Ķeceris

42

KAD FORDS AR KEITU NONĀCA galdkalna virsotnē, saule bija noslīdējusi tik zemu, ka šķita zvārojamies virs paša apvār­šņa. Klusi jādams cauri ziedošajām čūskuzālēm, Fords jau simto reizi pulējās salikt pa plauktiņiem visu, kas viņam bija sakāms. Drīz viņi būs atgriezušies "Izabellā". Ja viņš nesāks runāt, izde­vība būs palaista garām.

- Keita? - viņš uzrunāja sievied, piejādams blakus.

Viņa pagriezās.

- Bigeja apciemošana nebija vienīgais iemesls, kāpēc uzaici­nāju tevi šajā ceļojumā.

Viņa uzmanīgi vērās vīrietī. Tumšie mati saules gaismā mir­dzēja kā melns zelts, un acis, aizdomu pilnas, samiedzās.

- Kālab rodas sajūta, ka man nepavisam nepatiks tas, ko tu grasies pavēstīt?

- Mani šurp nosūtīja daļēji tāpēc, ka esmu antropologs, un da­ļēji cita iemesla pēc.

- Man to vajadzēja uzminēt. Kāda ir tava misija, slepenais aģent?

- Es… tiku atsūfits izmeklēt projekta "Izabella" norisi.

- Cidem vārdiem sakot, tu esi spiegs.

Viņš dziļi ievilka elpu.

-Jā.

- Vai Hazēliuss to zina?

- To nezina neviens.

- Skaidrs… Un tu iedraudzējies ar mani, jo tas bija īsākais ceļš uz nepieciešamo informāciju.

- Keita…

- Ak nē, tas vēl nav ļaunākais. Tevi salīga, zinot par mūsu at­tiecībām, cerībā, ka veca mīlesttba nerūs un tev laimēsies izmānīt no manis vajadzīgās ziņas.

Kā parasti, Keita bija izsecinājusi visu, pirms viņš paguva pa­beigt sakāmo.

- Keita, kad piekritu šim uzdevumam, es nebiju aptvēris…

- Ko tu nebiji aptvēris? Ka es būšu tāda vientiese?

- Es nebiju aptvēris… ka būs sarežģījumi.

Keita apstādināja zirgu un vērās viņā.

- Sarežģījumi? Kas ar to jāsaprot?

Fordam kvēloja seja. Kāpēc dzīve piepeši bija Hk neizprotama? Ko lai tagad atbild?

Keita atmeta matus un aši notrausa vaigu ar cimdā tērpto roku.

- Tu joprojām esi CIP, vai ne?

- Nē. Es aizgāju pirms trim gadiem, kad mana sieva… mana sieva… - Viņš nevarēja to pateikt.

- Jā, kā tad. Nu, un tu jau esi izstāstījis mūsu noslēpumu?

-Nē.

- Nemuldi. Skaidrs, ka esi izstāstījis. Es tev uzticējos, es tev atklājos, un tagad mēs esam pakaļā.

- Es nevienam nestāsdju.

- Man dešām gribētos tev ticēt. - Viņa iebakstīja papēžus zir­gam sānos, un tas aizrikšoja.

- Keita, lūdzu, uzklausi mani! - Ari Beljū metās rikšos. Fords kratījās seglos, ar vienu roku žņaudzīdams seglu loku.

Keita vēlreiz paskubināja zirgu, un tas rikšoja žiglāk.

- Nenāc man klāt!

Beljū nepamudināts turējās līdzi. Fords cieši turējās pie sedlu loka, un viņa augums zirga mugurā kratījās un zvalstījās kā lu­patu lelle.

- Keita, es tevi lūdzu! Jāj lēnāk, mums jāparunā…

Viņa iespieda papēžus zirgam sānos, tas metās aulekšos, un Beljū ari tagad dipināja pakaļ. Abi zirgi, pakaviem dimdinot, drā­zās pa galdkalna virsmu. Fords pārbijies turējās, cik spēka.

- Keita! - viņš kliedza. Groži izspruka no rokas. Viņš strauji paliecās uz priekšu, lai tos saķertu, taču Beljū uzkāpa uz grožiem, kas bija noslīdējuši zemu, un spēji apstājās. Fords novēlās no zir­ga muguras un iekrita čūskuzāles paklājā.

Atžilbis viņš raudzījās debesīs, neapjauzdams, kur atrodas.

Pēc brīža redzeslokā parādījās Keitas seja. Viņa bija noņēmusi cepuri, mati bija izspūruši, seja rūpēs savilkta.

- Vaimen? Dievs tētīt, kā tev ir?

Fords ieelsās un noklepojās, sāka pamazām atgūt elpu. Viņš mēģināja pieslieties sēdus.

- Nē, nē, guli.

Atslīdzis zemē, Fords juta, ka galva atduras pret viņas cepuri - Keita acīmredzot to bija palikusi viņam pagalvī. Viņš gaidīja, kad izdzisīs zvaigznītes acu priekšā un atgriezīsies atmiņa.

- Ak kungs, Vaimen. Man uz mirkli likās, ka tu esi pagalam.

Fords nejaudāja sakopot domas. Viņš ieelpoja, izelpoja, kam­pa pēc gaisa.

Keita bija novilkusi cimdu un ar vēso delnu paplikšķināja vi­ņam pa seju.

- Vai nekas nav lauzts? Nekur nesāp? Ak, asinis! - Viņa norā­va sev no kakla lakadņu un piespieda to viņam pie pieres.

Prāts sāka noskaidrodes.

- Laid, es apsēdīšos.

- Nē, nē, guli rāms. - Viņa cieši piespieda lakatiņu pie ādas. - Tu esi sasitis galvu. Tev varbūt ir smadzeņu satricinājums.

- Diez vai. - Fords novaidējās. - Ak kungs, kāds lempis! No- zvēlos no zirga kā kartupeļu maiss.

- Tu vienkārši neproti jāt. Vainīga esmu es. Man nevajadzēja tā bēgt. Tiesa, tu brīžiem mani iedzen trakās dusmās.

Pukstošās sāpes galvā sāka pierimt.

- Es neizpaudu jūsu noslēpumu. Un es pat netaisos to darīt.

Keita paskatījās uz bijušo draugu.

- Kā tā? Vai tad tas neietilpst tavos darba pienākumos?

- Pie kājas manus darba pienākumus.

Viņa atkal piespieda drāniņu pušumam Forda pierē.

- Tev vēl mazliet jāpaguļ.

Fords paklausīja.

- Vai tad man nav uzreiz jākāpj atpakaļ zirgā?

- Beljū aizlaidās uz stalli. Nekaunies - katrs ir kaut reizi no- zvēlies no zirga.

Viņas roka pakavējās Fordam uz vaiga. Viņš vēl brīdi gulēja, tad gausi pietrausās sēdus.

- Piedod.

Pēc mirkļa Keita ierunājās:

- Tu pieminēji savu sievu. Es… nezināju, ka esi precējies.

- Vairs neesmu.

- Droši vien grūti būt precētam ar CIP.

- Tā nav, - Fords attrauca. - Viņa gāja bojā.

Keita aizklāja muti ar plaukstu.

- Ak! Piedod, lūdzu! Tad nu gan nejēdzīgi izrunājos!

- Nekas. Mēs bijām kolēģi CIP. Viņa gāja bojā Kambodžā. Auto bija ievietota bumba.

- Dievs tēvs, Vaimen.

Fords nebija domājis, ka spēs to pastāstīt, taču vārdi nāca pār lūpām viegli.

- Tā nu es aizgāju no CIP un iestājos klosterī. Es kaut ko mek­lēju - pats domāju, ka Dievu. Tomēr Viņu es neatradu. No manis nekāds mūks neiznāca. Es devos prom. Man bija jāpelna iztika, tāpēc nolēmu kļūt par privātdetektīvu, un mani nolīga izmeklēt šo lietu - kuru man noteikti nevajadzēja uzņemties. Tas arī viss.

- Kā labā tu strādā? Lokvuda?

Fords pamāja.

- Viņš zina, ka jūs kaut ko slēpjat, un uzdeva man noskaidrot, kas tas ir. Viņš draud pēc divām dienām piežmiegt projektu pavi­sam.

- Jēziņ! - Keita atkal piespieda vēso plaukstu vīrietim pie sejas.

- Piedod, ka samelojos. Zinājis, kāds patiesībā ir šis uzde­vums, es nemūžam nebūtu piekrids to uzņemdes. Es nebiju pare­dzējis, ka… - Viņa balss noklusa.

-Ko?

Viņš neatbildēja.

- Ko tu nebiji paredzējis? - Keita pārliecās pāri, ēna pārslīdēja pāri viņa sejai, un kļuva jūtama viegla sievietes smarža.

- To, ka atkal tevī iemīlēšos. - Fords atzina.

Dziestošajā dienas gaismā tālumā ieūjinājās pūce.

- Tu to saki nopietni? - Keita visbeidzot vaicāja.

Fords pamāja.

Keita lēni pievirzīja seju tuvāk. Viņa nenoskūpstīja vīrieti. Ti­kai skatījās. Pārsteigta.

- Tolaik, kad mēs satikāmies, tu man to nedki sacījis.

-Nē?

Viņa purināja galvu.

- Vārda "mīlesfiba" tavā vārdu krājumā nebija. Kāpēc, pēc ta­vām domām, mēs izšķīrāmies?

Fords samirkšķināja acis. Tāds bija iemesls?

- Un ne tāpēc, ka iestājos darbā CIP?

- Es būtu ar to samierinājusies.

- Vai gribi… mēģināt vēlreiz? - Fords taujāja.

Keita paskafijās uz vīried, ap viņas galvu mirdzēja zeltains ore­ols. Vina nekad nebija izskatījusies dk skaista.

-Jā'.

Tad viņa Fordu noskūpstīja - leni, vieglītem, ar baudu. Viņš paliecās uz priekšu, lai arī noskūpstītu Keitu, taču viņa uzlika vīrietim uz krūtīm maigu roku.

- Gandrīz tumšs. Mums vēl tāls ceļš. Un…

-Un?

Viņa turpināja lūkoties Fordā un smaidīja.

- Nē, nekas, - Keita attrauca, noliecās un skūpstīja vīrieti, pie­glauzdamās ar maigajām krūtīm. Viņas plauksta paslējās augšup un sāka nesteidzīgi pogāt kreklu, atrāva to vaļā un sāka atraisīt siksnu. Sievietes skūpsti tapa aizvien dziļāki. Tie bija tik maigi, it kā viņas mute iekustu viņā, un vakara ēnas uz tuksneša zemes stiepās aizvien garākas.