Ķeceris

62

FORDS MANĪJA CAUR MATIEM urdzam sviedru tērcītes. Kar­stums komandtiltiņā pieņēmās spēkā, lai gan gaisa kondicionē­tāji darbojās ar pilnu jaudu. "Izabella" dūca un sanēja, sienas vib­rēja. Viņš aši paraudzījās uz Keitu, bet sieviete visu uzmanību veltīja vizualizētājam.

Kad Visums sasniegs augstāko entropijas pakāpi - Visuma karstu­ma nāvi -, tad vispārējais rēķinājums apstāsies. Es iešu bojā.

- Tas ir neizbēgami? Vai to nevar novērst? - Hazēliuss taujāja.

Tieši tas jums ir jāizdibina.

- Bet kāds ir eksistences augstākais mērķis? - Fords nerimās. - Sakaut šo noslēpumaino karstuma nāvi? Tas izklausās pēc zi­nātniskās fantasdkas.

Izvairīšanās no karstuma nāves ir tikai viens solis šajā ceļā.

- Kas tas ir par ceļu? - Hazēliuss prašņāja.

Tas sniegs Visumam nepieciešamo laika pilnbriedu, lai ar domu pa­līdzību nonāktu beidzamajā stāvoklī.

- Kas ir šis beidzamais stāvoklis?

Es nezinu. Tas nelīdzināsies nekam, ko jūs vai pat es spēju iztēloties.

- Jūs pieminējāt kaut kādu laika pilnbriedu, - iejaucās Edel­šteins. - Cik ilgi tas ir?

Tas skaitlis ir vienāds ar desmit faktoriālu, kas kāpināts desmit fak­toriāla pakāpē. Šis skaitlis arī tiek kāpināts desmit faktoriāla pakāpē, bet rezultāts kāpināts desmit faktoriāla pakāpē, šo kāpināšanu atkārto­jot 1083 reizes, un tad šis rezultāts tiek kāpināts viņa paša faktoriāla pakāpē 1047 reizes. Izmantojot jūsu matemātiskos jēdzienus, šis skait­lis, pirmais Dieva skaitlis, izskatās šādi:

(i oitTi 083 yi0mi0B),ni0 "1

jāpaiet tik daudz gadiem, lai Visums ar domu palīdzību nonāktu šajā beidzamajā stāvoklī, nonāktu pie augstākās atbildes.

- Tas ir nenormāli liels skaitlis!

Tas ir labi ja piliens bezgalības okeānā.

- Kur jūsu jaunajā, drošajā Visumā ir vieta morālei un ētikai? Pestīšanai un grēku piedošanai? - jautāja Fords.

Es atkārtoju - atdalāmība ir tikai māņi. Cilvēciskas būtnes ir kā šū­nas ķermenī. Šūnas mirst, bet ķermenis turpina dzīvot. Naids, cietsirdī­ba, karš un genocīds ir drīzāk autoimūnas slimības, nevis jūsu tā sauktā ļaunuma radītas. Manis piedāvātā savstarpējās saistības vīzija sniedz bagātīgu morāles darbības lauku, kurā svarīgāko vietu ieņem altruisms, līdzcietība un atbildība citam par citu. Jūsu liktenis ir viens liktenis. Cil­vēciskās būtnes vai nu visas kopā gūs virsroku, vai visas kopā ies bojā. Neviens netiek pestīts, jo neviens nav zudis. Nevienam netiek piedoti grēki, jo neviens nav apsūdzēts.

- Kā tad paliek ar Dieva solījumu par labāku pasauli?

Jūsu dažādās paradīzes koncepcijas ir krietni vien aprobežotas.

- Atvainojiet, bet pestīšana ne mazākajā mērā nav aprobežots jēdziens!

Garīgās pilnības vīzija, kuru jums piedāvāju, ir neizmērojami dižā­ka par jebkādām debesīm, par ko sapņo uz Zemes.

- Un dvēsele? Vai jūs noliedzat nemirstīgas dvēseles pastāvē­šanu?

- Lūdzu, izbeidziet, Vaimen! - Hazēliuss iesaucās. - Jūs velti tērējat mūsu laiku ar šiem bezjēdzīgajiem teoloģiskajiem jautāju­miem!

- Atvaino, bet, manuprāt, šie jautājumi ir ārkārtīgi svarīgi, - Keita iebilda. - Ļaudis šādus un tamlīdzīgus jautājumus uzdos, mēs būsim zinošāki un varēsim uz tiem atbildēt.

Mēs? Fords nobrīnījās. Ko Keita ar to domāja?

Informācija nekad nezūd. Līdz ar ķermeņa bojāeju šīs dzīvības radī­tā informācija maina apveidus un sastāvu, taču tā nepazūd. Nāve ir in­formācijas pārvērtības. Nebīstieties tās.

- Vai mēs līdz ar nāvi zaudējam savu individualitāti? - Fords vaicāja.

Neapraudiet zaudēto. No šīs spēcīgās individualitātes sajūtas, kas ir tik nepieciešama evolūcijai, izriet daudzas īpašības, gan labas, gan slik­tas, kas vajā cilvēces eksistenci. Bailes, sāpes, ciešanas un vientulība, kā arī mīlestība, laime un līdzcietība. Taisni tāpēc jums jāatsvabinās no sa­vas bioķīmiskās eksistences. Kad atbrīvosieties no miesas tirānijas, jūs paņemsiet līdzi visu labo - mīlestību, laimi, līdzcietību un altruismu -, bet sliktais paliks aiz muguras.

- Neredzu īpašu prieku domā, ka manas eksistences izraisī­tās nelielās kvantu svārstības mums dāvās nemirstību, - Fords sarkastiski izmeta.

Meklējiet lielu mierinājumu šādā dzīves uztverē. Informācija Visu­mā nemirst. Neviens solis, neviena atmiņa, neviena bēda no jūsu dzīves netiek aizmirsta. Jūs kā personības izgaisīsiet laika vētrā, jūsu moleku­las izkaisīs ies, taču jūsu esība, jūsu darbi, jūsu dzīves allaž paliks vis­pārējā reķinājumā.

- Piedodiet, bet šīs runas par eksistenci, ko dēvē par rēķinā- jumu, izklausās tik mehāniski, tik bezdvēseliski.

Sauciet to par sapni, ja jums tā tīk, sauciet par vēlmi, alkām, do­mām. Viss, ko jūs redzat, ir daļa no neiedomājami plaša un skaista rēķi- nājuma - sākot ar mazuli, kas izrunā savus pirmos vārdus, un beidzot ar zvaigzni, kas iegrūst melnajā caurumā. Mūsu Visums, kura sākotne ir viena vienīga pavisam vienkārša aksioma, ir satriecošs rēķinājums, kas darbojas jau trīspadsmit miljardus gadu. Piedzīvojumi tik tikko sā­kušies! Kad atklāsiet, kā novirzīt miesā iesprostoto domāšanas procesu uz citām dabiskām kvantu sistēmām, jūs varēsiet šo rēķinājumu kontro­lēt. Jūs sāksiet saprast tā skaistumu un pilnību.

- Ja viss ir rēķinājums, kāda ir saprāta jēga?

Saprāts pastāv jums visapkārt, arī nedzīvajos procesos. Pērkona ne­gaiss arī ir rēķinājums, daudz sarežģītāks nekā cilvēka prāts. Tas arī savā ziņā ir saprātīgs.

- Pērkona negaisam nav apziņas. Cilvēka prāts apzinās sevi. Tā ir manāma un nebūt ne triviāla atšķirība.

Vai tad es nestāstīju, ka sevis apzināšanās jau pati par sevi ir ilūzi­ja, evolūcijas paliekas? Šī atšķirība nav pat triviāla.

- Laika apstākļu sistēma nav radoša, tā neizdara izvēli. Tā ne­spēj domāt. Tā ir tikai mehāniska spēku darbība.

Kā jūs zināt, ka paši neesat mehāniska spēku darbība? Laika apstāk­ļu sistēmai tāpat kā prātam ir sarežģīta ķīmiskas, elektriskas un mehā­niskas īpašības. Tā domā. Tā ir radoša. Tās domas atšķiras no jūsu do­mām. Cilvēks rada sarežģītību, uzrakstot romānu uz papīra virsmas; laika apstākļu sistēma rada sarežģītību, uzrakstot viļņus uz okeāna vir­smas. Kāda ir atšķirība starp informāciju, kādu sevī ietver romānā rak­stītie vārdi, un informāciju, kuru slēpj jūras viļņi? Ieklausieties, un jūs dzirdēsiet viļņu runas. Kādudien, es jums saku, jūs rakstīsiet savas do­mas uz jūras virsmas.

- Ko īsd Visums rēķina? - Iness dusmīgi noprasīja. - Kādu mil­zu uzdevumu tas pūlas atrisināt?

Tas ir visdziļākais, visbrīnišķīgākais noslēpums.

- Perimetra trauksme! - sarunu pārtrauca Vordlo. - Mums ir nelūgd viesi.

Hazēliuss pagriezās.

- Nesaki, ka atgriezies sludinātājs.

- Nē, nē, kungs tētīt. Nē. Doktor Hazēlius, jums to vajadzētu redzēt.

Fords ar pārējiem gāja līdzi Hazēliusam uz apsarga posteni un pāri Vordlo plecam skadjās uz ekrānu virteni pie sienas.

- Nu, kas par lietu? - Hazēliuss vaicāja.

Vordlo nospieda vairākas podziņas.

- Nevajadzēja man lasīt tos neprāta murgus ekrānā. Skatieties, es tinu atpakaļ. Sākas šajā vietā. Lidlaukā nolaižas helikopters, armijas Black Hazvk UH-60A.

Visi stāvēja apkārt un izbrīnīti skatījās. Monitorā bija redzami vīri melnos tērpos, kas ar ieročiem rokā cits pēc cita izlēca no he­likoptera.

- Viņi ielaužas angāros, - Vordlo turpināja. - Pievāca mūsu Humvee autiņus. Piekrāva ar ekipējumu… Un tagad izlauž noro­bežotās teritorijas vārtus… Tas iedarbināja trauksmes signālu. Tā, un tagad atgriežamies reālā laikā.

Fords vēroja, kā karavīri - vismaz pēc tādiem viņi izskatījās - izlēca no apvidus auto un izklīda, turēdami ieročus gatavībā.

- Kas tur nodek? Ko viņi dara, nolāpīts? - satraucās Hazēliuss.

- Viņi ieņem klasiskās uzbrukuma pozīcijas, - paskaidroja Vordlo.

- Uzbrukuma? Kam viņi taisās uzbrukt? -Mums.