Ķeceris

54

- VISI ATPAKAĻ SAVĀS VIETĀS! - Hazēliuss nokomandēja, balsij atgūstot spēku. Viņš pagriezās pret vizualizētāju un uzru­nāja to: - Labs ir, sāksim no sākuma. Kas tu, velns parāvis, esi? Nē, patiešām?

Fords kā noburts blenza ekrānā, gaidīdams uz tā parādāmies atbildi. Viņš, pats to gandrīz negribēdams, bija ievilināts šajā domu apmaiņā.

Es jau jums pirmīt izskaidroju - jūs nevarat uzzināt, kas es esmu. Vārds "Dievs" ir daudzmaz precīzs, tomēr ir un paliek ārkārtīgi nepil­nīgs apraksts.

- Jūs esat daļa Visuma? Vai arī esat atsevišķi? - Hazēliuss jau­tāja.

Atdalāmības nav. Mēs visi esam viens.

- Kāpēc pastāv Visums?

Visums pastāv tāpēc, ka tas ir vienkāršāks nekā nekas. Tāpēc pastā­vu arī es. Visums nevar būt vienkāršāks, nekā tas ir. No šā fizikas liku­ma izriet visi pārējie.

- Kas var būt vienkāršāks par neko? - ievaicājās Fords.

"Nekas" nevar pastāvēt. Tas ir tūlītējais paradokss. Visums ir stāvok­lis, kas visvairāk līdzinās "nekam".

- Ja viss ir tik vienkāršs, - iejaucās Edelšteins, - kālab Visums ir dk komplicēts?

Sarežģītais Visums, kuru jūs redzat, ir tā vienkāršības jaunradītā īpa­šība.

- Un kas ir ši dziļā vienkāršība, kas ir visa centrā? - Edelšteins tincināja.

Šāda realitāte izpostītu jūsu prātus.

- Man sāk apnikt! - Edelšteins iesaucās. - Ja reiz esat tik gudrs, jums jāprot izskaidrot to mums, nabaga tumšajiem ļautiņiem! Vai gribat apgalvot, ka mēs par realitād nezinām neko un mūsu fizi­kas likumi ir pilnīgas aplamības?

jūs balstījāt fizikas likumus uz pieņēmumu, ka pastāv laiks un tel­pa. Visi jūsu likumi ir nepilnīgi, jo balstās uz šādu ierobežojumu. Tie nav spēkā. Drīz jūsu lolotie pieņēmumi par īsto pasauli sabruks dru­pās, un no pelniem pacelsies jauna tipa zinātne.

-Ja mūsu fizikas likumi nav spēkā, kāpēc mūsu zinātne ir tik iespaidīgi veiksmīga?

Ar Ņūtona mehānikas likumiem - kuri, starp citu, IR nepareizi - pietika, lai aizsūtītu cilvēku uz Mēnesi. Tāpat ir ar jūsu likumiem - tie savā ziņā ir darboties spējīgi, lai arī pašos pamatos ir aplami.

- Kā var veidot fizikas likumus, ja nav ne laika, ne telpas?

Mēs šķiežam laiku, bārstoties ar metafiziskām koncepcijām.

- Kas tad mums būtu jāapspriež? - pienāca Hazēliuss un pār­ņēma stafeti no Edelšteina.

Iemesls, kādēļ jūs uzrunāju.

- Kāds tas ir?

Man jums ir kāds uzdevums.

"Izabellas" dziedošā dūkoņa piepeši mainīja toni, atgādinot Doplera efektu. Atskanēja dārds, satricinot galdkalnu līdz pat tā dzīlēm. Ekrāns noraustījās, un pār to aizņirbēja sīki melnbald vil­nīši, aizklājot izgaismotos vārdus.

- Velns! - izdvesa Dolbijs. - Velns!

Klabinot tausdņus, viņš pūlējās noregulēt programmatūras pa­rametrus.

- Jods rāvis, kas tur notiek?! - Hazēliuss ieaurojās.

- Viens kūlis novirzījies! - Dolbijs attrauca. - Hārlan, nolādēts! Ieslēgušies jaudas plūsmas brīdinājuma signāli! Alan, atgriezies pie saviem serveriem! Dieva dēļ, kāpēc jūs vazājades apkārt?

- Ejiet savās vietās! - Hazēliuss pavēlēja.

Bunkuru satricināja vēl viens dārdiens. Visi steigšus atgriezās pie savām darbstacijām. Ekrānā bija pienācis jauns, pagaidām ne­lasīts paziņojums.

- Stabilizējas, - Sentvinsents sauca.

- Kūļi atkal plūst paralēli, - Dolbijs nomierinājās. Vīrietim pār tenisa krekla muguru pletās mikls plankums.

- Alan, serveri?

- Viss kārtībā.

- Un magnēts? - Hazēliuss apvaicājās.

- Izdzīvos, - Dolbijs mierināja. - Taču mēs nedrīkstam lieki vilkt garumā. Šis jau bija pamadgs brīdinājums.

- Tad nu tā. - Hazēliuss pagriezās pret vizualizētāju. - Tagad pastāstiet - kāds ir šis uzdevums?