Ķeceris

91

NETICĪBAS UN ŠAUSMU PĀRŅEMTAIS, apstulbušais Fords, nespēdams novērst skatienu, raudzījās uz dziestošo sārtu. Tur, kur vēl pirms brīža bija stāvējis Hazēliuss, tagad atradās dkai lie­la, kūpoša ogļu kaudze. Fords cieši turēja un balstīja Keitu. Sie­viete neatņemdamās skatījās uz ugunsgrēka vietu, pār kvēpu un ogļu nosmērēto seju tecēja asaras, augums bija stings kā pārak- meņojies. Neviens nepakustējās, nebilda ne vārda.

Viņi būs nākamie.

Pūlis negaidot bija pieklusis. Sludinātājs Edijs stāvēja maliņā, ar kaulainajām rokām piespiedis pie krūtīm Bībeli. Viņa acis iz­skatījās tukšas un gurduma pilnas.

Tetovētais milzis Douks ari blenza ugunī. Viņa seja staroja.

Edijs pacēla galvu un pārlaida skatienu pūlim. Tad pavērsa drebošu roku pret ogļu kaudzi.

- Jūs samīsit bezdievīgos, jo viņiem būs kļūt par pīšļiem zem jūsu kājām.

Bībeles citāts atmodināja pūli. Tas neveikli sakustējās.

- Āmen! - kāds bilda, un vārds klusi atbalsojās ari citu mutēs.

- Būs kļūt par pīšļiem zem jūsu kājām, - Edijs atkārtoja.

Klātesošie izdvesa vēl dažus "Āmen".

- Un tagad, - viņš ieteicās, - mani draugi, ir pienācis laiks iz­rīkoties ar Antikrista mācekļiem. Mēs esam kristieši. Mēs esam piedodoši. Viņiem jādod iespēja pieņemt Jēzu. Pat vislielākajam grēciniekam jāsniedz beidzamā, iespēja. Ceļos!

Kāds no Edija sekotājiem iesita Fordam pa skaustu, un viņš, pats negribēdams, nokrita uz ceļiem. Keita nometās blakus un pie­vilka draugu sev klāt.

- Lūdziet mūsu Kungu Jēzus Kristu, lai Tas nes pestīšanu viņu dvēselēm!

Douks nolaidās uz viena ceļa, Edijs sekoja viņa paraugam, un drīz viss pūlis tupēja uz ceļiem tuksneša smiltīs, dziestošās uguns sārtās gaismas apskalots, un vienā balsī murmināja lūgšanu.

Pāri galdkalna virsmai aizdārdināja kārtējais sprādziens, un zeme nodrebēja.

- Vai jūs, - ierunājās Edijs, - Antikrista mācekļi, atsakāties no saviem maldiem un pieņemat Jēzu par savu glābēju? Vai jūs pie­ņemat Jēzu no sirds, bez ierunām? Vai piebiedrosieties mums un iestāsieties dižajā Dieva armijā?

Nāves klusums. Fords saspieda Keitas roku. Kaut viņa ieru­nātos, kaut viņa izteiktu piekrišanu! Taču viņš nevarēja pats sevi piespiest, tāpēc nevarēja gaidīt, lai to dara kāds cits.

- Vai tad neviens neatteiksies no ķecerības un nepieņems Jēzu? Vai neviens nevēlas tikt izglābts no šīs pasaules liesmām un nā­kamās pasaules mūžīgi degošajām ugunīm?

Uzbangoja karstas dusmas, un Fords pacēla galvu.

- Es esmu kristietis, katolis. Man nav jāatsakās no ķecerības.

Edijs dziļi ievilka elpu un trīsošā balsī uzrunāja pūli, drama­tiski pacēlis roku.

- Katoļi nav kristieši. Katoļticība ir Svēdtās Jaunavas Marijas pielūgšana elkdievības garā.

Pūli apskrēja nepārliecināti piekrišanas čuksti.

- Tas ir dēmonisma gars, kā liecina Marijas vārda tukšā, liel­manīgā daudzināšana rožukroņa lūgšanā. Tā ir akmenī un kokā cirstu tēlu pielūgšana elkdievības garā un pārkāpj Dieva baušļus.

Fordu sagrāba niknums, un viņš veltīgi pūlējās to iegrožot. Viņš piecēlās.

- Kā tu iedrošinies! - viņš klusā balsī sacīja. - Kā tu iedroši­nies!

Edijs pacēla ieroci un pavērsa to pret vīrieti.

- Jūsu mācītāji pusotru tūkstoti gadu katoļiem skalojuši sma­dzenes. Jūs nelasāt Bībeli. Jūs darāt tā, kā mācītājs liek. Jūsu pā­vests skaita lūgšanas, nomedes ceļos pie akmens tēliem, un skūp­sta statuju kājas. Dieva Vārds skaidri vēsta, ka mums ļauts locīt galvu tikai Jēzus un neviena cita priekšā - nedz Marijas, nedz arī tā saucamo svēto priekšā. Atsakies no zaimojošās ticības, citādi piedzīvosi Dieva Tā Kunga dusmas!

- Patiesībā zaimotāji esat jūs paši, - noskaldīja Fords, pavērz- damies pret pūli.

Edijs trīsošajā rokā pacēla ieroci un notēmēja uz Forda labo

aci.

- Jūsu baznīca nākusi taisnā ceļā no elles mutes! Atsakies!

- Nemūžam!

Revolveris pārstāja svārstīties. Tā stobrs atradās tikai četru col­lu attālumā no mērķa, un pirksts piespiedās mēlītei.