Ķeceris

92

CIENĪGTĒVS DONS SPEITSS ar blīkšķi trieca klausuli pret tāl­runi. Joprojām nestrādā. Arī interneta sakari bija pārtraukti. Viņš apsvēra iespēju dodes uz Sudraba katedrāles elektroniskās apa­ratūras kabinetu un ieslēgt televizoru, lai paskatītos, vai nav kādi jaunumi, taču nevarēja piespiesties to izdarīt. Viņš baidījās aiz­iet, baidījās piecelties no rakstāmgalda - baidījās no tā, ko, iespē­jams, uzzinās.

Speitss ieskatījās pulkstenī. Puspieci. Līdz rītausmai divas stundas. Kad uzlēks saule, viņš taisnā ceļā brauks pie Dobsona un nodos sevi advokāta rokās. Lai šo lietu kārto Dobsons. Zi­nāms, tas nebūs lēti. Taču nedrīkst aizmirst, ka ziedojumi plū­dīs straumēm. Tikai jāpārlaiž šī vētra. Viņš jau agrāk ir spējis pārciest dažādus negaisus - kā toreiz, kad tās divas maukas pa­ziņoja par viņu avīzēm. Tad šķita, ka pienācis pasaules gals. Taču jau pēc mēneša Speitss bija atkal ierindā un lasīja sprediķi katedrālē. Un patlaban viņš bija pieprasītākais TV evaņģēlists valstī.

Izņēmis kabatlakatu, mācītājs notrausa sviedrus no sejas, izslaucīja acis, pārlaida to pierei, degunam un mutei, uz baltās lina drāniņas atstādams brūnus vecā grima traipus. Riebumā sa­viebies, viņš to aplūkoja un ielidināja atkritumu grozā. Tad ielēja vēl vienu kafijas tasi, pielēja nedaudz degvīna un, drebošajā rokā satvēris osiņu, vienā rāvienā izdzēra.

Tasīd viņš nolika uz galda ar tādu sparu, ka tā pārplīsa uz pusēm. Retā Sevras porcelāna tasīte pārlūza tieši pa vidu, it kā būtu pārcirsta. Speitss saņēma abas puses plaukstās, brīdi aplū­koja tās un, pēkšņu dusmu sagrābts, aizsvieda pāri istabai.

Vīrietis pielēca kājās, piegāja pie loga, atrāva to vaļā un lū­kojās ārā. Pilsētā valdīja klusums un tumsa. Pasaule gulēja. Vienīgi Arizona ne. Tur, iespējams, risinājās baismīgi notikumi. Taču tā nebija viņa vaina. Viņš bija ziedojis savu dzīvi, darīdams Kristus darbu uz Zemes. Es ticu godam, ticībai, pienākumam un valstij.

Kaut drīzāk uzlēktu saule! Speitss iztēlojās, kā viņu aptekalē Trīspadsmitajā ielā, advokāta birojā, kur telpās ar koka paneļu ap­dari valda rāma, klusināta gaisotne, un viņu pārņēma omulība. Tiklīdz svīdīs gaismiņa, viņš atsauks šurp šoferi un dosies uz Va­šingtonu.

Lūkodamies lejup uz tumšo, lietus aprasināto ielu, mācītājs iz­dzirdēja attālas sirēnas. Pēc brīža pa Laskinroudu šurp, bākugu­nis zibinādamas, traucās policijas mašīnas, kam sekoja vairāki busiņi. Speitss atrāvās atpakaļ un, sirdij nevaldāmi pukstot, aiz­cirta logu. Policija taču nebrauca pakaļ viņam? Skaidrs, ka ne. Ko tad viņš tādu izdarījis? Mācītājs atkal apsēdās pie rakstāmgalda un pasniedzās pēc kafijas un degvīna. Tad atcerējās saplīsušo ta­sīti. Pie velna tasi! Pacēlis pudeli, viņš pielika to pie lūpām un iesūca pamadgu malku degvīna.

Nolicis pudeli uz galda, vīrietis nopūtās. Policija droši vien aizskrēja izdzīt nēģerus no jahtkluba, kas atradās šajā pašā ielā.

Sudraba katedrālē skaļi nodārdēja, un viņš salēcās. Piepeši visās malās trokšņoja, skanēja balsis, kliedzieni, policijas rāciju čerkstoņa.

Speitss pat nepakustējās.

Nākamajā mirklī viņa kabineta durvis atsprāga vaļā, un, vicinādami ieročus, ieskrēja sakumpuši vīrieši FIB jakās. Viņiem sekoja milzīga auguma tumšādains aģents ar skūtu galvu.

Speitss palika sēžam kā apdullis.

- Misters Dons Speitss? - vaicāja aģents, uzrādīdams FIB ap­liecību. - Federālās izmeklēšanas birojs. īpašais atbildīgais aģents Kūpers Džonsons.

Speitsam nenāca ne skaņa pār lūpām. Viņš tikai truli blenza.

- Vai jūs esat Dons Speitss?

Viņš pamāja.

- Novietojiet rokas uz galda, mister Speits.

Viņš izstiepa sev priekšā tuklās, aknu slimības izraibinātās ro­kas un nolika uz galda.

- Piecelieties un turiet rokas tā, lai var redzēt.

Viņš tūļīgi izslējās taisni, un krēsls rībēdams nogāzās uz grīdas.

- Uzlikt rokudzelžus!

Pienāca cits aģents, stingri saņēma vienu apakšdelmu, izgrie­za roku Speitsam aiz muguras, pēc tam arī otru aizlika aiz mu­guras, un mācītājs apstulbis juta, kā ap plaukstu locītavām saslē­dzas vēss tērauds.

Džonsons piegāja Speitsam klāt. Rokas uz krūtīm sakrustojis un kājas iepletis, viņš nostājās tam priekšā.

- Mister Speits?

Speitss truli skatījās. Prāts bija tukšs kā izslaucīts.

Aģents sāka klusi bērt:

- ļums ir tiesības klusēt. Viss jūsu teiktais var tikt un tiks iz­mantots pret jums tiesā. Jums ir tiesības sazināties ar advokātu un lūgt advokāta klātbūtni nopratināšanas laikā. Ja nevarat at­ļauties advokātu, jums to sagādās uz valsts rēķina. Vai saprotams?

Speitss raudzījās kā sastindzis. Vai tiešām tas notiek ar viņu?

- Vai saprotams?

-Ko…

- Viņš ir pilnā, Kūper, - aizrādīja otrs vīrs. - Nepūlieties. Nāk­sies tiesības nolasīt vēlreiz.

- Tev taisnība. - Džonsons stingri satvēra Speitsu aiz augš­delma. - Iesim, draudziņ.

Cits aģents sagrāba otru roku un viegli pagrūda Speitsu uz durvju pusi.

- Nē! - iesaucās mācītājs. - Jūs pieļaujat kļūdu!

Viņu turpināja stumt uz priekšu. Neviens nelikās ne zinis par viņa klaigām.

- Kāpēc jūs nācāt pie manis? Jums bija jāaiztur cits!

Kāds atvēra durvis, un visi iegāja tumšajā Sudraba katedrālē.

- Jums bija jāapcietina Krolijs! Bukers Krolijs no Craivley and Stratham! To izdarīja viņš! Es tikai klausīju, ko viņš man saka! Es neesmu atbildīgs! Es nebiju domājis, ka tā iznāks! Tā ir viņa vaina!

Histēriskā balss baismīgi atbalsojās plašajā hallē.

Viņu veda pa sānu aili garām tumšajiem ekrāniem, kuros rai­dījumu laikā demonstrēja rīkojumus publikai, garām mīkstajiem samta sēdekļiem, kas maksāja trīssimts dolāru gabalā, garām apsudrabotajām kolonnām, cauri atbalsīm pārpilnajam, ar itāļu marmoru izklātajam foajē, un izveda pa parādes durvīm.

Tur Speitsu sveica trauksmains, dedzīgs preses pārstāvju pū­lis, apžilbināja tūkstošiem zibšņu un jautājumi.

Aizturētais blisināja acis un atkāra žokli kā govs pirms kau­šanas. Ēkas priekšā tieši iepretim pūli atbrīvotai šaurai ejai rūca HB minivens.

- Mācītāj Speits! Mācītāj Speits! Vai tiesa, ka…

- Mācītāj Speits!

- Nē! - Speitss iekliedzās, mezdamies atpakaļ un uzgriezda­mies aģentiem, kas viņu turēja. - Tur nē! Es neesmu vainīgs! Ejiet pie Krolija! Ja aizvedīsiet mani uz kabinetu, es parādīšu viņa vi­zītkarti…

Divi aģenti atvēra busiņa gala durvis. Viņš rāvās ārā.

Ik sekundi nozibsnija vismaz simts reižu. Objektīvi, kas bija pavērsti pret aizturēto, mirdzēja kā tūkstošiem zivju acu.

-Nē!

Pie auto durvīm viņš izrādīja pretesdbu un tika rupju iegrūsts busiņā. Speitss paklupa, pagriezās un sāka lūgties.

- Lūdzu, uzklausiet mani! - vīrietis sāka skaļi elsot un šņuk­stēt. - Jums jāiet pie Krolija!

- Mister Speits, - ierunājās atbildīgais aģents, atbalstījies pret durvīm, - nedzisiniet velti muti. Jums būs papilnam laika visu izstāstīt. Skaidrs?

Automašīnā iekāpa divi aģenti, apsēdās katrs savā pusē, ar varu apsēdināja Speitsu un pieslēdza rokudzelžus pie sdeņa, pēc tam piesprādzējot mācītāja drošības jostu.

Durvis aizcirtās, un ļembasts noklusa. Speitss skaļi, aizžņaugd noelsās un sēkdams ievilka gaisu.

- Jūs pieļaujat šausmīgu kļūdu! - viņš gaudoja, kad busiņš izbrauca uz ielas. - Jums bija jāapcietina Krolijs!