Ķeceris

83

VĪRU GRUPIŅU AR EDIJU PRIEKŠGALĀ atspieda atpakaļ, to apšaudīja viens cilvēks, aizslēpies aiz tuvākā ogļu staba.

- Sargieties! - Edijs kliedza, tēmēdams ar savu Blackhazvk re­volveri tur, kur bija pēdējo reizi redzējis zibsni. Viņš izšāva, lai piespiestu ienaidnieku meklēt patvērumu. No mugurpuses atska­nēja šāvieni - tur šāva citi, mērķēdami uz vietu, kur pirmīt plaik- snīja uguntiņas ieroča stobra galā. Tunelī lodāja ducis kabatas luk­turīšu staru.

- Viņš atrodas aiz tās ogļu sienas! - Edijs sauca. - Piesedziet mani!

Sienu kapāja lodes, šķaidot ogļu atlūzas.

- Pārtraukt uguni!

Edijs piecēlās un pieskrēja pie robustā staba, kas pletās vis­maz divdesmit pēdu platumā, pagriezās un pieplaka tam. Tad pa­māja ar roku vairākiem citiem kaujiniekiem steigties gar otru pusi un pats, turēdams ieroci gatavībā, zagās gar ogļu staba grumbu­ļaino virsmu.

šāvējs tādu gājienu bija gaidījis un traucās uz nākamo stabu.

Edijs pacēla ieroci, izšāva, bet netrāpīja. Tomēr vīrietis nepa­guva aizskriet līdz stabam - atskanēja vēl viens šāviens, viņš pa­krita un sāka līst uz priekšu. No staba otras puses iznāca Frosts, turēdams pistoli abās rokās, un divas reizes iešāva lienošajam vī­rietim. Tas savilkās kamolā. Frosts piegāja klāt un iešāva viņam lodi galvā.

- Gaiss drs, - viņš pavēstīja, pārlaizdams tunelim lukturīša staru. - Tikai viens. Pārējie ir aizbēguši.

Rasels Edijs nolaida ieroci un izgāja tuneļa vidū. Ļaudis spie­dās cauri durvīm un pildīja telpu, pildīdami to ar skaļu kņadu. Viņš pacēla rokas. Iestājās klusums.

- Atnākusi Viņa lielā dusmu diena! - Edijs sauca.

Viņš juta telpā ieplūstam cilvēku masas, viņš juta sevī iebrā­žamies enerģiju, kas kā dinamomašīna uzkurināja apņēmību. Taču sekotāju bija pārāk daudz. Tālāk jādodas mazākā skaitā, ar grupiņu, kas spējīga pārvietoties ātrāk. Viņš pagriezās un iesau­cās, pārkliegdams iekārtu griezīgo dūkoņu:

-Tunelī es vedīšu dkai dažus. Un dkai bruņotus vīriešus. Ne­ņemšu līdzi ne sievietes, ne bērnus. Vīri, kam ir gan ierocis, gan pieredze - iznāciet priekšā! Pārējie lai atkāpjas!

Apmēram trīsdesmit vīriešu izspraucās apļa vidū.

- Nostājieties ierindā un parādiet ieročus. Paceliet tos gaisā!

Vīrieši gavilēdami pavicināja ieročus - šautenes un pistoles.

Edijs apstaigāja ierindu, katru pēc kārtas apskatot. Dažus viņš atraidīja - divus ar antīku ieroču kopijām, kas lādējamas pa stob­ru, pāris pusaudžu ar divdesmit otrā kalibra bisēm un vēl pārīti vīru, kuri izskatījās garā vāji. Palika divi duči.

- Jūs, vīri - jūs nāksiet man līdzi. Sadzīsim pēdas Antikris­tam, piebeigsim viņa mācekļus. Nostājieties tur.

Viņš pagriezās pret pūli.

- Jūs, pārējos, gaida darbs tajās istabās, kurām nupat gājām cauri. Dievs grib, lai jūs iznīcināt "Izabellu"! Iznīciniet bezdibeņa zvēru, kam vārdā Abadons! Ejiet, ticības kareivji!

Postīt izslāpušie cilvēki aizplūda caur atvērtajām durvīm, vi­cinādami veserus, cirvjus un beisbola nūjas. No tuvākās telpas jau atlidoja belzienu un cirtienu troksnis.

Iekārta iegaudojās, gluži kā ciešot mokošas sāpes.

Edijs pieķērās Frostam.

- Tu, Maik, turies man līdzās. Tava lietpratība noderēs.

- Labi, mācītāja kungs.

- Labs ir, vīri! Uz priekšu!