Ķeceris

55

DEGVIELA BEIDZĀS turpat Renesceļa galā. Izmantojot iner­ci, Edijs nostūrēja no ceļa vibotņu krūmājā, un auto noraustījies apstājās. Virs pinjonu skeletiem naksnīgajās debesīs mirdzēja vāra gaismiņa, norādot projekta "Izabella" atrašanās vietu - trīs jūdzes uz austrumiem.

Edijs izkāpa no mašīnas, izņēma no kabīnes mugursomu,

Viņš sāka soļot pa ceļu. Mēness vēl nebija uzlēcis. Zvaigznes varēja redzēt arī no treilera, taču šovakar galdkalna virsotnē tās šķita nedabiski spožas, kā fosforescējošu švīku un plankumu jūra, kas pildīja debess kupolu. Tālumā, tik dkko saskatāmi uz debess juma fona, "Izabellas" virzienā aizstiepās augstsprieguma līniju torņi.

Sirds dauzījās skaļi. Asinis šalca ausīs. Edijs pirmo reizi mūžā juta sevī ieplūstam dzīvību. Viņš gāja straujā solī un pēc divdes­mit minūtēm bija nonācis pie pagrieziena uz veco Nakajas tirgo­tavu. Te viņš uz brīdi apstājās un nosprieda pārlūkot ieleju. Pēc dažām minūtēm vīrietis nonāca pie klinšu malas vietā, kur ceļš noslīga lejup ielejā, un pavērsa binokli pret zinātnieku ciematiņu.

Lauka vidū bija uzstādīts prāvs tipi*, kuru no iekšpuses dre­belīgi apgaismoja uguns liesmiņas. Blakus bija no zariem pavirši

* Indiāņu mājoklis, konusveidīga būve no zvērādām. Dažreiz nepareizi saukts par vigvamu.

uzslieta ieapaļa, kupolveidīga celtne, piesegta ar brezentu, ko vietā noturēja akmeņi. Aiz tās blāzmoja ugunskura oglītes, starp ku­rām mētājās koši sarkani, nokaitēti akmeņi.

Tas bija redzēts arī agrāk - tā bija navahu sviedrēšanās pirts.

Sausajā, klusajā gaisā pacēlās tikko saklausāma ceremoniālā skandēšana un strauja, ritmiska bungu rīboņa. Ērmīgi. Navahi sa­rīkojuši ceremoniju. Vai arī viņi to sajutuši - šo vareno, milzīgo gaidāmo notikumu? Vai viņi sajutuši Dieva dusmas, kas kritīs pār zemi? Taču viņi bija elkdievu, viltus dievu pielūdzēji. Šauri ir vārti, un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.

Pirts un dpi bija vēl viena zīme, kas liecināja par tuvojošos pa­stardienu un Sātanu, kas staigā pa zemes virsu.

Ja neskaita navahu indiāņus, ieleja izskatījās tukša un pames­ta, nomaļās mājiņas grima tumsā. Edijs izmeta līkumu ap ciema­tiņu un pēc desmit minūtēm nonāca pie nelielā lidlauka. Ari an- gāri, kas slējās naksnīgajās debesis, bija ļaužu pamesti. Antikrists ar saviem sekotājiem sapulcējušies "Izabellā" dziļi kalnā - Edijs par to bija pārliecināts.

Sludinātājs tuvojās drāšu žogam ap ierobežoto zonu, uzmanī­damies, lai neiedarbinātu trauksmes signālu - šeit noteikti tādi bija uzstādīti. Lifts, kas veda uz "Izabellu", atradās tikai pārsimt jardu attālumā - tā bija augsta, neglīta ēka bez logiem, ar antenu un satelitšķlvju puduri uz jumta. Edijs juta zemi vibrējam zem kā­jām, viņš dzirdēja "Izabellas" dūkoņu. Pār tiem ir ķēniņš, bezdibe­ņa eņģelis, kam vārds ebreju valodā Abadons.

Prāts un gars dega kā drudža ugunīs. Viņš pacēla acis pret pla­tajiem tērauda torņiem, kas piegādāja elektrību iekārtas darbināša­nai, un pār ķermeni pārskrēju šermuļi. Kā paša Sātana armija, kas soļo nakti. Augstsprieguma vadi krakšķēja un zumēja kā mati, kas uzlādēti ar statisko elektrību. Viņš iegrūda roku somā un satvēra Bībeli, kā meklēdams mierinājumu pie tās cietajiem, siltajiem ādas vākiem. Sakopojis spēkus ar īsu lūgšanu, viņš piegāja pie tuvākā torņa, kas atradās tikai dažu simtu jardu attālumā.

Nonācis zem torņa, Edijs apstājās. Tā milzīgie atzari pazuda tumšajās debesīs, un tos iezīmēja tikai melnas līnijas, kas stiepās pāri zvaigžņu klajumam. Vadi šņāca un sprausloja kā čūskas, krakstoņa jaucās ar gaudām, ko radīja vējš, svilpodams cauri torņa zaru režģiem - tas skanēja kā nolādēto simfonija. Edijs no­drebēja līdz pašiem sirds dziļumiem.

Prātā atkal pazibēja teikums no Jāņa Atklāsmes grāmatas. …lai tos pulcinātu cīņai Dieva, Visuvaldītāja lielajā dienā. Viņi ieradīsies, par to mācītājs bija pārliecināts. Ticīgie atsauksies viņa aicināju­mam. Bija jāsagatavojas. Viņam bija nepieciešams plāns.

Edijs sāka pārlūkot apkārtni, atzīmēdams tās topogrāfiju, rel­jefu, ceļus, piekļūšanas vietas, žogus, torņus un citas būves.

Augstsprieguma vadi virs galvas turpināja šņākt un spraus- lot. Zvaigznes mirguļoja. Zemeslode griezās. Rasels Edijs virzījās tumsā, pirmo reizi mūža būdams simtprocentīgi pārliecināts par sevi.