu.

- Kungs, rādi mums ceļu!

Viņš nedomādams pacēla lukturīti, ieslēdza to un ieraudzīja tā staru apspīdam kādu tuneli.

- Mēs dosimies šeit, - Edijs norādīja. Pārējie sekoja, un luktu­rīšu gaisma zvārojās un šūpojās biezajā tumsā kā gailošas acis.