Ķeceris

5

VAIMENS FORDS SKATĪJĀS pa Cessna Citation iluminatoru, lidaparāts sasvēries meta loku virs Lukačukai kalniem un devās Sarkanā galdkalna virzienā. Šeit zemes reljefs veidoja pārsteidzo­šu formu - debesis ietiecās augsta sala, kas sastāvēja no vairā­kiem dzelteniem, sarkaniem un šokolādes krāsas smilšakmens slāņiem. Cauri plaisai mākoņos negaidot izlauzās saule un lēja gaismu pār galdkalnu, vienā mirklī to it kā aizdedzinot. Tā bija kā zudušās pasaules ainava.

Lidmašīna laidās tuvāk, un drīz jau visu varēja izšķirt sīkāk - Fords ieraudzīja nolaišanās skrejceļus, kas aizstiepās kā divi melni, gari plāksteri, tiem līdzās bija izvietojušies daži angāri un helikoptera nosēšanās laukums. No ziemeļiem un rietumiem iestie­pās trīs pamatīgas augstsprieguma līnijas un saplūda galdkalna malā, kur, divkārša žoga apjozta, atradās norobežota zona. Jūdzes attālumā papelēm noaugušajā ielejā čurnēja ēku puduris, tam bla­kus pletās zaļi lauki un slējās guļbūve - vecā Nakajas klints tir­gotava. Pāri galdkalnam uz austrumiem aizstiepās nesen uzliets asfalta ceļš.

Fords pārlaida skatienu klintīm. Galdkalna klints sienā apmē­ram trīssimts pēdu zem malas bija izurbts liels četrstūrains iedo­bums ar dziļumā uzstādītām metāla durvīm. Lidmašīna sasvēru- sies lidoja tālāk, un viņš saskatīja tikai vienu ceļu, kas veda augšup uz galdkalnu, mezdams klints sienā lokus un līkumus kā čūska, kas pieķērusies koka stumbram. Renesceļš.

Cessna gatavojās nolaisties. Sarkanā galdkalna virsma izrādī­jās izsusējušu upju gultņu, ieleju un laukakmeņu lauku izvagota un sašķelta. Retas kadiķu audzes mijās ar izdēdējušiem pelēka­jiem pinjonu jeb Kolorādo priežu stumbriem, ar zāli un vībotnēm noaugušiem laukumiņiem un gludi nopulētu akmeņu strēlēm, ko izraibināja smilšu kāpas.

Cessna nolaidās uz skrejceļa un piebrauca pie termināļa, kas bija apšūts ar rievotu skārdu. Aiz tā saulē mirdzēja vairāki angāri. Pilots atrāva vaļā durtiņas. Fords, kuram rokās bija tikai Lokvuda iedotais portfelis, izkāpa uz siltā asfalta. Viņu neviens nesagaidīja.

Uz atvadām pamājis ar roku, pilots iekāpa lidmašīnā. Jau pēc brīža nelielais lidaparāts pacēlās debesis, mirguļojošā alumīnija drumsla izzuda tirkīzzilajās debesīs.

Fords vēroja lidmašīnu izgaistam skatienam, pagriezās un viegliem soļiem devās uz termināli.

Pie durvīm bija piestiprināta koka plāksnīte, uz tās Mežonīgo Rietumu stila burtiem bija ar roku uzkrāsots uzraksts:

IENĀKT AIZLIEGTS!

VISUS PĀRKĀPĒJUS NOŠAUS! TAS ATTIECAS UZ TEVI, ČOMIŅ! maršals HAZĒLIUSS

Fords pagrūda to ar pirkstu un klausījās, kā zīme čīkstēdama šūpojās. Tai blakus uz betonā iegremdētiem metāla stabiņiem bija novietota koši zila plāksnīte, kas sausā, birokrātiskā valodā pa­vēstīja principā to pašu. Skrejceļam pāršalca vēja brāzmas, pa asfaltu dzenādamas putekļu gredzenus un vērpetes.

Viņš paraustīja termināļa durvis. Aizslēgtas.

Fords atkāpās un pārlaida skatienu apkārtnei, juzdamies kā nonācis filmas "Labie, sliktie un neglītie" ievada ainā.

Plāksnes čerkstoņa un vēja gaudas pēkšņi uzjundīja atmiņas - to bridi ik dienu, kad viņš pārradās mājās no skolas, ar atslēgu, kas karājās saitītē kaklā, atslēdza Vašingtonas mājas ārdurvis un stāvēja viens pats plašajā savrupmājā, atbalšu sveikts. Māte mūž­dien bija kādā pieņemšanā vai labdarības pasākumā, tēvs devies darba darīšanās.

Transporta līdzekļa rūkoņa, kas palēnām tuvojās, atsauca viņu tagadnē. Pāri pakalnam pārslīdēja ]eep Wrattgler, pazuda aiz ter­mināļa un no jauna parādījās skatienam jau uz asfalta. Riepām kaucot, auto pagriezās un spēji apstājās viņa priekšā. No tā izlē­ca vīrietis ar platu smaidu sejā, pastiepis roku sveicienam. Gre- gorijs Norts Hazēliuss. Viņš bija enerģijas pilns un izskatījās tie­ši tāpat kā dosjē fotogrāfijā.

- Yā'dt'ģeh shi ci Gregorijs! - Hazēliuss uzsauca, satverdams Forda roku.

- Yā'at'čeh shi ei, - Fords attrauca. - Nesakiet, ka protat nava­hu valodu.

- Zinu tikai dažus vārdus, ko man iemācīja bijušais students. Esiet sveicināts.

Forda rīcībā esošais īsais Hazēliusa apraksts vēstīja, ka viņš prot divpadsmit valodas, tostarp persiešu, svahili un divus ķīnie­šu dialektus. Navahu valoda sarakstā nebija minēta.

Sešas pēdas un četras collas garais Fords bija radis raudzīties lejup, lai ieskatītos sarunu biedra acīs. Šoreiz viņam nācās pie­liekt galvu vēl vairāk. Hazēliuss bija piecas pēdas un piecas collas garš, eleganti un vienlaikus nevērīgi ģērbies rūpīgi izgludinātās haki krāsas drānās un krēmkrāsas zīda kreklā, kājās vīrietim bija indiāņu mokasīni. Acis bija tik spilgti zilas, ka izskatījās kā vitrā­žas gabaliņi, ko apspīd saule. Ērgļa deguns, augsta, gluda piere, tai pāri krita viļņaini, tumši, glīti saķemmēti mati. Sīciņš, sparīgs enerģijas kamols.

- Nebiju gaidījis pašu dižo cilvēku.

Hazēliuss iesmējās.

- Mums visiem ir divi pienākumi. Es esmu vietējais šoferis. Lūdzu, iekāpiet.

Fords ielocījās blakus Hazēliusam, kurš ieslīdēja šofera sēdeklī ar putna grāciju.

- Iekams neesam pienācīgi palaiduši "Izabellu", negribu, lai palīgpersonāls te lieki vazājas. Turklāt, - Hazēliuss pagriezās pret atbraucēju ar žilbinošu smaidu, - gribēju pats ar jums tikties. Jūs esat mūsu Jonass.

- Jonass?

- Mēs bijām divpadsmit. Tagad esam trīspadsmit. Jūsu dēļ mums var gadīties palūgt kādam pastaigāt pa dēli. - Viņš iesprauslā jās.

- Esat māņticīga tautiņa.

Vīrietis pasmējās.

- Jūs pat iedomāties nevarat, cik māņticīgi esam. Es nekur ne­eju bez savas truša pēdiņas. - Viņš izvilka no kabatas vecu, at­baidošu pēdiņu, no kuras bija nogājusi gandrīz visa spalva. - To man uzdāvināja tēvs, kad man bija seši gadi.

- Mīļi.

Hazēliuss iegrūda akseleratoru grīdā, un džips rāvās uz priek­šu, iespiezdams Fordu sēdekļa atzveltnē. Mašīna šāvās pa ceļu un kaukdama uzbrāzās uz svaigi uzlietā asfalta ceļa, kas vijās cauri kadiķiem.

- Te ir gluži kā vasaras nometnē, Vaimen. Mēs visu darām paši - gatavojam ēst, uzkopjam, braucam ar auto. Visu, kas nepiecie­šams. Mums ir stīgu teorijas speciāliste, kas prot uz restēm izcept kolosālu fileju, psihologs, kas palīdzēja mums ierīkot lielisku vīna pagrabu, un dažādi citi ar daudziem talantiem apveltīti ļautiņi.

Fords pieķērās rokturim, kad džips, gumijām kaucot, iemetās līkumā.

- Nervozējat?

- Kad būsim galā, pamodiniet.

Hazēliuss smējās.

- Nekādi nevaru pretoties šo tukšo ceļu vilinājumam - te nav ceļu policistu, redzamība jūdzēm tālu. Un kādi ir jūsu īpašie talanti, Vaimen?

- Es esmu trakoti labs trauku mazgātājs.

- Lieliski!

- Es protu skaldīt malku.

- Pasakaini! Hazēliuss stūrēja kā neprātīgs, viņš izvēlējās kur­su un traucās pa to maksimālajā ātrumā, pilnīgi neņemdams vē­rā balto līniju šosejas vidū. - Piedodiet, ka nepaguvu atskriet uz lidmašīnu. Mēs nupat bijām pabeiguši kārtējo "Izabellas" darbi­nāšanu. Gribat, lai aši pavadāju jūs apkārt?

-Tas būtu jauki.

Džips lielā ātrumā pāršāvās pāri paugura virsotnei. Fords vie­nu acumirkli jutās kā bezsvara stāvoklī.

- Nakajas klints, - Hazēliuss norādīja uz akmens smaili, ko Fords bija pamanījis, sēžot lidmašīnā. - Tās vārdā nosaukts vei­kaliņš. Ari mēs savu ciematu esam nosaukuši par Nakajroku. Diez, ko nozīmē vārds "Nakaja"? Allaž esmu gribējis zināt.

- Tā navahu indiāņi sauc Meksiku.

- Paldies. Es ārkārtīgi priecājos, ka jūs tik ātri atsaucāties mūsu aicinājumam. Diemžēl mēs nekādi nejaudājam atrast kopī­gu valodu ar vietējiem. Lokvuds par jums ir augstās domās.

Ceļš vijās lejup uz sarkanu smilšakmens krauju ieskautu, bie­zām papeļu audzēm klātu ieleju. Vienā gredzena malā starp pa­pelēm bija mākslinieciski izvietojies apmēram ducis nededzinātu ķieģeļu imitācijas mājiņu, ko apjoza gludi cirpti mauriņi, kādus var redzēt uz pastkartēm, un mietiņu žogi. Apļa centrā ietvertais koši zaļais sporta laukums spilgti kontrastēja ar sārtajām klintīm. Ielejas tālajā galā gluži kā tiesnesis aiz galda slējās augsts, gobli- nam līdzīgs klints veidojums.

- Ar laiku mēs šeit uzsliesim mitekļus vismaz divsimts ģime­nēm. Izveidosim nelielu pilsētiņu, kurā mitināsies projektā nodar­binātie zinātnieki, viņu ģimenes un palīgpersonāls.

Džips patraucās garām mājām un iebrauca platā līkumā.

- Tenisa laukums, - Hazēliuss norādīja pa kreisi. - Stallis, kurā ir trīs zirgi. - Viņi nonāca pie gleznainas, ar kleķi apmestas baļ­ķu guļbūves, kas bija ieslēpusies milzīgu papeļu paēnā. - Vecā tirgotava, pārbūvēta par ēdamtelpu, virtuvi un atpūtas telpu. Te var nodarboties ar biljardu, galda tenisu, uzspēlēt galda futbolu, skatīties filmas, un te ir ari bibliotēka un ēdnīca.

- Kālab tādā augstumā bijis izvietots veikals?

- Navahu indiāņi Sarkanajā galdkalnā ganīja aitas, pirms ogļu kompānija viņus aiztrenca prom. Te varēja apmainīt indiāņu no­austos vilnas paklājus pret pārtikas krājumiem. Nakajas klints pa­klāji gan ir mazāk zināmi nekā Divu Pelēko kalnu apkaimē austie, taču to kvalitāte nemaz neatpaliek - tie ir pat labāki.

Viņš pagriezās pret Fordu.

- Kur jūs izgājāt praksi?

- Rāmā, Ņūmeksikas pavalstī. - Fords noklusēja to, ka tā ilga tikai vienu vasaru un viņš bija pēdējā kursā.

- Rāma? Tur antropologs Klaids Klakholns veica pētījumus sa­vai slavenajai grāmatai "Navahu burvestības"?

Hazēliusa zināšanas Fordu izbrīnīja.

- Tas patiešām bija tur.

- Vai protat tekoši runāt navahu valodā? - Hazēliuss taujāja.

- Tikai tik, lai iekultos nepatikšanās. Navahu valoda droši vien ir visgrūtākā pasaulē.

- Un tāpēc tā mani vienmēr interesējusi - tā palīdzēja mums uzvarēt Otrajā pasaules karā [2] .

Džips kaukdams piebremzēja pie nelielas, glītas mājiņas ar žogu. Mājiņu apvija nedabiski zaļš mauriņš, tai aizmugurē bija bruģēts iekšējais pagalmiņš ar piknika galdu un restes gaļas cep­šanai.

- Forda rezidence, - Hazēliuss paziņoja.

- Burvīgi. - Patiesībā Fords tā nedomāja. Šis bezgaumīgais mi­teklis, vietējo kleķa būdiņu stila imitācija, izskatījās baismīgi lī­dzīgs piepilsētas mājām. Tomēr apkaime bija grandioza.

- Valsts iekārtotās mājas visur ir vienādas, - Hazēliuss atzi­na. - Taču jums tajā būs ērti.

- Kur visi ir?

- Lejā, bunkurā. Tā mēs nosaucām pazemes kompleksu, kurā uzstādīta "Izabella". Starp citu, kur tad jūsu bagāža?

- Atlidos rit.

- Laikam jau gribēja jūs nogādāt šurp lielā steigā.

- Es pat nepaguvu paķert zobu suku.

Hazēliuss uzrūcināja motoru un spēji pagrieza auto, atstā­dams uz asfalta melnas sliedes. Tad apstājās, ieslēdza visu riteņu piedziņu, nogriezās no asfalta un devās pa grumbuļainu zemes ceļu, kas stiepās cauri krūmājam.

- Kurp mēs dodamies?

- Tūlīt redzēsiet.

Rāpdamies pāri grāvīšiem un kratīdamies pa akmeņiem, džips kārpījās cauri dīvainajam, savērptajam kadiķu un nokaltušu priežu mežam. Tā viņi brauca vairākas jūdzes, un pēkšņi pretī izslējās gara, gluda, sarkana smilšakmens klints nogāze.

Džips apstājās, un Hazēliuss izlēca ārā.

- Tepat vien ir.

Ziņkārei augot, Fords sekoja viņam pa nogāzi augšup uz ēr­mīgās smilšakmens klmts virsotni. Tur viņu gaidīja milzīgs pār­steigums - Fords pēkšņi atģidās stāvam pašā Sarkanā galdkalna malā, pie gandrīz divus tūkstošus pēdu augstas klints. Kāpjot aug­šā, nekas nebija liecinājis, ka tūlīt sagaidāma galdkalna dzega, nebija nekādu pazīmju par stāvo klints krauju.

- Simpātiski, ne? - Hazēliuss novilka.

- Baismīgi. Cilvēks neattapdamies var nobraukt no klints.

- Apkaimē klīst leģenda par navahu kovboju, kas vajādams nodzina no klints kādu atkritēju zirga mugurā. Runā, ka dažā labā tumšā negaisa naktī viņa chindii jeb spoks ir redzams pārtrauca- mies pāri malai.

Ainava bija elpu aizraujoša. Acu priekšā izklājās aizvēsturis­ka zeme, asins krāsas klinšu kupri un stabi, vēja plosīti un ērmī­gos veidolos izlocīti. Tālumā kalnos klājās citi kārtaini galdkalni. Šī apkārtne varētu būt tapusi pasaules radīšanas beigu posmā, kad Dievs bija beidzot atmetis cerību ieviest kārtību juceklīgajā zemē.

- Pamatīgais gald kalns tur tālumā tiek saukts par Neviena galdkalnu, tas ir deviņas jūdzes garš un jūdzi plats, - Hazēliuss rādīja. - Vietējie apgalvo, ka uz tā virsotni vedot slepena taka, kuru neviens baltais cilvēks nav atradis. Pa kreisi ir Puites galdkalns. Tieši pretī ir Šonto galdkalns. Tālāk ir Sanhuanas upes līk­loči, Ciedru galdkalns, Lāča ausis un Mantilasalas kalni.

Gaisa plūsmas nests, augšup traucās kraukļu pāris, tad pa­griezās un planēja atpakaļ ēnainajās dzīlēs. To ķērcieni atbalso­jās starp kanjoniem.

- Sarkanajā galdkalnā var nokļūt tikai divējādi - pa Renesce- ļu, kas atrodas otrā pusē, un pa taku, kas sākas pāris jūdžu attā­lumā no šejienes. Navahu indiāņi to dēvē par Pusnakts taku. Tā beidzas Blekhorsā, nelielā apmetnē tepat netālu.

Kad abi pagriezās uz promiešanu, Fords gabaliņu tālāk uz mil­zīga iešķelta laukakmens virsmas pamanīja vairākus iespiedu­mus, padziļinājumus.

Hazēliuss sekoja viņa skatienam.

- Kaut ko ieraudzījāt?

Fords piegāja pie akmens un pielika plaukstu grubuļainajai virsmai.

- Lietus lāšu fosilijas. Un… kukaiņa pēdu nospiedumu fosilijas.

- Tā, tā, - zinātnieks klusā balsī novilka. - Šeit, augšā, apbrī­not ainavu ir uzkāpuši visi, taču jūs esat pirmais, kas to ievērojis. Protams, neskaitot mani pašu. Lietus lāšu fosilijas, ko radījis dinozauru laikmeta lietus. Pēc tam pa mitro smilti čāpojusi vabole. Un, lai cik neiespējami tas liktos, šis mazais vēstures brīdis ticis iemūžināts fosilijā. - Hazēliuss bijīgi aizskāra akmeni. - Nekas no cilvēka radītā, neviens mūsu dižais veikums - ne "Mona Liza", ne Šartras Dievmātes katedrāle, pat ne Ēģiptes piramīdas - nesa­glabāsies tik ilgi, cik vaboles pēdas mitrajās smiltīs.

Fordu nez kāpēc šie vārdi aizkustināja.

Arī Hazēliuss pārlaida pirkstu pār senā kukaiņa atstāto sliedi un izslējās taisni. - Tad nu tā! - viņš uzsauca, satvēra Fordu aiz pleciem un viegli padrebināja. - Es skatos, mēs abi būsim draugi.

Fordam atmiņā atausa Lokvuda brīdinājums.

Hazēliuss pagriezās uz dienvidiem, norādīdams uz galdkal­na virsmu. - Paleozoja laikmetā te bija milzīgs purvs. Tas mums dāvājis vienu no biezākajiem ogļu slāņiem Amerikas teritorijā. Piecdesmitajos gados ogļu krājumi izsīka. Šie vecie tuneļi bija kā radīti "Izabellas" izvietošanai. - Hazēliuss smaidīdams pagrie­zās pret Fordu, un saule apspīdēja viņa gandrīz gludo seju. - Mēs pat gribēdami nevarētu atrast piemērotāku vietu, Vaimen - tā ir nomaļa, neviena netraucēta, neapdzīvota. Taču man visbūtiskā­kais ir šīs ainavas skaistums - fizikā vissvarīgākais ir daile un neizprotamība. Kā teicis Einšteins: "Visskaistākais, ko mēs varam piedzīvot, ir noslēpumainība. Tas ir visas pasaules zinātnes avots."

Fords vēroja sauli nesteidzīgi ieslīgstam dziļajos kanjonos rie­tumu pusē - zelta ripu iegrimstam kaparā.

- Esat gatavs nokāpt pazemē? - Hazēliuss vaicāja.