Ķeceris

39

BUKERS KROLIJS IEGRŪDA ZOBOS Churchill cigāru un, pie­liecies pie snūkera galda, notēmēja ar kiju. Apmierināts ar redzē­to, viņš apņēmīgi uzsita pa balto bumbiņu un vēroja, kā tā izgrūs­ta pārējās.

- Lieliski, - novērtēja pretspēlētājs, skatīdamies, kā trīs bum­biņas cita aiz citas iebirst pītajā ādas kabadņā.

Aiz šaurās logu rindas saulē spīguļoja upe. Ceturtdienas rīts Potomac klubā bija patīkams, lielākā daļa kluba biedru bija darbā. Arī Krolijs atradās darbā, vismaz viņš pats tā uzskatīja. Viņš iz­klaidēja potenciālo klientu, kam piederēja saliņu virkne pie Hate- rasa raga un kurš vēlējās, lai valsts par divdesmit miljoniem uz­ceļ tiltu uz salu. Tilts viņa zemesgabalu vērtību divkāršotu, pat trīskāršotu. Krolijam šāds uzdevums bija tīrā bērnu spēle. Jaunā­kais senators no Ziemeļkarolīnas bija palicis viņam parādā pēc brauciena uz Skotijas pilsētas Sentendrjūsas slavenajiem golfa laukumiem, un uz šo cilvēku varēja paļauties - viņš bUs uzticams un ar labu atmiņu attiecībā uz izdarītajiem pakalpojumiem. Viens tālruņa zvans, finansiāls ieguldījums kādā ar šo gadījumu pilnī­gi nesaistītā likumprojektā, un Krolijs nekustamo īpašumu attīs­tītājam nopelnīs miljoniem dolāru, pats tikām iebāzdams kabatā ar septiņiem cipariem rakstāmu honorāru. Ja Aļaska varēja atļau­ties tiltu kaut kur ellē ratā, arī Ziemeļkarolīnai tāds tiks.

Viņš vēroja, kā attīstītājs mērķē. Šis cilvēks nāca no tās īpašas dienvidu pavalstu cilts, kuriem bija trīs uzvārdi un romiešu cipars beigās. Viņa vārds bija Safords - Safords Montegjū Makgrats III. Makgrats bija cēlies senas skotu un īru dzimtas. Slaids, garš, gaišmatains Dienvidu muižniecības eksemplārs. Citiem vārdiem sakot, dumjš kā jauns teļš. Lai arī Makgrats tēloja izpratni par Vašingtonas nerakstītajiem likumiem, nebija grūd saredzēt aiz pā- ķiski atļukušās auss aizspraustos salmus. Krolijam radās nojau­ta, ka šis vīrieds par honorāru cīnīsies kā futbolisti par bumbu divus jardus no piezemēšanas zonas. Šāda tipa jaunekļiem bija jāiznāk no kaulēšanās ar sajūtu, ka predniekam licis ēst zemi, pre­tējā gadījumā viņam šovakar gultā nestāvēs.

- Kā klājas senatoram Strethemam? - Makgrats apvaicājās, it kā veco nelied pazītu.

- Labi, tīri labi. - Nav šaubu, ka vecais zēns bauda pusdienās Gerber zirņu putru un sūc Etisure šķidro maltīd caur salmiņu. Pa­tiesībā Krolijs nekad nebija strādājis kopā ar veco senatoru Stret- hemu - viņš nopirka firmu Stratham & Co. tad, kad Strehems jau bija aizgājis pensijā. Līdz ar firmas iegādi viņš bija ieguvis cienī­jamu auru, sasaisti ar vecajiem labajiem laikiem, kas viņu ērti iz­cēla visu pārējo Keistrītas lobistu vidū, kuri bija saradušies pēc pēdējām vēlēšanām kā sēņu bariņš pēc lietus.

Nākamais Makgrata sidens aiztrieca bumbiņu gar stūri, tā pa­lēcās pie atveres un aizslīdēja pa filcu. Vīrietis iztaisnojās un sa­knieba lūpas.

Krolijs varētu pretinieku samalt miltos ar aizvērtām acīm, taču tas nebūtu pareizi. Nē, labāk palikt mazliet priekšā visu spēli un pašās beigās zaudēt. Jānoslēdz darījums līdz ar pretinieka trium­fa uzplūdiem.

Nākamajā reizē viņš aizsita bumbiņu garām, taču tikai maz­liet, lai izskatttos ticami.

- Tā nekas, - Makgrats noteica. Viņš izpūta pamatīgu dūmu mākoni, nolika cigāru uz marmora pelnutrauka, pieliecās un no­tēmēja. Tad sita. Vīrieds acīmredzot bija sevi iztēlojies par pras­mīgu pUla spēlētāju, taču snūkera spēlē viņam trūka smalkas liet­pratības. Tomēr sitiens bija viegls, un bumbiņu ieripināt kabatā nebija grūti.

- Fūū… - Krolijs novilka. - Jūs, Saford, vēl liksiet man pasvīst.

Ienāca kalpotājs ar sudraba paplāti, uz kuras bija zīmite.

- Mister Krolij?

Krolijs ar plašu žestu paņēma zīmīti un smaidot nodomāja - kluba vadība joprojām izmanto vecumveco sistēmu. Pa kluba gai­teņiem slīdēja padzīvojušu nēģeru armija, iznēsādama zīmītes uz sudraba paplātes - nu gluži kā pirms Pilsoņu kara. Saņemt zīmī­ti uz sudraba paplātes bija nesalīdzināmi cienīgāk, nekā grābstī­ties pēc pļerkstoša mobilā tālruņa.

- Atvainojiet, Saford. - Krolijs atlocīja lapiņu. Tajā bija rakstīts: "Delberts Jazijs, Navahu nācijas padomes priekšsēdētājs, 11.35. Lūdzu, piezvaniet, cik drīz varat." Un tālruņa numurs.

Lencot paredzamo klientu, Krolijam patika izrādīt, ka viņam ir vismaz viens vēl svarīgāks klients. Cilvēki nicināja tos, kuriem viņi bija galvenie un nozīmīgākie klienti.

- Ārkārtīgi atvainojos, Saford. Man katrā ziņā jāpiezvana. Ti­kām, lūdzu, pasūtiet mums abiem pa glāzei martīni.

Viņš aizgāja uz vienu no vecajām ozolkoka tālruņu kabīnēm, kas bija atrodamas katrā stāvā, aizvēra durvis un sastādīja nu­muru. Pēc brīža klausulē atskanēja Delberta Jazija balss.

- Mister Buker Krolij? - Navahu indiāņa balss skanēja vārgi, drebelīgi, it kā lidotu šurp no pašas Timbuktu.

- Kā klājas, mister Jazij? - Krolijs runāja draudzīgā, taču attu­rīgā balsī.

Klusuma brīdis.

- Atgadījies kas neparedzēts. Vai esat dzirdējis par sludinātā­ju Donu Speitsu?

- Bez šaubām, esmu.

- Viņa nolasītais sprediķis ir sacēlis pamatīgu jezgu šeit, mūsu ļaužu vidū. Kā zināt, navahu nācijas teritorijā misionāri darbo­jas idn aktīvi. Tagad dzirdu, ka arī Vašingtonā var rasties zinā­mas grūdbas.

- Jā, - Krolijs atteica. - Tā tas ir.

- Man šķiet, tas projektam "Izabella" var sagādāt nopietnas nepatikšanas.

- Katrā ziņā. - Krolijs piekrita.

Viņš bija zvanījis Speitsam labi ja pirms nedēļas. Šis būs viens no viņa karjeras šedevriem.

- Ko mēs, mister Krolij, varētu iesākt?

Krolijs ļāva klusumam ievilkties.

- Nu, diez vai es varu kaut ko iesākt. Man bija radies iespaids, ka jums mani pakalpojumi nav vajadzīgi.

- Mūsu līguma termiņš beidzas pēc sešām nedēļām. Jums ho­norārs izmaksāts līdz pirmajam novembrim.

- Mister Jazij, mēs neesam māju izīrētāju kantoris. Šādi Vašing­tonā darīšanas nekārto. Diemžēl. Mūsu darbs pie projekta "Iza­bella", par lielu nožēlu, ir noslēdzies.

Krakšķis, šņāciens.

- Zaudēt valsts īres naudu par projektu "Izabella" navahu nācijai būtu liels trieciens.

Krolijs turēja klausuli pie auss un neteica ne vārda.

- Man stāsta, ka Speitss rītvakar savā televīzijas pārraidē atkal gānīs projektu "Izabella". Klīst baumas, ka "Izabellai" uzbruku­šas visādas ķibeles. Viens no zinātniekiem izdarījis pašnāvību. Mis­ter Krolij, es apspriedīšos ar cilts padomi par iespēju atjaunot mūsu līgumu. Mums tomēr būs nepieciešama jūsu palīdzība.

- Man ļoti žēl, mister Jazij, taču jūsu vieta klientu sarakstā jau ir aizpildīta. Man nudien gaužām žēl Tomēr, ja neiebilstat, atgā­dināšu, ka es jūs par šādu iespējamību jau brīdināju. No sirds nožēloju šādu iznākumu - gan no personiskā, gan no profesio­nālā viedokļa. Varbūt jums izdosies sameklēt kādu citu firmu, kas uzņemtos šo lietu? Es varu ieteikt vairākas kompānijas.

Klusumu klausulē pārtrauca vienīgi sprakšķi. Krolijs izdzir­dēja tikko saklausāmu spokainu sarunu, kas norisinājās paralē­li. Johaidī, kas viņiem par tālruņu sistēmu? Vai tikai turienes tāl­ruņu līnijas nav uzstādītas vēl deviņpadsmitajā gadsimtā?

- Paietu pārāk ilgs laiks, līdz cita firma izprastu lietas būtību. Mums nepieciešama Crawley and Stratham. Mums esat nepiecie­šams jūs.

Mums esat nepieciešams jūs. Kungs tētīt, tas viņa ausīm bija kā liega melodija.

- Man neizsakāmi žēl, mister Jazij. Šādai lietai jāatvēl īpašs cilvēks, kas nodarbotos galvenokārt ar to. Darbs būtu ārkārtīgi intensīvs. Un mēs esam aizņemti līdz ārprātam. Lai no jauna uz­ņemtos šo lietu… Tas nozīmētu, ka jāpieņem darbā papildu cilvē­ki, varbūt pat jānoīrē papildu telpas.

- Mēs labprāt…

Krolijs viņu pārtrauca.

- Mister Jazij, man no tiesas ārkārtīgi jāatvainojas, taču mani gaida svarīgas lietišķas pusdienas. Vai jūs būtu tik laipns un pie­zvanītu man pirmdien pēcpusdienā, ap četriem pēc mūsu laika? Es tiešām gribētu jums palīdzēt un apsolos visu labi apdomāt. Rīt­vakar noskatīšos Speitsa sarunu šovu, jūs ar cilts padomi varētu darīt to pašu, lai mums rastos lielāka skaidrība par pretējo pusi. Parunāsim pirmdien.

Vīrieds izgāja no kabīnes, apstājās, lai aizdedzinātu nodzisu­šo cigāru, un ievilka dziļu dūmu. Tas bija kā saldas, reibinošas smaržas. Visa cilts padome skatīsies pārraidi - tas tik ir numurs! Jācer, ka Speitss sarīkos iespaidīgu izrādi.

Viņš ieslīdēja biljarda istabā, atstādams aiz sevis dūmu vērpe­ti un juzdamies septiņas pēdas garš. Taču, ieraugot Safordu no­liekušos pie galda un pētot bumbiņu izkārtojumu no dažādiem leņķiem, Krolijam iedzēla aizkaitinājums. Laiks nogriezt āķi.

Bija Krolija kārta sist, un Safords muļķīgā kārtā bija novietojis balto bumbiņu tā, lai pretinieks varētu iesist citu bumbiņu starp balto un mērķa bumbiņu.

Pēc piecām minūtēm mačs bija galā. Safords bija ar kaunu zau­dējis.

- Re, kā, - Safords novilka, paņēma martīni glāzi un sadūšo­jās pasmaidīt. - šaubos, Buker, vai būšu ar mieru vēl kādreiz spē­lēt ar jums biljardu. - Viņš izmocīja liekuļotu smiekliņu. - Tagad parunāsim par honorāru, - viņš turpināja balsi, kas piederētos kovboju filmām. - Jūsu vēstulē minēto summu mēs pat nevaram apspriest. Mūsu budžets tādu nesedz. Turklāt, ja atļauts runāt vaļsirdīgi, es neesmu pārliecināts, ka tā ir adekvāta paredzama­jam nepieciešamajam darbam.

Krolijs atlika kiju statīvā un ielidināja cigāru smilšu spaini. Viņš pagāja garām savai martīni glāzei, pat nepūlēdamies to pa­ņemt rokās, un, galvu nepagriezis, izmeta:

- Diemžēl man gadījušās svarīgas darīšanas, Saford. Tālab esmu spiests atcelt mūsu pusdienas.

Tajā brīdī viņš pagriezās, lai pa tīksminātos par nekustamo īpa­šumu attīstītāja sejas izteiksmi. Vīrietis stāvēja, turēdams kiju, ci­gāru, martīni glāzi, un izskatījās tā, it kā viņam būtu uzplīkšķi­nāts pa pakausi.

- Ja pārdomāsiet par honorāru, piezvaniet man, - Krolijs piebilda, izsoļodams pa durvīm.

Safordam Montegjū Makgratam III šonakt gultā nestāvēs, tas nu ir skaidrs kā diena.